Latvijas Sociālistiskā partija

06.02.2018

Šodien, 7. februārī, tiks atklāts Salaspils muzeja restaurētais memoriāls. Latvijas Sociālistiskā partija jau centusies pievērst sabiedrības uzmanību faktam, ka memoriāla rekonstrukcijas laikā tajā veiktas būtiskas izmaiņas, kuru galvenais ierosinātājs ir skandalozais vēsturnieks Uldis Neiburgs, daudz kritizētās monogrāfijas ‘’Aiz šiem vārdiem vaid zeme. Salaspils nometne 1941-1944’’ līdzautors.

Acīmredzams, ka Latvijā jau teju trīsdesmit gadus darbojas vesela sistēma, kuras mērķis ir censties mīkstināt sabiedrības attieksmi pret nacistu un viņu latviešu līdzdalībnieku pastrādātajiem noziegumiem Otrā pasaules kara laikā vācu okupētajā Latvijas, Krievijas un Baltkrievijas teritorijā, arī minētā vēsturnieka darbība nav nekāds vienreizējs izlēciens, kurš pārkāpis vispārpieņemtās normas, bet gan acīmredzama daļa no šādas ilgstošas, mērķtiecīgas sistēmas.

Šokējoši viegli savu ģeopolitisko interešu labad Latvija ir aizmirsusi par noslepkavotajiem nevainīgu upuru, tajā skaitā sieviešu un bērnu, miljoniem, kuru dzīvības laupīja vācu nacistu režīms, un tas notiek Eiropas Savienības dalībvalstī, kura dēvē sevi par mūsdienīgu un demokrātisku! Kā gan iespējams tas, ka šāda Latvijas politika nesaskaras ne ar kādu pretestību, ne nosodījumu no pārējo dalībvalstu, ne arī no Eiropas institūciju puses? Latvijas Sociālistiskā partija uzskata šīs tendences par pilnīgi nepieņemamām un stingri nosoda jebkādus mēģinājumus sagrozīt vēsturi vai mīkstināt sabiedrisko domu attieksmē pret nacistu pastrādātajiem noziegumiem.


23.01.2018

Latvijas vara ir uzkrājusi milzīgu pretenziju klāstu no valsts iedzīvotāju puses. Katru gadu, pieņemot lēmumus, kuri ietekmē ikviena cilvēka un katras ģimenes dzīvi mūsu valstī, valdošie turpina rīkoties sev pietuvināto atsevišķu cilvēku un sociālo grupu interesēs. Visa valsts politika ir vērsta tikai uz to, lai pie varas esošie un viņiem pietuvinātie varētu uzkrāt sev arvien lielākus materiālos labumus; tiek pieņemti jauni likumi, paaugstināti nodokļi, kā arī sadalīti ministru portfeļi. Pavisam cita attieksme ir pret darbaļaužu, kuru rokām tiek veidots nacionālais kapitāls, pamatvajadzībām. Uz jebkuras nozares strādājošo likumīgajām prasībām parasti skan tradicionālā atbilde: “Valstij vairāk nav naudas! Samierinieties ar to!” Kaut arī šāda atbilde nevienu nepamierina, nekas neliecina, ka kaut kas varētu mainīties, jo gandrīz vienīgā tautas protesta izpausme pagaidām ir masveida emigrācija.

Lai saglabātu varu savās rokās pretēji tautas vairākuma gribai, valdošie politiķi ciniski un visai veiksmīgi veido, uztur un pastiprina plaisu iedzīvotāju vidū. Nekādi morāli vai ētiski šķēršļi valdošo izpratnē neeksistē, ja runa ir par savas varas saglabāšanu. Pat mūsu bērnu likteņi tiek nežēlīgi izmantoti politiskajās rotaļās.

Kārtējo reizi cenšoties noturēties pie varas, labēji nacionālās partijas sākušas “apstrādāt” to vēlētāju daļu, kuri joprojām ļaujas manipulēšanai ar provokatīvajiem paņēmieniem. Diemžēl nodeldētais sauklis: “Krievi nāk!”, “Latvieti, nepadodies!” tagad tiks izmantots kā aizliegums Latvijas mazākumtautību skolēniem apgūt izglītību dzimtajā valodā, un ne latviešu iedzīvotāju piespiedu administratīvu asimilāciju. Šis zemiskais paņēmiens nekādā veidā nav saistīts ar izglītības kvalitātes uzlabošanu un daudznacionālas sabiedrības konsolidāciju. Galvenais mērķis joprojām ir nepieciešamība izdarīt visu, lai traucētu latviešu un krievvalodīgo vēlētāju kopīgai nostājai, izvirzot pamatoti striktas sociāli ekonomiskās pretenzijas par tautu sen aizmirsušai varai.     

Latvijas Sociālistiskā partija kategoriski nosoda provokatīvo izglītības reformu. Mēs kategoriski iebilstam pret tādu politiku, kuras rezultātā tiek šķelta sabiedrība un veidoti apstākļi manipulēšanai ar iedzīvotāju jūtām, lai valdošo mazākums varētu turpināt dzīvot uz tautas rēķina.


Latvijas Sociālistiskās partijas XXI kongresa rezolūcija
2017.g. 16.decembris
Rīgā




08.01.2018


01.01.2018

Jau 76 gadi ir aizritējuši kopš šajā vietā notika asiņaina traģēdija, kuras cirstās rētas tautas dvēselē laiks nespēj sadziedēt. Otrais pasaules karš kurš mūsu zemei un tautām patiesi bija Lielais Tēvijas karš, prasīja miljoniem dzīvību, izpostīja mūžu miljoniem cilvēku. Zēni un vīrieši tika sūtīti nogalināt viens otru ar ieročiem rokās, postīt svešas zemes un liet savu brāļu asinis bieži vien pret savu gribu. Nevar nosodīt zaldātu, kurš, pildot pavēli, kaujaslaukā nogalinājis, lai paliktu dzīvs vai aizstāvot savu Dzimteni pret iebrucējiem, taču nevar piedot tiem, kuri paši pēc savas gribas laupījuši dzīvības mierīgajiem iedzīvotājiem.

Kā lai piedod tiem, kuri paši pēc savas iniciatīvas, brīvprātīgi izvēlējās kļūt par savu līdzcilvēku bendēm? Pašu mierīgo iedzīvotāju vidū atradās indivīdi, kuri bija gatavi palīdzēt nacistu okupantiem savu tautiešu iznīcināšanā, kuriem neiedrebējās roka šaut un dedzināt pat sievietes un nevainīgus bērnus! Turklāt daudzi to darīja ne tikai brīvprātīgi, izdabājot okupantiem, bet pat paši uz savu roku, lai varētu piesavināties nogalināto līdzcilvēku mantu un īpašumus.


Vajadzēja paiet 43 gadiem, lai Audriņu slaktiņa vaininieki beidzot tiktu saukti tiesas priekšā. Trīs no sešiem slepkavām – Maikovskis, Puntulis un Eihelis – tika notiesāti uz nāvi nošaujot, taču spriedums netika izpildīts. Amerikas Savienotās Valstis, Kanāda un Vācijas Federatīvā Republika atteicās izdot noziedzniekus Padomju Savienībai. Viņu pastrādātā nozieguma šausmas, nevainīgu civiliedzīvotāju, tajā skaitā sieviešu un bērnu, nogalināšana, šo triju valstu valdībām nelikās pietiekams arguments, lai izdotu noziedzniekus taisnajai tiesai.

Tas ir galvenais iemesls, kāpēc Audriņu traģēdija nekad nedrīkst tikt aizmirsta. Cietsirdīgās izrēķināšanās upuru piemiņa ir baigs brīdinājums nākošajām paaudzēm, brīdinājums par to, cik briesmīgs ļaunums ir karš un savu personīgo interešu stādīšana augstāk par citu cilvēku dzīvībām.

Lai godinātu un uzturētu tautas atmiņā Audriņu traģēdijas upuru piemiņu, Latvijas Sociālistiskā partija ar vietējās un Rēzeknes pašvaldības atbalstu rīko piemiņas braucienu uz traģēdijas notikuma vietām 4.janvārī. Ir paredzēta ziedu nolikšana pie monumenta Audriņu traģēdijas upuriem. Atgriezušies pie savām ģimenēm, draugiem un paziņām, mēs stāstīsim viņiem par rūgto vēstures mācību, kuru mums ir sagādājis Lielais Tēvijas karš, cerībā, ka nākamās paaudzes nekad vairs nepieļaus tamlīdzīgu notikumu atkārtošanos mūsu Dzimtenē.

LSP valde




07.11.2017

Šodien, 2017.gada 7.novembrī aprit jau 100 gadi kopš Lielās Oktobra revolūcijas – notikuma, kurš izmainīja ne tikai Krievijas un tās tautu likteņus, bet arī neatgriezeniski mainīja visas cilvēces vēstures gaitu, iezīmējot jaunu ēru tās attīstībā. Līdz 1917.gada oktobrim vairākums cilvēces dzīvoja nabadzībā, strādāja jau kopš bērnības līdz galējam spēku izsīkumam vecumā no 16-18 stundas dienā, tiekot atalgoti atkarībā no darbadevēja labās gribas, un nesaņēma nekādas sociālās garantijas, bet medicīna un izglītība strādnieku vairākumam bija praktiski nepieejama. Lielākā daļa pasaules tautu dzīvoja dažādu impēriju vai koloniālo lielvaru pakļautībā, sabiedrībā, kurā pilnīgi likumīgi eksistēja rasu un dzimumu nevienlīdzība.

Krievijas sociālistiskā revolūcija atnesa tādas pārmaiņas, kā kolektīvā saimniekošana, sociāli atbildīga resursu pārdale un vispārējas vēlēšanu tiesības, kā arī pensijas sirmgalvjiem, pabalstus slimajiem un apmaksātus atvaļinājumus strādājošajiem, kā arī obligātu, valsts apmaksātu izglītību visiem valsts bērniem, pilnīgu abu dzimumu un visu tautu līdztiesību, tiesības uz darbu un pajumti ikvienam cilvēkam. Tā pārvērta nabadzībā un analfabētismā slīgstošo, agrāro valsti par modernu, industriālu lielvaru, kura balstījās uz visas tautas radošo potenciālu, vairāk nekā jebkura cita ieguldīja zinātnē, izglītībā, medicīnā un tehnoloģijās.

Latvijas Sociālistiskā partija sveic visus šī unikālā notikuma simtgadē. Rīdziniekiem ir iespēja atdot godu mūsu revolucionāru piemiņai pie latviešu strēlnieku pieminekļa Vecrīgā un pie 1905.gada revolucionāru pieminekļiem Grīziņkalna parkā un Daugavmalā, kā arī Matīsa kapos.