Latvijas Sociālistiskā partija


07.12.2016

10.decembrī, plkst. 10:00 Rīgā, Duntes ielā 17a savu darbu sāks XX Latvijas Sociālistiskās partijas kongress. Kongresā notiks uzcītīgāko partijas biedru un atbalstītāju apbalvošana, kā arī uzklausīta LSP valdes atskaite par paveikto darbu. Darba grupas iepazīstinās ar jauno partijas programmu, kuru tās izstrādājušas.

Pēc tam tiks uz diviem gadiem ievēlēts jauns partijas priekšsēdētājs un jaunais valdes sastāvs.Notiks balsošana arī par jauno partijas programmu un rezolūciju pieņemšana par aktuāliem politiskiem notikumiem un sociāli ekonomiskām problēmām.



29.11.2016

Spilgts bija leģendārā Kubas Revolūcijas līdera mūžs. Visu savu dzīvi viņš veltīja cīņai par dzimtās zemes neatkarību, pašaizliedzīgi kalpojot Kubas darba tautai. 

Viņa varonība un drosme, spēja pārliecināt un vest aiz sevis cilvēkus, neizsmeļama ticība sociālā taisnīguma uzvarai, vainagojās ar nīstā proamerikāniskā režīma gāšanu un pirmās sociālistiskās valsts izveidi Rietumu puslodē.


Kastro vadībā tika izveidots viens no labākajiem bezmaksas veselības aprūpes modeļiem Pasaulē, kā arī lieliska izglītības sistēma, ko iedzīvotāji saņem par velti.

Brīvības sala kļuva par cīņas piemēru Dienvidamerikas un Āfrikas apspiestajām un paverdzinātajām tautām, iedvesmoja miljoniem darba cilvēku visos kontinentos.

Neskatoties uz to, ka Kastro kļuva par vienu no spilgtākajiem XX gadsimta politiķiem, saviem tautiešiem viņš vienmēr bija “biedrs Fidels”. Godīgs un cilvēcīgs, pieticīgs un vienkāršs- tādu atceras viņu kubieši. Šīs personības īpašības un viņa nesalaužamais revolucionāra gars iedvesmo varonīgo tautu arī šodien.

Sērojot par Jums, Komandante,

LSP Valde
Rīgā, 26.11.2016.g.



15.11.2016

31.oktobrī Rīgā notika studentu protesta akcija pret valdības plāniem būtiski samazināt budžeta vietu skaitu Latvijas augstskolās, sākot ar nākošo gadu. Latvijas Sociālistiskā partija atbalsta studentu taisnīgās prasības, tomēr mēs vēršam uzmanību uz to, ka problēmas mūsu izglītības sistēmā nebeidzas tikai ar budžeta vietu esamību, bet tām ir daudz plašākas sistēmas raksturs. 

Augstākās izglītības sistēmai ir stabila tendence degradēties visā pasaulē, tomēr Latvijā šim procesam ir savas īpatnības. Virzība uz aizmirstību ir acīmredzama jau Finanšu ministrijas nodokļu infografikos par 2016.gadu, no kuriem izriet, ka valsts parāda uzturēšana (0,07 € no katra nodokļa eiro) ir aptuveni salīdzināma ar plānotajiem izdevumiem par izglītību, zinātni, kultūru un sportu (0,095 €).

Turklāt, pat ar tik minimālām izmaksām par izglītību, valstij nav nekādu ilgtermiņa mērķu šajā nozarē. Jaunu kadru sagatavošanas procesam ir stihisks raksturs, un tas norit absolūti neņemot vērā esošās un perspektīvās ekonomikas vajadzības. Nozares komercializēšana un augstskolu «cīņa» par studentu, kur uzvarētājas ir tās augstskolas, kas savus pakalpojumus piedāvā lētāk un ar mazāku studenta darba ieguldījumu, ir novedusi pie izglītības kvalitātes pasliktināšanās, pasniedzēju darba algas samazināšanās un jauno kadru neatbilstību ekonomikas vajadzībām.


Foto - Timurs Subhankulovs

Palūkosimies uz šo situāciju ar ierindas studenta acīm: pēc skolas beigšanas, mūsu hipotētiskais 12.klašu beidzējs iet uz valsts augstskolu un kļūst par reflektantu, interesanti, ka vēl bez šī aizguvuma no angļu valodas «pretendents uz kaut ko», šis vārds var nozīmēt arī «potenciālais pircējs». Tagad viņam vajadzēs piedalīties vienotā konkursā, kur tiek ņemtas vērā tikai gada atzīmes, bet ņemot vērā vispārējo sekmju līmeņa samazināšanos skolās, pat absolventam ar sliktākiem rezultātiem ir izredzes iestāties pirmajā kursā. Bet pat tad, ja laime novēršas no reflektanta, un viņš varēs studēt tikai par maksu, tad pateicoties brutālam atbirumam (no ≈ 50 cilvēkiem otrajā kursā studijas turpina mazliet vairāk par pusi no studējošiem), ir liela iespēja, ka students varēs atbrīvoties no finansiālā sloga un turpināt studijas budžeta grupā.

Šī dīvainā studentu atsijāšanās turpinās līdz akadēmisko studiju beigām, un rezultātā maģistra pakāpi iegūst tikai desmit procentu studējošo. Iemesls- zemā ieinteresētība un motivācija, īpaši tiem, kas iesniedza dokumentus uzreiz vairākās programmās, bet iestājās tur, kur vismazāk cerēja; nespēdami apvienot darbu un mācības, piemēram, filologi bieži strādā ātrās ēdināšanas nozarē, tikai daži no viņiem cenšas strādāt skolā, piestrādāt par privātskolotājiem vai nodarbojas ar tulkošanu; universitātes prakse neeksistē, bet turpināt zinātnisko karjeru var tikai 1-2 maģistri, kam palaimējas iesniegt zinātniskās publikācijas un aprobēt tās konferencēs. Faktiski, šis saraksts arī ieskicē humanitārās zinātnes iespēju loku. 

Kas attiecas uz pašu mācību procesu, tad, kad lieta nonāks līdz radošā kvalifikācijas darba rakstīšanai, vai tas būtu kursa, bakalaura vai maģistra darbs, tēmu tam zinātniskais vadītājs ieteiks, ņemot vērā zinātniskā trenda aktualitāti. Šajā ziņā par perspektīviem pētījumiem, izmantojot neoliberālu etnokrātisku vadības stilu, tiek atzīti jebkura dzimuma pētījumi vai darbs, kas balstās uz stingri Latvijā lokalizētu materiālu, kas pārvērš, teiksim, sociologu, filologu vai antropologu arī mazliet par etnogrāfu. Fundamentālo pētījumu iniciatīva, visdrīzāk, varētu saskarties ar pretestību un neizpratni, un tā rezultātā students nākotnē varētu iziet no zinātniskās vides.

Tāpat arī, diezgan perspektīvs lauks noteikti ir arī vēsturiski ideoloģiskais virziens, tā LU Fonds piedāvā stipendijas 100 € mēnesī tiem 7 pretendentiem, kas savus darbus veltīs «PSRS VDK totalitārā režīma noziegumiem». Tādējādi tiek veidota zinātniskā bāze, pamatojoties uz fiktīvā nacionālisma ideoloģiju, par kuru amerikāņu sociologs Maikls Manss ir rakstījis savā grāmatā «Demokrātijas tumšā puse». Šīs ideoloģijas pamatā ir tas, ka pēc vairākkārtējiem pārdzīvojumu, sāpju un pazemojumu atkārtojumiem tiek izveidots ienaidnieka tēls. 

Īpaši ir jāpiemin bibliotēkas, kur studenti meklē avotus saviem darbiem. Vienīgā bibliotēka, kur ir cerība kaut ko atrast no šaura profila didaktiskā materiāla, ir J.Misiņa Akadēmiskā bibliotēka. Fakultātes vietējās bibliotēkas piedāvājums ir diezgan nabadzīgs, toties piedāvāto pakalpojumu cenas, kā arī «represīvā sistēma» ir iespaidīga: 0,07 € par vienu izdruku (nedēļā vidēji ir jāizdrukā apmēram 60 lpp.), un 0,20 € dienā par vienu laikā nenodotu grāmatu (grāmatas tiek izsniegtas uz nedēļu, un neievērot šo termiņu, pilnībā iegrimstot materiāla apgūšanā, ir ļoti vienkārši). Un nesamaksātā soda nauda neļaus studentam turpināt mācības nākošajā semestrī pat pēc veiksmīgas sesijas nokārtošanas. 

Bet pat tādos apstākļos, neskatoties uz visām grūtībām, tūkstošiem studentu vienalga katru gadu tiecas iegūt zināšanas un, kaut gan šis ceļš nav viegls, tieši zināšanās slēpjas gan gaisma, gan spēks, gan jebkuras civilizācijas pamats. Izglītības sistēmas stāvoklis ir visas sabiedrības stāvokļa indikators, un ir ļoti žēl, ka tajā sociāli ekonomiskajā sistēmā, ko 25 gadus veido mūsu buržuāziskā valsts, desmitiem tūkstošu jaunu un mērķtiecīgu cilvēku nav vietas, un viņi ir spiesti meklēt pienācīgus dzīves apstākļus ārzemēs.


09.11.2016

Šis raksts ir veltīts Nirnbergas procesa, kurā tika tiesāti nacistu noziedznieki, 70.gadadienai. 1946.gada 16.oktobrī, pateicoties padomju un antihitleriskās koalīcijas karavīru darbībai, spēkā stājās Nirnbergas tribunāla spriedums par nacistu noziedznieku tiesāšanu. Tas bija unikāls process starptautiskajā tiesu praksē. Vēsturē ir zināmi daudzi imperiālisma nežēlīgo un necilvēcisko, asiņaino noziegumu piemēri, bet nekad zvērības un noziegumi netika pastrādāti tādā apjomā, kā tos paveica hitlerieši. «Vācijas fašisms, uzsvēra G.Dimitrovs, - ir ne tikai buržuāziskais nacionālisms. Tas ir zvērīgs šovinisms. Tā ir politiskā bandītisma valdības sistēma, darba tautas un zemnieku revolucionāro elementu, sīkburžuāzijas un inteliģences provokāciju un spīdzināšanas sistēma. Tas ir viduslaiku barbarisms un zvērības. Tā ir liela agresija pret citām tautām un valstīm».

Tieši Padomju Savienība pirmā izteica ideju izveidot Starptautisko kara tribunālu, paužot savu nostāju Ārlietu tautas komisariāta iesniegtajā notā 1942.gada 14.oktobrī. Saskaņā ar Londonas nolīgumu 1945.gadā tika izveidots Starptautiskais kara tribunāls, kā arī statūti, atbilstoši kuriem izvirzīja apsūdzību galvenajiem nacistiskā režīma vadītājiem. Tribunāla sastāvā bija četru sabiedroto valstu pārstāvji: no PSRS- Padomju Savienības Augstākās Tiesas priekšsēdētāja vietnieks ģenerālmajors I.Nikitčenko; no ASV- bijušais valsts ģenerālprokurors F.Biddls; no Francijas- krimināltiesību profesors A.Donnedje de Vabrs. Par galveno tiesnesi tika iecelts Lielbritānijas pārstāvis lords Dž. Lorens. Katra no četrām valstīm uz procesu nosūtīja savus galvenos apsūdzētājus, viņu vietniekus un palīgus: no PSRS: UPSR ģenerālprokurors R.Rudenko; no ASV: federālās Augstākās Tiesas biedrs Roberts Džeksons; no Lielbritānijas: Hartlijs Šoukross; no Francijas: Fransua de Mentons, kas pirmajās procesa dienās nepiedalījās, un viņu aizvietoja Šarls Djubosts, bet vēlāk de Mentona vietā tika iecelts Šampentje de Ribs. Galveno kara noziedznieku sarakstā bija minēti 24 vārdi. Process ilga deviņus mēnešus. 

Šī procesa rezultātā piesprieda:

  • nāves sodu pakarot: Gēringu, Ribentropu, Keitelu, Kaltenbrunneru, Rozenbergu, Franku, Friku, Štreiheru, Zaukelu, Zeisu- Inkvartu, Bormanu (neklātienē), Jodlu (pēc nāves bija attaisnots, pārskatot lietu Minhenes tiesā 1953.gadā);
  •  mūža ieslodzījumu: Hesam, Funkam, Rēderam; 
  •  20 gadu cietumsodu: Širaham, Šperam; 
  •  15 gadu cietumsodu: Neiratam; 
  •  10 gadu cietumsodu: Denicam; 
  • attaisnoja: Frīče, Papens, Šahts.

Padomju puse izteica protestu saskaņā ar Papena, Frīčes, Šahta attaisnošanu un nāves soda nepiespriešanu Gesam.

Tribunāls atzina par noziedzīgu SS, SD, SA organizāciju, Gestapo un nacistiskās partijas vadošā sastāva darbību. Spriedums par Augstākās vadības un Ģenerālštāba noziedzīgās darbības atzīšanu netika pasludināts, kas izsauca kara tribunāla pārstāvja no PSRS puses neapmierinātību.

PSRS neatlaidīgi atbalstīja politiku par likumisku un taisnīgu nacistisko noziedznieku sodīšanu par pastrādātajiem noziegumiem, neskatoties uz to, ka reakcionārie ASV un Lielbritānijas spēki zem dažādiem ieganstiem uzsāka kampaņu, kas bija vērsta uz to, lai nepieļautu fašistisko noziedznieku sodīšanas procesu. Rietumu eksperti kara noziedzniekiem piešķīra garīgi slimo lomu, kas ir jāārstē vai arī jāizsūta Hitlers, tāpat kā savā laikā bez tiesas sprieduma tika izsūtīts Napoleons uz Svētās Helēnas salu. Formulējumi bija dažādi, bet tiem visiem bija viens mērķis-atbrīvot kara noziedzniekus no izmeklēšanas un tiesas.  

Tagad, jau ir pagājuši 70 gadi kopš sprieduma stāšanās spēkā. Vai nacisms Eiropā ir pilnībā iznīcināts? Kas mums šodien ir? 

Pirmais. Šā gada oktobrī Vācijas Tieslietu ministrija publicēja oficiālu ziņojumu par nacistu ietekmi ministrijā pēdējos gados. 

Izrādījās, ka 77% augstāko VFR Tieslietu ministrijas amatpersonu bija bijušie NSDAP biedri, - tas pat pārsniedz partijas biedru skaitu ministrijas struktūrās Trešā reiha laikā. Starp 1949.g. un 1970.g. sākumu, 90 no 170 Tieslietu ministrijas augstākajām amatpersonām bija NSDAP bijušie biedri, un Holokausta gados viņi bija tiesneši un pasludināja nāves spriedumus. Apmēram tāds pats rādītājs bija arī tiesnešu korpusā- vairāk nekā 70% no VFR tiesnešiem bija seni sakari ar nacistiem.

Fakti liecina par kapitālistiskās pasaules labvēlīgo attieksmi pret nacistu noziedzniekiem un viņu idejām.

Otrais. Ultralabējo grupējumu aktivizēšanās, izmantojot bēgļu kustību un «lojalitātes» politiku, nostiprinot savas pozīcijas jaunatnes vidū.

 «Tēvzemes aizstāvju» grupējuma ciešā sadarbība ar valdošo nacionālistisko partiju «Visu Latvijai!», kā arī ar oficiālajām valdības struktūrām (Latvijas Republikas Aizsardzības ministrija, Zemessardze) liecina par to, ka atsevišķi valdības slāņi atbalsta galēji labējās fašisma idejas. Ļoti cieša ir arī Latvijas nacistu un Ukrainas nacistiskās organizācijas «Labējais sektors» sadarbība.

Trešais. Otrā pasaules kara rezultātu un Latvijas vēstures faktu sagrozīšana no naidīgās puses. 

Materiāla izklāstā par nacistu noziegumiem un Holokaustu ir sava veida noklusējumi. Vēstures mācību grāmatās tiek uzsvērta vācu nacistu lielā loma ebreju un čigānu iznīcināšanā, bet ne visur ir pieminēts par latviešu līdzdalību noziegumu veikšanā. Tiek arī stāstīts par to, ka Latvijas iedzīvotāji bija «nelikumīgi iesaukti» Latviešu leģionā. Grāmatu autori izvairās pieminēt Latviešu leģiona piederību SS karaspēkam, ko ir nosodījis Nirnbergas tribunāls.

Ceturtais. Salīdzina fašismu un komunismu. 

«Fašisms- ir atklāta finanšu kapitāla reakcionārāko, šovinistiskāko, imperiālistisko terorisma elementu diktatūra… Fašisms- tā nav ne augstākās klases vara, ne sīkburžuāzijas vai lumpenproletariāta vara pār finanšu kapitālu. Fašisms tā ir paša finanšu kapitāla vara. Tā ir teroristiskās izrēķināšanās organizācija ar darbaļaužu klasi, zemnieku revolucionāro daļu un inteliģenci. Fašisms ārpolitikā ir šovinisms visrupjākajā formā, kas kultivē zooloģisku naidu pret citām tautām.» (G. Dimitrovs)

Finanšu kapitāla teroristiskā diktatūra 1945.gadā zaudēja cīņā ar komunismu. Bet kapitāls turpināja mēģināt salauzt komunisma ideju, izmantojot fašistiskās metodes visā pasaulē, un komunismam sāka piedēvēt savas necilvēciskas «dzimumzīmes».

Piektais. WAFEN SS leģionāri Latvijā un citās Baltijas valstīs ir atzīti par «pretošanās kustības cīnītajiem». Šo bruņoto veidojumu dalībniekiem tiek piešķirtas prēmijas, bet tajā pašā laikā notiek antifašistu vajāšana un Padomju karavīru pieminekļu nojaukšana. Katru gadu 16.martā Rīgā rīko svinīgo maršu par godu SS leģionāriem. Tajos piedalās politiķi, jaunatne, un tie galīgi nelīdzinās pasākumiem, kuros «klusi piemin kritušos biedrus».

Fakti skaidri norāda uz to, ka cīņa ar nacistisko pagātni nav beigusies. Atsevišķas personas vai personu grupas saglabā uzticību nacistiskajai ideoloģijai un mēģina ar dažādiem redzamiem un neredzamiem līdzekļiem propagandēt savas idejas ar valdības atbalstu. Kapitāls baidās no sociālistiskā mantojuma, ko tauta atstāja pagājušajā gadsimtā. Baidās no revolucionārās pieredzes, Oktobra revolūcijā gūtās uzvaras, kas pirmo reizi priekšgalā izvirzīja darbaļaužu klasi. Tas baidās no Sarkanās Armijas un Eiropas Antifašistiskās tautas pretošanās kustības uzvaras, kas iznīcināja kapitāla “bērnu”- fašismu.

Kapitāls atceras Nirnbergas mācību un nevēlas tās atkārtojumu. Tas baidās vēlreiz nokļūt uz apsūdzēto sola, un šoreiz jau ar pamatotu spriedumu. Tāpēc tas melo un slēpjas, lai dotu vēl vienu triecienu. Neaizmirstiet nošautā čehu antifašista un komunista Jūliusa Fučika vārdus: «Cilvēki, es mīlu Jūs. Esiet modri!»

LSP Pārdaugavas pirmorganizācija


07.11.2016

6.novembrī, Lielās Oktobra socialistiskās revolūcijas 99.gadadienas priekšvakarā, Rīgā notika Latvijas Sociālistiskās Partijas tradicionālais mītiņš "Par sociālo taisnīgumu".

  • 1.jpg
  • 2.jpg
  • 3.jpg
  • 4.jpg
  • 5.jpg
  • 6.jpg
  • 7.jpg
  • 8.jpg
  • 9.jpg
  • 10.jpg

28.10.2016

28.oktobrī, divas nedēļas pirms savas 93.jubilejas, mūžībā aizgāja 130. Latvijas strēlnieku korpusa un latviešu partizānu brigāžu veterānu biedrības priekšsēdētājs Alberts Pāže. 

Vai uzsākot savas kara gaitas 1941.gadā 17 gadīgais jaunietis varēja sapņot, ka jau pēc 4 gadiem tieši viņš būs tas cilvēks, kas paziņos Latvijas iedzīvotājiem par nacistiskās Vācijas bezierunu kapitulāciju? Viņš cīnījās kā ierindnieks 201. latviešu strēlnieku divīzijas sastāvā, tika smagi ievainots Sarkanās Armijas kontrubrukuma laikā pie Maskavas 1942.gada janvārī, un pēc tam ilgu laiku ārstējās hospitāļos.

Pēc ievainojuma nejauši uzzināja, ka Vissavienības Radio komitejā tiek veidota latviešu redakcija, un tai ir vajadzīgs darbinieks ar latviešu valodas zināšanām, un tā viņš nokļuva radio. Bet jau pēc gada- pēc Rīgas atbrīvošanas, Alberts Pāže lasīja Совинформбюро (Padomju informācijas biroja) ziņas Latvijas radio. Tieši viņš agrā 1945.gada 9.maija rītā paziņoja Latvijas iedzīvotājiem par Vācijas bezierunu kapitulāciju un kara beigām.


Foto: regnum.ru

Alberts Pāže deva lielu ieguldījumu cīņā pret nacistu iebrucējiem Lielā Tēvijas kara gados, kā arī pēckara valsts tautsaimniecības atjaunošanā. To visu augstu novērtēja viņa darba kolēģi un cīņu biedri, kas ievēlēja viņu par 130. Latvijas strēlnieku korpusa un latviešu partizānu brigāžu veterānu biedrības Valdes priekšsēdētāju. Latvijas Sociālistiskā partija izsaka visdziļāko līdzjūtību aizgājēja radiniekiem un tuviniekiem. Atvadīšanās no Alberta Pāžes būs 1.novembrī pulksten 13:00, Rīgas krematorija Lielajā zālē.


26.10.2016

2016. gada 6. novembrī pl. 11:00, Grīziņkalnā, 1905. gada parkā notiks Latvijas Sociālistiskās partijas mītiņš “Par sociālo taisnīgumu”.