Latvijas Sociālistiskā partija

Latvijas Sociālistiskās partijas atskaites ziņojums Partijas XVIII kongresam

22.01.2015

Biedri delegāti!

Šis mūsu kongress atšķiras no iepriekšējiem partijas kongresiem ar to, ka tas notiek nevis pēc diviem gadiem, kā parasti, bet gan pusgadu pēc pēdējā partijas ārkārtas kongresa, kas bija XVII un notika, kā jūs noteikti atceraties, š.g. 20.jūlijā. XVII kongresā mēs plaši un detalizēti analizējām visus aspektus, kas attiecas uz LSP XVI kongresa lēmumu izpildi, veltot īpašu uzmanību Eiropas Parlamenta vēlēšanu rezultātiem un partijas iekšējiem jautājumiem.

Atgādināšu, ka kongress atzina Eiropas Parlamenta vēlēšanu, kurās LSP kandidēja ar atsevišķu sarakstu un nepārvarēja 5 procentu barjeru, iegūstot tikai 1,54 procentus vēlētāju balsu, neiegūstot deputāta vietu Eiropas Savienības Parlamentā, rezultātus par neapmierinošiem. Piedalīties Eiropas Parlamenta vēlēšanās ar atsevišķu sarakstu mūs piespieda apvienības „Saskaņas centrs” partneri, atsakoties kandidēt kopā ar vienotu „Saskaņas centra” sarakstu, kategoriski paziņojot, ka Eiropas Parlamenta vēlēšanās piedalīsies ar savu sarakstu, kura nosaukums būs Sociāldemokrātiskā partija „Saskaņa”.  Piebildīšu, ka to paziņoja partijas „Saskaņa” bijušais priekšsēdētājs Urbanoviča kungs. „Saskaņas centra” valdē šis jautājums netika apspriests, tā kā pēc Sociāldemokrātiskās partijas „Saskaņa” izveidošanas „Saskaņas centra” Valdē faktiski palika divi cilvēki: Alfrēds Rubiks- Latvijas Sociālistiskās partijas priekšsēdētājs un Nils Ušakovs- Sociāldemokrātiskās partijas „Saskaņa” priekšsēdētājs. Ar Nilu Ušakovu mēs tikāmies vairākkārtēji un apspriedām situāciju, kuru Ušakovs neatbalstīja, bet izdarīt neko nevarēja, tā kā par šo jautājumu bija partijas „Saskaņa” kongresa lēmums.

Mūsu partijas XVI kongress neatbalstīja šādu lēmumu, jo tam nebija nekāda objektīva pamatojuma. Rezultātā, kā jūs biedri delegāti zināt, neviens no Sociāldemokrātiskās partijas „Saskaņa” deputātu kandidātiem netika ievēlēts Eiropas Parlamentā, bet no šīs partijas saraksta tika ievēlēts žurnālists, kas uz to brīdi nebija partijas biedrs. Pēc šo vēlēšanu rezultātiem Jānis Urbanovičs, kas bija „Saskaņas centra” sadalīšanas divos sarakstos iniciators, 50 procentos atzina savu vainu tajā, ka abas partijas Eiropas Parlamenta vēlēšanās ieguva tik sliktus rezultātus. Redzot tādu stāvokli, mūsu vēlētāji, kas ir pieraduši pie ilggadējas veiksmīgas sadarbības apvienības „Saskaņas centrs” ietvaros, apjuka, bet kāds arī novērsās.

Šķiet, ka no šī fakta un notikuma, kad mūsu partneri pilnīgi nepamatoti atteicās kandidēt vēlēšanās ar vienotu „Saskaņas Centra” sarakstu, bija jāizdara attiecīgi secinājumi, gatavojoties Latvijas Republikas 12. Saeimas vēlēšanām, kas notika š.g. 4.oktobrī, tas ir 5 mēnešus pēc Eiropas Parlamenta vēlēšanām. Tomēr Sociāldemokrātiskā partija „Saskaņa” atkal nolēma piedalīties vēlēšanās patstāvīgi- bez Latvijas Sociālistiskās partijas, iedodot piecas vietas Latvijas Sociālistiskās partijas kandidātiem un 20 vietas partijas «Gods kalpot Rīgai» kandidātiem.

Kā jūs atceraties, šim jautājumam tika veltīts mūsu partijas XVII kongress, kas ar balsu vairākumu atbalstīja LSP Valdes lēmumu, atļaut mūsu deputātu kandidātiem, kas tiks uzaicināti, piedalīties Latvijas Republikas 12. Saeimas vēlēšanās no partijas „Saskaņa” deputātu kandidātu saraksta. LSP deleģēja piecus biedrus: Vladimiru Ivanovu, Artūru Rubiku, Raimondu Rubiku, Igoru Zujevu un Jelenu Jakovļevu. Divi no viņiem ir ievēlēti Latvijas Republikas 12. Saeimā.
 
Tie ir Artūrs Rubiks- no Rīgas vēlēšanu apgabala un Raimonds Rubiks- no Latgales vēlēšanu apgabala. Tajā pašā laikā no partijas «Gods kalpot Rīgai» 20 kandidātiem tika ievēlēts viens cilvēks, bet kopumā no partijas „Saskaņas centrs” saraksta Latvijas Republikas 12. Saeimā ir ievēlēti par septiņiem cilvēkiem mazāk nekā no „Saskaņas centra” saraksta, kad mēs kandidējām ar vienotu sarakstu Latvijas Republikas 11. Saeimā.

Un, ja kāds arī cerēja, ka bez Latvijas Sociālistiskās partijas kandidātiem, „Saskaņa” iegūs vairāk mandātu un tiks uzaicināta strādāt jaunajā valdības koalīcijā, dziļi maldījās.  „Saskaņas” un LSP elektorāts ir daudzējādā ziņā līdzīgs. Vēlētāji ir pieraduši mūs redzēt kopā, un viņiem nepatīk jebkāda dalīšanās, tajā skaitā arī politisko partiju vidē. Tā ir politiskās dzīves aksioma. Tas, ir pirmkārt.  Bet, otrkārt, mūsu kolēģi pāragri sāka skandēt, ka viņiem ir izdevies apvienot krievu un latviešu vēlētājus Rīgas domes vēlēšanās 2013.gadā. Mēs jau tad teicām, ka Rīga nav visa Latvija plus ārzemes. Bet mūsos neieklausījās.  Un tā bija kļūda, politiska pārrēķināšanās.  Latvijas Republikas 12. Saeimas vēlēšanas ļāva nostiprināties labējo blokam un izveidot labējo spēku valdību. Mūsu partijām ceļš uz Latvijas valdību pagaidām ir slēgts ne jau tāpēc, ka Latvijas Sociālistisko partiju jau 15 gadus vada pārliecināts komunists Alfrēds Rubiks, bet gan pavisam citu iemeslu dēļ. To apstiprina Latvijas Republikas 12. Saeimas vēlēšanas. 

Mūsu partija no šīm divām vēlēšanu kampaņām ir izdarījusi ļoti nopietnus un principiālus secinājumus. To apstiprina LSP XVII kongresa lēmumi, un nešaubos, ka arī lēmumi, kas tiks pieņemti šodienas LSP XVIII kongresā. LSP savos kongresos vairāku gadu garumā ir apstiprinājusi savu uzticību idejai par Latvijas kreiso politisko spēku apvienošanos, lai novērstu Latvijas iedzīvotāju grimšanu nabadzībā, tās zemes, mežu un uzņēmumu pārdošanu ārzemju kapitālam, lai apturētu cilvēku masveida izbraukšanu no Latvijas uz darbu ārzemēs. Ar šādu mērķi mēs arī strādājām politisko partiju apvienībā „Par cilvēka tiesībām vienotā Latvijā”, bet kad tā, ne jau mūsu vainas dēļ, izjuka, iestājāmies „Saskaņas centrā”. LSP otrajā konferencē, kas notika 2005.gada 10.decembrī, tika apstiprināts Politpadomes lēmums par LSP iestāšanos politisko partiju un organizāciju apvienībā „Saskaņas centrs”, un Latvijas Republikas 9. Saeimas vēlēšanās 2006.gadā mēs pirmo reizi piedalījāmies ar vienotu deputātu kandidātu sarakstu.

Visu šo laiku LSP ir uzticīgi pildījusi savas saistības apvienībā. To apstiprināja „Saskaņas centra” vadītāji.  LSP X kongresā 2006.gada 16.decembrī politisko partiju apvienības „Saskaņas centrs” priekšsēdētājs Nils Ušakovs savas uzstāšanās laikā tieši teica: „Paldies, jums par visu, kas tiek darīts un tiks darīts mūsu apvienības ietvaros, par to sadarbību, kas pastāv starp visām četrām partijām, kas darbojas apvienībā „Saskaņas centrs”. Esmu pārliecināts, ka šī sadarbība vienmēr būs efektīva un, pats svarīgākais, šī sadarbība vienmēr būs lietderīga un dos labumu gan mūsu vēlētājiem, gan Latvijas iedzīvotājiem”.

LSP XV kongresā 2012.gada 20.oktobrī politisko partiju apvienības „Saskaņas centrs” priekšsēdētājs un jau Rīgas pils. mērs Nils Ušakovs teica: „ Mums ir jābūt kopā. Kad mēs runājam par attiecībām „Saskaņas centrs” ietvaros, tad tas ir darba attiecību stils, kad pirmā un galvenā prioritāte ir lieta”. Mums nebija un nav iemeslu, lai šaubītos par teiktā patiesumu. Un mēs to esam ņēmuši vērā un turpinām ņemt vērā arī tagad, neskatoties uz atsevišķu personu ambīcijām. Savos kongresos mēs esam vairakkārt uzsvēruši, ka LSP augstu vērtē kopējo darbu apvienībā, un mēs saprotam, ka mums ir taktiska savienība, bet mēs nebūsim tie, kas to iznīcinās, kamēr tas kalpos LSP programmas mērķu sasniegšanai.

2005.gada 17.augustā Latvijas Sociālistiskās partijas Politpadome pieņēma dokumentu, kura nosaukums ir „Par LSP galvenajiem sadarbības principiem un noteikumiem ar citām politiskajām partijām un to apvienībām”, kurā ir teikts: «…..LSP ir nevis kaut kādas „lingvistiskas apvienības” piekritēja un interešu aizstāve, bet gan visas Latvijas darba tautas aizstāve». Un tālāk: «mēs esam aicinājuši un aicinām sadarboties Latvijas darba tautas interešu labā visus politiskos spēkus, kas pēc būtības piekrīt mūsu  notiekošo negatīvo procesu un parādību vērtējumam».

Visu to mēs atkārtoti apstiprinām arī šodien, izvirzot jaunus plānus un gatavojoties nākamajām vēlēšanām, kā arī ikdienas politiskajā darbā. Mēs apstiprinām savu gatavību turpināt savstarpējo politisko sadarbību un cīņu visu Latvijas iedzīvotāju labākas dzīves vārdā. Par to, ka daudzus jautājumus var risināt labāk, efektīvāk un ar lielāku labumu sabiedrībai, parāda mūsu kopējais darbs koalīcijā Rīgas, Rēzeknes un citās pašvaldībās, kā arī strādājot opozīcijā Latvijas Republikas Saeimā. Nav šaubu, ka tieši to no mūsu partijām gaida vēlētāji ne tikai Rīgā, bet arī visā Latvijā. Lai mums kā piemērs kalpo sociāldemokrātu un sociālistu kopējais darbs vienotā politiskā deputātu grupā Eiropas Parlamentā, kas bieži tiek vienkāršoti, nepamatoti un nepareizi saukta par sociāldemokrātu grupu. Tas ir pirmais secinājums, ko LSP ir izdarījusi, ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Latvijas Republikas 12.Saeimas vēlēšanu rezultātus.

Otrais secinājums ir šāds: Pašreizējā Latvijas Sociālistiskās partijas programma ir jau 10 gadus veca. Tā tika pieņemta LSP IX kongresā 2004.gada 11.decembrī. Aizvadīto 10 gadu laikā ir notikušas daudzas pārmaiņas pasaulē un Latvijā. Piemēram, Latvija iestājās Eiropas Savienībā un NATO; katastrofāli samazinājās Latvijas iedzīvotāju skaits, un tas kļuva mazāks par diviem miljoniem; notika globāla īpašuma privatizācija, ieskaitot zemi un dzīvojamo platību, ko tauta ir iesaukusi par „prihvatizāciju”, līdz katastrofāli zemiem rādītājiem ir samazinājusies demogrāfiskā situācija un daudz kas cits.  

Mūsu acu priekšā valsts - mūsu kopējā dzimtene Latvija, tiek iznīcināta. Buržuāziskā valdība, kas nomaina viena otru, nav spējīga uzlabot Latvijas darba tautas stāvokli. Dzīve kļūst aizvien sliktāka un dārgāka. Šodien Latvijā ir tikai 65 procenti no vidējā Eiropas Savienības labklājības līmeņa. Latvijas iedzīvotāju skaits pēc dažādu avotu datiem katru diennakti samazinās par 60 cilvēkiem (!). Medicīniskā apkalpošana, veselības aizsardzība kopumā, ir novesta līdz tādam līmenim, ka tā ir nesasniedzama lielākajai daļai iedzīvotāju, un tajā ir tik liels kritums, ka valsts valdošā koalīcija tikai ar grūtībām atrod kandidatūru nozares ministra postenim. Nabadzībā grimst zinātne un izglītība, vairāk kā 70 procentu pensionāru velk savu dzīvi ar minimālām pensijām, kas ir zemākas par iztikas minimumu, gandrīz puse bērnu (44,6%) dzimst ārlaulībā. Bet valdība visus spēkus velta daudzo attīstības plānu rakstīšanai, prognozē „ekonomisko izrāvienu”, kā to izdarīja Valda Dombrovska valdība, kurš sev nodrošināja „ekonomisko izrāvienu” uz labi apmaksātu amatu Eiropas Komisijā un ordeni no kolēģiem Latvijā. Bet Latvijas tauta aizvien vēl nīkuļo. Par to jārunā un jāatgādina sabiedrības viedoklim un buržuāziskajam ministru kabinetam, kaut gan ir maz ticams, ka ministri, vairums gadījumos neprofesionāļi savas nozares jautājumos kaut ko varēs uzlabot. Mūsu veiktā analīze parāda, ka Latvijas pensionāru, skolnieku, studentu, strādnieku, valsts ierēdņu dzīve  pasliktināsies uz elektrības cenu pieauguma fona, finansēšanas palielināšanu aizsardzībai un valsts parādu atmaksai un citu iemeslu dēļ.  

Šo un dažu citu iemeslu dēļ, LSP Valde piedāvāja XVII kongresam pieņemt lēmumu par LSP programmas jaunas redakcijas izstrādi. Kongress atbalstīja šo priekšlikumu, un šodien mums vajadzēs izskatīt un apstiprināt LSP Programmas jaunās redakcijas koncepciju, par kuru pastāstīs LSP priekšsēdētāja vietnieks Sergejs Hristoļubovs. Es tikai uzsvēršu, ka runa ir par programmas jaunu redakciju, bet nevis par jaunu partijas politisko kursu. Mūsu kurss ir iepriekšējais- uz taisnīgākas un sociāli aizsargātākas sabiedrības iekārtas uzvaru- uz sociālismu. Programmai ir jābūt lakoniskākai un ar akcentu uz to, ka partijai ir jāstrādā savādāk mūsdienu politiskajā un sociāli ekonomiskajā situācijā pasaulē, Eiropā un Latvijā. Tas it kā ir vienkāršs un saprotams, bet diezgan sarežģīts uzdevums. Novēlēsim programmas izstrādātājiem panākumus, lai LSP XVII kongresa noteiktajā termiņā- LSP XIX kongresā 2015.gadā mēs varētu izskatīt un apstiprināt LSP programmas jaunās redakcijas projektu.

LSP Valde ir uzsākusi vēl viena projekta realizāciju, kā pamatā ir pēdējo gadu notikumi. Runa ir par vēlmi izveidot kreisi centrisko un kreiso politisko spēku apvienību, kas šodien darbojas atsevišķi. Šāda politika uz savstarpēju nodomu pamata jau tika uzsākta pirms Latvijas Republikas 12.Saeimas vēlēšanām. Notika tādu sabiedrisko organizāciju līderu un LSP Valdes tikšanās, kas apstiprināja tādas apvienības lietderību un iespēju, bet reālam organizatoriskam darbam bija pārāk maz laika, tikai daži mēneši. Tika pieņemts lēmums mēģināt izveidot tādu sabiedrisko organizāciju vienotu tīklu uz kārtējām Latvijas pašvaldību vēlēšanām 2017.gadā. Pēc  mūsu domām un daudzu ekspertu slēdziena Latvijas iedzīvotāji ir gatavi atbalstīt kreisās idejas ekonomikā, sociālajā sfērā un sociālajā struktūrā bet neviens, ieskaitot mūsu Sociālistisko partiju, ar to tā īsti nenodarbojas. Bet sabiedrības apziņa tiek bagātīgi barota ar idejām par etniski tīras nacionālas valsts celtniecību.

Jau kopš pirmajiem savas pastāvēšanas gadiem LSP vairākkārtīgi ir griezusies pie sabiedrības un mēģinājusi apvienot kaut vai daļu kreisos un kreisi centriskos spēkus. Šī vēlme lielā mērā bija par pamatu tam, ka 2006.gadā mēs iestājāmies politisko partiju apvienībā „Saskaņas centrs”. Līdz tam LSP VIII kongresā 2002.gada 21.decembrī tika pieņemta rezolūcija „Par kreiso patriotisko spēku saliedētību un vienotu darbību”. Rezolūcijā ir arī teikts: „Kongress uzskata, ka ir lietderīgi mērķtiecīgi izpētīt iespēju, balstoties uz apvienību, izveidot plašu kreiso un kreisi centrisko partiju, sabiedrisko organizāciju, pensionāru organizāciju, jaunatnes, sieviešu apvienību, nacionālo mazākumtautību organizāciju, kā arī arodbiedrību patriotisko kustību apvienību, ar mērķi izveidot plašu kreiso bloku, lai aizstāvētu visu atstumto, atraidīto, strādnieku intereses no kapitālistu patvaļas un nacionālistu centieniem.” Tas tika uzrakstīts pirms 12 gadiem. Daudz, ko no tā visa realizēja «Politisko partiju apvienība «Saskaņas centrs» organizatoriskā formā. Kaut ko izdarīja tie, kas palika no apvienības «PCTVL», bet ar lingvistisku novirzienu. Tagad ir pienācis laiks mēģināt vēlreiz veikt plašu  kreiso spēku  apvienošanu. 

LSP ir gatava pie tā strādāt ar ikvienu politisko partiju un sabiedrisko organizāciju, kreisajām patriotiskajām grupām gan apvienības «Saskaņas centrs» sastāvā, gan arī patstāvīgi. Un mēs uzskatām, ka šis aicinājums- priekšlikums ir ļoti saprātīgs. Tāpēc uzmanības vērts ir Rīgas Stradiņa universitātes politoloģijas doktores Simonas Gurbo secinājums. Intervijā avīzē „Neatkarīgā rīta avīze” viņa stāsta: « Jā, tas ir interesanti, kaut gan latvieši pēc sava rakstura ir kreisi noskaņoti, tomēr balso par labējām partijām. Latvieši ir daudz vairāk kresi noskaņotie, nekā paši to spēj iedomāties. Katru gadu ar studentiem organizējam spēles, lai noskaidrotu viņu politiskos uzskatus un ideoloģisko pārliecību. Katru gadu es domāju, ka jaunie studenti atnāks un būs atbildīgi, ar pro-rietumu domām pilsoņi, kas atbalsta brīvo tirgu. Tomēr vienmēr izrādās, ka gandrīz 95 procenti (!!) no studentiem rullē komunismā un sociālismā. Viņi ir dzimuši ap 1996.gadu, kad no sociālisma vairs nekas nebija palicis, viņi to pat nav redzējuši, bet tomēr tā idejas vēl ir dzīvas» (NRA 13.10.2014.). Lūk tā! Mūsu pienākums  un uzdevums ir šo  jaunatnes interesi izmantot un apmierināt. Pievērsīsim nopietnāku uzmanību tam, cik uzticīgi savai politikai ir labējie politiskie spēki. 

Šodien lieta ir nonākusi līdz tam, ka daži nacionālās apvienības biedri atklātā tekstā runā par to, ka būtu vēlams veicināt to Latvijas pilsoņu un iedzīvotāju repatriāciju kuri pēc viņu domām, nav lojāli, kā kritēriju tā noteikšanai izvēloties balsojumu referendumā par valsts valodu. Diemžēl neviens no valdības un pat Latvijas prezidents, kas vārdos ir par sabiedrības saliedēšanu un integrāciju, uz tādu «patriotisku» spriedelēšanu pat nereaģēja. Un tas nav pirmo reizi. Tātad cerēt arī turpmāk uz valdošajiem politiķiem nozīmētu necienīt sevi un citus. Bet pa to laiku nacionālā apvienība Latvijas Republikas 12.Saeimas vēlēšanās ieguva vairāk deputātu vietu kā agrāk. Tas viss liek kreisajiem un kreisi centriskajiem spēkiem neizlikties, ka nekas briesmīgs nenotiek, bet sākt tuvināšanos, apvienoties uz vienas patriotiskas internacionālas un sociālās platformas un sistemātiski atspēkot tos, kas veido partijas, balstoties uz nacionālām un lingvistiskām idejām, un nav svarīgi latviešu, krievu vai citām.

LSP paziņo, ka mēs stāvam uz internacionālisma politiskās un jebkuras sabiedrības šķirisko būtības platformas kapitālisma laikmetā. Nevar runāt par vienotu sabiedrību imperiālistiskā kapitālisma apstākļos.  Šajā laikmetā ir ekspluatatoru šķira- lielie kapitālisti, ražošanas līdzekļu īpašnieki un ekspluatēto tautas masu šķira- garīgā un fiziskā darba veicēji. Kreiso spēku uzdevums dotajā brīdī ir cīnīties ar parlamentārām un neparlamentārām metodēm pret ekspluatācijas palielināšanos, pret nacionālismu un neofašismu. Tas nozīmē, ka jācīnās pret citu darba rezultātu piesavināšanos. Bet šī piesavināšanās ir sasniegusi plašu un postošu mērogu. Pēc statistikas datiem ienākumu nevienlīdzīgas sadales koeficients Latvijā ir 6,5. Lielāks tas ir tikai Spānijā- 7,2 un Grieķijā- 6,6, bet vidēji ES-28 tas ir vienāds ar 5,1. Lūk, kāda ir kapitālistiskā citu darba rezultātu piesavināšana!

Latvijas valdībām vārdi nesaskan ar darbiem. Uzrakstīti desmitiem plānu par integrācijas un sabiedrības saliedēšanas tēmu, ir iztērēti daudzi miljoni (7 milj.) eiro par integrācijas pasākumiem, bet reāli integrācija nenotiek. Nenotiek tāpēc, ka tuvināšanas un samierināšanās procesos sabiedrībā netiek piemērotas praktiskas darbības. Tieši otrādi: vieni veido it kā krievu politiskās partijas, citi ar visiem spēkiem cenšas nomelnot sociālistisko iekārtu Latvijā no vienas puses, un padarīt baltāku un attaisnot hitleriskās Vācijas fašistiskā režīma darbību Latvijā. Ne viens, ne otrs nenāk par labu tautas tuvināšanai un saliedēšanai. Iedzīvotāji ir nepārliecināti, iebiedēti, netic un neuzticas politiķiem un valdībai. Pēc pētījumu datiem, kas bija publicēti 2013.gada decembrī, uzticības procents Ministru kabinetam ir - 42,3, Saeimai - 55,2; politiskajām partijām - 67,3. Lūk, par ko ir jāaizdomājas visiem politiķiem, tajā skaitā arī mums- sociālistiem.

Тrešais uzdevums, kas mums ir jārisina, ir jāizveido efektīvāka valsts ekonomika. Pienācis laiks saprast, ka bez naudas pelnīšanas pašu spēkiem, bez plašiem ekonomiskajiem sakariem ar visu pasauli, nevar gūt panākumus nevienā nozarē. Pēc mūsu domām, nav iespējams izskaidrot to faktu, ka Latvija ar vieglu roku pārdod bankas, pieļauj bankrotu un pārdod ārzemniekiem uzņēmumus, kas  ir bijuši Latvijas gadsimta lepnums (Laima, Vagonu rūpnīca, VEF, velosipēdu rūpnīca, Liepājas metalurgs).  Tajā pašā laikā darba ražīgums uzņēmumos, kas Latvijā vēl strādā, ir ļoti zems. Tiek pārdotas ne tikai bankas un uzņēmumi, tiek pārdoti arī meži un zeme, un tik aktīvi, ka valstī nav institūcijas, kas konkrēti zina cik, kas un kam ir pārdots. Diezin vai tādu tautsaimniecības vadīšanu var uzskatīt par efektīvu un izdevīgu valstij un iedzīvotājiem.

Pienācis laiks visiem, kuri vada valsti, dala un nēsā ministru portfeļus sākt saprast, ka valsts pārvaldes institūcijas, kas tiek uzturētas par nodokļu maksātāju līdzekļiem, strādā neefektīvi un faktiski netiek galā ar saviem pienākumiem.

LSP redz iespēju kā paaugstināt Latvijas tautsaimniecības efektivitāti, paaugstinot valsts lomu, uz ko, starp citu, aicina arī Eiropas Komisijas vadība. Valsts nevar šo sfēru nodot tikai tirgus stihijai un privātā biznesa interesēm. Valsts nevar palikt bez bankām, tas atņem tai jebkuru iespēju stimulēt ekonomisko izaugsmi. Šādus viedokļus pauž Latvijas vadošie ekonomisti un finansisti, bet valdošās politiskās partijas tajos neieklausās. Viņiem galvenais ir sev un savai partijai izdevīgi sadalīt ministru portfeļus, izpildīt Eiropas Savienības un ASV vēlmes. Tādu praksi ir jālauž, un izdarīt to var tikai vienoti un saliedēti kreisie politiskie spēki, ko atbalsta plašas tautas masas, un ne tikai vēlēšanās.

Pēc mūsu domām vajag uzmanīgi izpētīt Ķīnas pieredzi, kas prasmīgi un efektīvi valsts ekonomikā izmanto plānotās tirgus ekonomikas vadības apvienošanas principu. Šajā lietā kā galvenajam ir jābūt principam: vai tas ir izdevīgi valstij un tās iedzīvotājiem, vai nē. Bet Latvijas valdošās elites politiskajām partijām acīm redzot ir cits princips: vai tas ir izdevīgi viņiem un partijai, un ko par to teiks Brisele un ASV. No šī bezatbildīgā principa ir jāatbrīvojas, savādāk uzplaukums neiestāsiet nekad! 

Ne tikai šie, daži minētie uzdevumi, bet arī daudz kas cits ir jāietver jaunajā LSP programmas redakcijā. Par to pamatīga saruna un diskusija vēl ir priekšā. Tādai diskusijai ir jāgatavojas visai partijai, ikvienai pirmorganizācijām, ikvienam partijas biedram.

Tagad par dažiem neatliekamiem uzdevumiem, kas attiecas uz mūsu iekšējo darbu. Pirms šī kongresa notika atskaišu un pārvēlēšanas kampaņa LSP pirmorganizācijās. Kopumā tā noritēji organizēti un parādīja partijas potenciālu daudzos jautājumos un virzienos. Piemēram, ierindas biedru vēlme aktīvi atbalstīt LSP jaunās programmas redakcijas izstrādi. To atbalstīja visas pirmorganizācijas. Notika dažu pirmorganizāciju sekretāru nomaiņa pret gados jaunākiem, ir izveidota un aktīvi strādā jauna pirmorganizācija, kurā darbojas darbaļaudis un studenti. Ir arī citas pozitīvas izmaiņas.

Viens no galvenajiem nākotnes jautājumiem ir partijas rindu stiprināšana un paplašināšana, tajā skaitā arī pirmorganizāciju izveidošana tajās vietās, kur to nav. Tas, pirmkārt, ir galvenais uzdevums LSP Valdei un Valdes locekļiem, kam ir savi reģioni, par kuriem viņi atbild. Par partijas rindu paplašināšanos atbild visi partijas biedri nevis koleģiāli, bet gan personīgi. Tas nozīmē, ka katram partijas biedram atskaites perioda laikā (divi gadi) ir jāsagatavo un jāiesaka partijai ne mazāk kā viens jauns biedrs.

Joprojām, aktuāli ir saglabāt vienotību un saliedētību, nostiprināt disciplīnu partijā. LSP Valdei un pirmorganizācijām, saskaņā ar LSP Statūtiem, ir jānovērš jebkura šķeltnieciska darbība un atsevišķu LSP biedru nostāšanās uz frakcionisma ceļa. Šādas parādības partijā nav ciešamos. Pie partijas disciplīnas jautājumiem pieder arī jautājumi par partijas biedra naudas samaksu, sapulču un partijas pasākumu apmeklēšanu, pieņemto lēmumu izpilde. Atklāti jāatzīst, ka daudzos gadījumos pēdējo piecu sešu gadu laikā situācija ir pasliktinājusies.

Vienmēr ir jāatceras, ka demokrātija mūsu partijā tiek veidota uz demokrātiskā centrālisma principa, kur viens no noteikumiem ir «zemākstāvošās bez ierunām pilda augstākstāvošo organizāciju lēmumus».( 11.panta, p.4(5)). Dzīvē ne visas pirmorganizācijas šo partijas likumu ievēro. Mūsu rindās ir parādījušies partijas biedri, tanī skaitā arī partijas pirmorganizāciju sekretāri, kuri uzskata ka, ja viņš (viņa) nepiekrīt pieņemtajam lēmumam, tad var šo lēmumu nepildīt un pat boikotēt mudinot arī citus tā rīkoties. Tas ir kategoriski nepieļaujami! Valdes un visu partijas pirmorganizāciju pienākums ir ievērojami paaugstināt prasības šajā jautājumā. Jāatceras, ka panākumus var gūt tikai labi organizēta, augsti disciplinēta, konsekventi pildoša savus lēmumus un solījumus politiska partija. Partijas rindas jāatbrīvo no dažāda veida provokatoriem, panikas cēlājiem un reformistiem. 

Dažu minēto jautājumu pirmsākumi ir meklējami sliktajās zināšanās par mūsu partijas vēsturi, Programmu un Statūtiem. Lai atgādinātu, kā un kāpēc tika izveidota LSP, kas stāvēja pie tās pirmsākumiem, kādus mērķus tā izvirzīja un ko centās sasniegt tās 20 gadu ilgās vēstures ceļā (partiju izveidoja dibinātāju sapulcē 1994.gada 15.janvārī un reģistrēja Latvijas Tieslietu ministrijā 1994.gada 14.martā), LSP Valde nolēma pasniegt katram kongresa delegātam grāmatas „Partijas vēsture dokumentos”, 1.sējumu. Tie, kuriem šāda grāmata jau ir, uzdāviniet to kādam no saviem partijas biedriem vai kādam, kas gatavojas iestāties LSP. Pašķirstiet, palasiet šo grāmatu, iepazīstieties ar tajā formulētajām cīņas idejām,  metodēm un faktiem, kas tika izmantoti, lai īstenotu dzīvē to, kā dēļ bija izveidota LSP. Jūs atradīsiet ne tikai daudz ko interesantu, bet arī paaugstināsiet savu zināšanu līmeni par partijas vēsturi, par to, kad un kādi jautājumi tika izvirzīti un risināti, kādi cilvēki pašaizliedzīgi ir strādājuši partijas darba laukā.

Saskaņā ar lēmumu, kas tika pieņemts LSP XVI un XVII kongresos, pilnā sparā norit darbs pie grāmatas „Partijas vēsture dokumentos”, 2.sējuma, kas ietver periodu no LSP X līdz XVII kongresam (no 2006.gada 16.decembra līdz 2014.gada 29.novembrim), sagatavošanas izdošanai. 

Jaunajā 2015.gadā visa pasaule svinēs 70.gadadienu kopš Otrā Pasaules kara beigām. Mums, bijušās PSRS tautām, tā būs padomju tautas lielās uzvaras Lielajā Tēvijas karā ar  hitlerisko Vāciju 70.gadadiena. Normāli domājušiem cilvēkiem tie būs lieli svētki un pirmā apaļā gadadiena, kad dzīvi vēl  būs pavisam nedaudzi karavīri frontinieki. Mums ir jābūt gataviem dot prettriecienu dažāda veida izdomājumiem par Otrā pasaules kara vēsturi un jebkuriem centieniem izkropļot tā rezultātus, mēģinājumiem samazināt PSRS nopelnus Uzvaras gūšanā un centieniem padarīt baltāku hitlerisko fašismu okupētajās teritorijās. Mums, mūsu partijai par šī vēsturiskā notikuma novērtējumu ir jākalpo Nirnbergas kara tribunāla dokumentiem un citiem starptautisko organizāciju dokumentiem, kas attiecas uz šo jautājumu, bet nevis angažēto vēsturnieku «atklājumiem».  Daudzās viņu publikācijās tiek īstenots revanša gars un neslēpta vēlme fašistisko režīmu no 1941.-1944.gadam Latvijā jaunajai paaudzei pasniegt pēc iespējas «tīrāk», nekā tas bija patiesībā. Daudz tiek runāts un rakstīts par zaudējumiem, ko it kā Latvijai ir radījusi padomju vara, bet neviens vēstures zinātnieks neraksta (vai netiek publicēts ?) par zaudējumiem, ko Latvijai ir radījusi hitleriskā okupācija. Bet tie bija ļoti lieli. Piemēram, līdz 1944.gada pavasarim spaidu darbos uz Vāciju tika aizdzīti vairāk nekā 23 tūkstoš cilvēku. Okupācijas laikā hitlerieši Latvijas teritorijā iznīcināja apmēram 600 tūkstoš cilvēku, apmēram 100 tūkstoš no viņiem bija LPSR pilsoņi. Atkāpjoties, piedaloties vietējiem buržuāziskajiem nacionālistiem, fašisti iznīcināja daudzas rūpnīcas un fabrikas, desmitiem tūkstošu dzīvojamo māju, dzelzceļu, ostas, elektrostacijas un daudz ko citu. Kopējie zaudējumi Latvijas tautsaimniecībai tika novērtēti divu miljonu rubļu apmērā, atbilstoši 1985.gada cenām.

Latvijas Sociālistiskā partija iestājas par objektīvu un taisnīgu novērtējumu tam, ko nodarīja Otrais Pasaules karš Latvijas tautai, nemēģinot attaisnot vai padarīt par baltākiem kara noziegumus. Tieši tas ir svarīgākais, svinot Uzvaras 70.gadadienu. Šajā sakarā tiks pieņemts speciāls LSP  Valdes lēmums.

Ar šo es beidzu Latvijas Sociālistiskās partijas Valdes atskaiti partijas XVIII kongresam. Atskaites periods ir bagāts ar daudziem svarīgiem notikumiem Latvijas un LSP dzīvē. Partija, galvenokārt, ar svarīgākajiem uzdevumiem ir tikusi galā, piedzīvojusi izaugsmi, guvusi lielāku pieredzi un vēlas risināt mūsdienu aktuālos uzdevumus.

Valdes, ko ievēlēja partijas XVI kongresā 2012.gadā, vārdā es pateicos partijas biedriem par atbalstu un sapratni, par koleģiālu darbu, pildot kongresā izvirzītos uzdevumus.

Vēlu veiksmi šodien ievēlētajai LSP Valdei, īstenojot partijas kursu uzlabot cilvēku dzīves līmeni mūsdienu Latvijā.