Latvijas Sociālistiskā partija

Vai jaunajai Grieķijas valdībai izdosies izpildīt solīto?

19.03.2015

Janvārī Grieķijas parlamenta vēlēšanās uzvarēja galēji kreiso partiju koalīcija (SYRIZA). SYRIZA panākumi pārspēja visas cerības, kaut gan tie neļāva izveidot vienas partijas valdību. SYRIZA  izveidoja koalīciju kopā ar partiju «Neatkarīgie grieķi».

SYRIZA līderis Aleksis Cipras kļuva par jauno Grieķijas ministru prezidentu. SYRIZA nākšana pie varas notika vienlaicīgi ar solījumiem pārtraukt grūto ekonomikas politiku, ko grieķiem uzspiež starptautiskie kreditori, apmaiņā pret finanšu palīdzību. Reālajā dzīvē šie solījumi izrādījās ne tik vienkārši izpildāmi. 

Kā mums vēsta Grieķijas Komunistiskā partija, kas arī iekļuva parlamentā, bet netika iekļauta valdošajā koalīcijā- Jaunā Grieķijas valdība ved pārrunas ar ārzemju kreditoriem ( ES, Eiropas Centrālo banku, Starptautisko Valūtas Fondu), ko dēvē par «trijnieku » vai «trīs institūtiem ».  «Trijnieks » izdara spiedienu uz Grieķijas valdību.  Valdība atkāpjas, apgalvojot, ka veic manevrus tāpēc, ka pēc ministru prezidenta A.Ciprasa vārdiem  «Eiropas cīņā mums tika sagatavotas lamatas(…), ar mērķi panākt finanšu asfiksijas un valdības gāšanu». Tajā pašā laikā finanšu ministrs Janis Varufakis paziņoja, ka valdība atkāpjoties, ievēro savu  "plāno sarkano līniju", kuru tā nedomā pārkāpt. 

Izanalizējot sarunu gaitu, Grieķijas Komunistiskā partija secina, ka jaunais līgums starp valdību un  «trīs institūtiem», balstoties uz kuru tiks turpināta jau pieņemto anticilvēcisko likumu realizēšana, ko papildinās ar jauniem, jauno saistību ietvaros, ko uzņemas jaunā koalīcijas valdība, nebūs izeja  darbaļaudīm. Izeja strādājošiem cilvēkiem nav darījumi ar ES vai PVF, kas tiek īstenoti it kā, lai izbeigtu «grūto ekonomiku ", bet īstenībā paver plašas iespējas sniegt valsts atbalstu kapitālistiskās ekonomikas atjaunošanai.

Pēc Grieķijas Komunistiskās partijas domām , lai izietu no radušās situācijas darba tautai ir aktīvāk jācīnās, lai atjaunotu visu to, kas tika pazaudēts pēdējos gados. Tā arī ir tā  "plānā sarkanā līnija" darba tautai, kas ietver sadursmi un plaisu ar imperiālistiskajām aliansēm, tādām kā ES un NATO, kā arī ar tiem, kas tur savās rokās patieso varu un ražošanas līdzekļus ar kapitālu.