Latvijas Sociālistiskā partija

XIX kongresa rezolūcija: «Atjēdzieties, kungi!»

14.01.2016

Latvijas Sociālistiskā partija (LSP), vadoties pēc savas Programmas, analizējot notikumus pasaulē un Latvijā, vairāk kārt pieņēma rezolūcijas un kongresa lēmumus, kuros aicināja cīnīties pret visāda veida mēģinājumiem  nomazgāt baltus un attaisnot fašistu kā arī viņu rokaspuišu pastrādātos noziegumus pret cilvēciskumu Otrā pasaules kara gados kauju norises vietās un fašistiskās Vācijas okupētajās teritorijās.

No Latvijas valsts oficiālajām varas iestādēm nekāda konkrēta rīcība šo LSP prasību atbalstīšanai nesekoja un neseko. Latvija acīmredzot neuzskata par saistošiem daudzus ANO un citu starptautisko organizāciju dokumentus, kuri aicina nepieļaut pat mēģinājumus attaisnot fašistu rīcību Otrajā pasaules karā attiecībā pret karagūstekņiem un mierīgiem iedzīvotājiem, pret ebrejiem, čigāniem un miljoniem citu tautību cilvēkiem.

Latvijas valdošās politiskās elites oficiālā ideoloģija nelieto vārdu sakārtojumu „Lielais Tēvijas karš”, nav valsts dokumenta, kas nosaka Otrā pasaules kara antihitleriskās koalīcijas cīnītāja statusu. Antihitleriskās koalīcijas veterāni  nesaņem nekādus atvieglojumus. Toties ir priekšrocības tiem, kas kalpoja „Waffen SS” divīzijās un hitlerisko okupantu policijas bataljonos. Latvijā ir pieņemta parlamenta deklarācija „Par latviešu leģionāriem Otrajā pasaules karā”, kas pilnīgi atmasko autoru centienus attaisnot leģionāru rīcību, cīnoties „Waffen SS” divīzijās. Latvijas valdošā vara neatzīst par vispasaules nozīmes svētkiem hitleriskās Vācijas bezierunu kapitulāciju 1945.gada 8(9) maijā. Pie šiem faktiem jāpievieno savulaik Latvijas tiesas iesāktais process pret Latvijas padomju partizānu Vasīliju Kononovu, kas nenoslēdzās, jo tiesājamais nomira.

Ņemot vērā visu augstāk teikto, ir ne tikai saskatāma tendence kaut kā nebūt, bet par katru cenu aizbilst kādu labu vārdu par fašistu ļaundarībām un atdalīt „Waffen SS” leģionārus no hitleriešu nacistu līdzskrējējiem, kā  arī radīt sistēmu un oficiālu Latvijas valsts ideoloģiju šajā jautājumā. Šāds secinājums pamatots ar Latvijas uzvedību starptautiskā arēnā. 

ANO Ģenerālā Asambleja 2014.g. 18.decembrī pieņēma Rezolūciju par cīņu pret nacisma  heroizāciju, kuru Latvija neparakstīja. Acīmredzot rezolūcijas teksts, kas izsaka rūpes sakarā ar „nebeidzamiem mēģinājumiem zaimot un sagraut pieminekļus, kas uzcelti pieminot tos, kas cīnījās pret nacismu Otrā pasaules kara gados,” neapmierina Latvijas valdošo politisko buržuāzisko eliti. ANO Ģenerālā Asamblejas līdzīgu Rezolūciju pieņēma 2012.gadā, kurā izteica „dziļu satraukumu sakarā ar nacistiskās kustības un bijušo „Waffen SS” dalībnieku slavināšanu, tai skaitā ceļot pieminekļus un memoriālus un organizējot publiskas demonstrācijas ar nolūku slavēt nacistisko pagātni, nacistisko kustību un neonacismu”, nelika Latvijas oficiālās ideoloģijas autoriem ieklausīties šajā brīdinājumā.

Acīmredzot, nesastopot  šķēršļus, fašistu un viņu rokaspuišu  noziegumu „balināšanā”, virkne nacionālistiski noskaņotu personu un angažētu Latvijas zinātnieku droši gāja tālāk: sāka veikt pasākumus un „zinātniski” pārskatīt visu, kas notika Salaspils fašistiskajā koncentrācijas nometnē, kur necilvēciskos apstākļos tika ieslodzīti desmiti tūkstoši cilvēku, kur katru dienu nogalināja (pakāra, nošāva) cilvēkus, kur mātēm atņēma mazgadīgus bērnus, kur no bērniem ņēma asinis līdz viņu pilnīgai novājēšanai. Bet Latvijas premjerministre Laimdota Straujumas kundze, uzstājoties starptautiskā konferencē par Salaspils fašistisko koncentrācijas nometni, ne reizi nepieminēja, ka nometni izveidoja vācu nacisti un to apsargāja viņu vietējie līdzskrējēji, tādi kā bēdīgi slavenais Herberts Cukurs. (Вести сегодня, 2015.g..28.sept.)

Jā, pēc tā asiņainā kara ir pagājuši jau 70 gadi. To, kas tika pakļauti pazemojumiem, spīdzināšanai un iznīcināšanai, izdzīvojušo līdz šodienai ir ļoti maz. Bet dzīvas ir šo cilvēku atmiņas, dzejoļi, memuāri un citas liecības par to, kas ar viņiem un tūkstošiem citu ieslodzīto, ar mazgadīgajiem ieslodzītajiem notika Salaspils fašistu nometnē. Tā vien gribas kliegt: atjēdzieties, kungi! Pirms padarīt baltus noziedzniekus, palasiet to cilvēku dzīvas liecības, kuri tika ieslodzīti šajā nometnē, šīs nometnes ieslodzīta Eižena Vēvera dzejoļus, kas publicēti dzejoļu krājumā „Iedēstiet rozes zemē nolādētā” , ārsta Miervalda Birzes aprakstus un simtiem citu materiālu.

Latvijas Sociālistiskās partijas XIX kongresa delegāti stingri nosoda angažēto zinātnieku, un Latvijas valdības vadītāju mēģinājumus pārskatīt Salaspils nāves nometnes vēsturi, pārskatīt Otrā pasaules kara rezultātus, padarīt fašismu  baltu, aizstāvēt viņu rokaspuišus. Izbeidziet, kungi, ņirgāties par tiem, kuri cieta no fašisma, vācu okupantiem un viņu vietējiem līdzskrējējiem! Neapkaunojiet savus zinātniskos  grādus un augstos ieņemtos valsts amatus! Padomājiet, ko jūs mācāt jaunajai paaudzei? Vai cerat ar jauniešu rokām realizēt to, kam nepietika visas jūsu dzīves: panākt revanšu par nacisma sagrāvi 1945.gadā?! Un kas jums noticēs, ka ar vēstures patiesības kropļošanu var izaudzināt valsts patriotus?