Latvijas Sociālistiskā partija

Krīze Latvijas veselības aizsardzības sistēmā

10.03.2016

Problēmas veselības aizsardzības sfērā Latvijā vairs nav nekāds jaunums. Tās jau ir krājušās gadiem, un galvenais to iemesls, protams, ir hronisks finansiālā nodrošinājuma trūkums. Vidēji Eiropas Savienībā veselības aizsardzībai valstī tiek piešķirti apmēram 7% no IKP, bet Latvijā tie pat nesasniedz 3% no budžeta izdevumiem.

Tā visa rezultātā no bezmaksas medicīnas ir palikusi tikai ātrā medicīniskā palīdzība, viss pārējais valsts iedzīvotājiem ir pieejams tikai par naudu. Kvotu daudzums daļēji līdzfinansētajiem medicīnas pakalpojumiem no valsts puses ir tik mazs, ka daudzām procedūrām tās beidzas jau gada sākumā.

Maksas medicīnas pakalpojumu cena padara tos par pilnīgi nepieejamiem daudziem cilvēkiem, kas, protams, palielina priekšlaicīgas nāves gadījumu skaitu iedzīvotāju vidū. Un tās ir vairāki tūkstoši dzīvības katru gadu, kas varētu tikt izglābtas, ja vien ierēdņi samazinātu savu apetīti. Vai tā nav pārāk augsta cena valstij, kas jau tā atrodas demogrāfiska bezdibeņa malā?


Atsevišķa tēma ir zāļu cena. Ikviens, kas ir bijis ārzemēs un ir iegājis aptiekā, nevarēja neievērot, ka daudzām zālēm Latvijā cena ir pat augstāka nekā bagātajās Eiropas valstīs. Krieviju un Baltkrieviju pat nav vērts pieminēt. Tad kāpēc cenas ir augstas? Vai tās nosaka ražošanas pašizmaksa? 

Daudziem medikamentiem, kas jau tika masveidā ražoti padomju laikā, nav vajadzīgi ne patenti, ne lieli finanšu ieguldījumi. Tomēr, tādas zāles pārdod Latvijas aptiekās desmit reižu dārgāk par to reālo vērtību. Kas traucē mūsu valstij sakārtot šādu zāļu ražošanu? Tikai viens- nevēlēšanās to darīt. Nu kāpēc, lai veselības ministrs, kam pieder aptieku bizness, atteiktos no tik ierastās peļņas, lai apmierinātu daudzu iedzīvotāju intereses?

Tad kā Guntis Belevičs grib risināt veselības aizsardzības problēmas? Ieviešot obligātās veselības apdrošināšanas sistēmu, iekasējot papildus līdzekļus no iedzīvotājiem. Tas tiek pamatots ar to, ka budžetā trūkst līdzekļu veselības finansēšanai, un tāpēc ir ieviesta šī sistēma. Izklausās loģiski, bet velns, kā mēs zinām, slēpjas detaļās. 

Latvijas valsts konsolidētais budžets sastāv no divām daļām: valsts pamatbudžets un speciālais budžets. Pirmo veido nodokļu, ES fondu līdzekļu maksājumi, un pastāv, lai finansētu valsts aparātu, bet otro galvenokārt papildina obligātās sociālās apdrošināšanas iemaksas un ir paredzēts Latvijas iedzīvotāju sociālās aizsardzības sistēmas atbalstam.

Ar sociālo budžetu viss ir kārtībā, pat ņemot vērā mūsdienu Latvijas ekonomisko situāciju: tas ir konsekvents jau daudzus gadus. Diemžēl, to nevar teikt par pamatbudžetu, kura deficīts ir gandrīz 400 milj. eiro, kas tiek segts no sociālā budžeta ienākumiem. Tas nozīmē, ka naudu medicīnai dabūt ir diezgan grūti, kaut gan valsts no iedzīvotājiem to ir saņēmusi tieši šiem mērķi, bet tiek tērēta citiem mērķiem.

Tātad, kas patiesībā slēpjas aiz Gunta Beleviča piedāvātās obligātās veselības apdrošināšanas idejas? Mums piedāvā finansēt nevis veselības aizsardzību, smagi slimo bērnu ārstēšanu, bet gan birokrātiju, infrastruktūru ASV karaspēka uzturēšanai mūsu valsts teritorijā un «drauga» Rinkēviča ārzemju komandējumus. Vai tas ir tas, ko Latvijas iedzīvotāji vēlas saņemt no veselības aizsardzības sistēmas?