Latvijas Sociālistiskā partija

Krievija februāra revolūcijas priekšvakarā

20.02.2017

Ar šo rakstu mēs aizsākam ciklu, kas ir veltīts simts gadu seniem notikumiem. Mūsu mērķis ir radīt pilnīgu priekšstatu par 1917.gada notikumiem Krievijā: par impēriju, kura cīnījās I pasaules karā un tās iekšējām pretrunām, dažādām sociālajām un politiskajām grupām, kuras aizstāvēja savas intereses, sociālekonomiskajā struktūrā ietvertajiem mehānismiem, kuri lēnām, bet nepielūdzami virzīja vēsturi uz priekšu. Tas viss būs mūsu diskusijas pamatā šī gada laikā, bet sāksim ar situācijas raksturojumu Krievijas impērijā XX gadsimta sākumā.

XIX gadsimta beigās Krievijā izveidojās diezgan sarežģīta sociālekonomiskā situācija. Apmēram 80% iedzīvotāju bija zemnieki, un lauksaimniecības nozare ieņēma svarīgu vietu tautsaimniecībā, bet virkne zemnieku problēmu, kas radās līdz ar dzimtbūšanas atcelšanu (atkarība no muižniekiem, lauku vadīšanas demokratizācija) nebija atrisinātas, kas radīja spriedzi. 

Tajā pašā laikā diezgan strauji attīstījās industrija, daudzi zemnieki pārcēlās uz pilsētām, iekārtojās strādāt rūpnīcās. Tas veicināja divu šķiru veidošanos: buržuāzija- ražotņu īpašnieki un pilsētu industrializācijas strādnieki. Turklāt, pati valsts bija vēlīnā feodālisma, absolūtās monarhijas klasiskais veidojums, kas neapmierināja nevienu no šķirām.


Pirmā problēma šajā stabilajā konstrukcijā bija daudzās krīzes XX gadsimta sākumā: ekonomiskā krīze 1900.-1903. g., tai sekojošā ilgstošā recesija, Krievijas- Japānas karš, Pirmā Krievijas revolūcija 1905.-1907.g. Šo notikumu gaitā zemnieki (Viskrievijas zemnieku savienība), strādnieki (partijas Eseri un KSDSP) un buržuāzija (Kadetu un Oktobristu partijas) izvirzīja valstij dažādas prasības. Sākotnēji cars apmierināja prasības, izdodot manifestu 1905.gada 17.oktobrī, bet vēlāk atlaida pirmo Domi, tad-1907.gada 3.jūnijā, arī otro Domi, kas būtiski izmainīja pārstāvniecības dalībnieku skaita proporcijas par labu muižniekiem un buržuāzijai. Tādejādi tika nosprausts kurss uz jebkuras neapmierinātības izpausmju apspiešanu.

Atsevišķa tēma ir stāvoklis Krievijā ārpolitikas arēnā. Neskatoties uz savu lielo teritoriju, vareno armiju, ekonomikas jomā Krievija bija pasaules imperiālistiskās sistēmas viduvējība, turklāt lielā mērā atkarīga no ārvalstu kapitāla un tehnoloģijām. Pasaules imperiālistiskās sistēmas pieaugošo pretrunu apstākļos valsts tika iesaistīta liela mēroga militārajos konfliktos.

Tas arī notika līdz ar I Pasaules kara iesākšanos. Iesaistoties šajā karā ar visām neatrisinātajām problēmām ārpolitikā, cariskā valdība ar pašas rokām radīja visus apstākļus revolucionārai situācijai. 

Saasinoties situācijai frontēs un nogurstot no pastāvīgajām karadarbībām, iedzīvotāju vidū pieauga neapmierinātība visos Krievijas sabiedrības slāņos, tostarp arī valdošajā grupās. 

Latvija 1917.gada sākumā bija sadalīta frontes līnijas divās daļās, kas atradās uz dienvidiem no Slokas, pie Rīgas, tālāk pa Daugavu līdz Jēkabpils dienvidu pusi un tālāk cieši gar Daugavpili. Dienvidrietumu pusē bija izvietojies vācu karaspēks, ziemeļaustrumos atradās cara armija. 

Tāds stāvoklis nevarēja neizraisīt vietējo iedzīvotāju vidū asu reakciju un neapmierinātību ar karadarbību. Vietējā sociāldemokrātija, kura atšķirībā no mūsdienu liberālajiem reformistiem, kas darbojas tās vārda aizsegā, ievērojot proletariāta idejas, saprata, ka karš nenotiek vienkāršo darbaļaužu un viņu ģimeņu interesēs, viņu bērni tika nogalināti vairākus desmitus kilometrus no mājām, bet gan antagonistu klases- mirstošā feodālisma, stiprinot savas buržuāzijas pozīcijas. 

Būdami norūdīti kaujās, integrēti cara armijā, Latvijas sociāldemokrāti nodarbojās ar aktīvu propagandu, kas bija tik veiksmīga, ka Ziemeļu frontes galvenais komandieris, ģenerālis N. Ruzskis paziņoja: “Rīga un Dvinska ir Ziemeļu frontes nelaime, sevišķi Rīga. Tās ir divas boļševiku propagandas izdaudzinātas ligzdas ”. Būtiska loma bija arī vietējo sociāldemokrātu ciešajai saiknei ar visu revolucionāro kustību Krievijā, ar tās galveno daļu- Petrogradas strādniekiem, kuru vidū tajā laikā darbojās P. Stučka. Viņš sekoja notikumiem Latvijā, nodarbojās ar boļševiku literatūras piegādes organizēšanu uz Latviju. 

Laipni lūdzam šajā notikumiem bagātajā gadā, kas iezīmē veselu virkni svarīgu notikumu, kuri kardināli maina pasaules vēstures skatījumu, kļūs par jauna laikmeta vēstnesi darbaļaužu cīņā par savām interesēm, darbaļaužu, bet nevis kapitāla varu.