Latvijas Sociālistiskā partija

Komunistiskai Internacionālei-100 gadi!

28.02.2019

Kominterne (III Internacionāle)- starptautiskā komunistisko un strādnieku partiju organizācija. Tās pirmais, dibināšanas kongress notika 1919.g. 2.-6. martā (Maskavā), kad turpinājās II Internacionāles idejiskā sabrukšana, sociāldemokrātisko partiju nostāšanās savu, buržuāzisko valstu pozīcijās, atbalstot piedalīšanos 1. pasaules karā. Tajā piedalījās 52 delegāti no 35 partijām un politiskajām grupām, pārstāvot 21 valsti. Vairākiem delegātiem nācās braukt uz Kongresu ar gadījuma transportu, vai doties kājām, šķērsojot policijas slazdus, blokādes un pilsoņu kara frontes līnijas. 

Pirmā kongresa svarīgākais dokuments bija V.Ļeņina tēzes un referāts par buržuāzisko demokrātiju un proletariāta diktatūru, kas kļuva par Kominternes platformu. 

Otrajā kongresā (1920.g. Petrograda, Maskava) tika pieņemts “Divdesmit viens noteikums” komunistisko partiju uzņemšanai Kominternē. Tie paredzēja proletariāta diktatūras un demokrātiskā centrālisma atzīšanu, nepieciešamību būt uzticīgam proletāriskajam internacionālismam. Kongresā tika izvirzīts lēmums apvienot strādnieku kustības cīņu ar nacionālo atbrīvošanas kustību. 


Kominternes 3. (1921.g. Petrograda, Maskava), 4. (1922.g., Maskava) un 5. (1924.g., Maskava) kongress notika kapitālisma stabilizācijas apstākļos, kad komunistiskajām partijām nācās strādāt revolūcijas atplūdu apstākļos. Šajā etapā III internacionāle pievērsa uzmanību partiju idejiskai nostiprināšanai, nepieciešamībai iekarot proletariāta masas, asi nosodīja trockistu opozīciju KK(b)P.

Komunistiskās internacionāles 6. kongress (1928.g., Maskavā) noteica galveno uzdevumu- cīnīties pret fašismu un jaunā kara draudiem, atbalstīt nacionālo atbrīvošanas kustību.

7. kongresa (1935.g., Maskavā) laikā Kominternē ietilpa 76 kompartijas un organizācijas, tajā darbojās Starptautiskās organizācijas palīdzības sniegšana revolucionāriem, Komunistiskā Jaunatnes Organizācija, Sarkanās Arodbiedrību internacionāles u.c. Kongress izstrādāja komunistisko partiju stratēģiju un taktiku, cīņā pret fašismu, izvirzot uzdevumu izveidot vienotu strādnieku un antifašistu strādnieku fronti.

Sākoties 2. pasaules karam, komunistiskās kustības vadīšana no viena centra kļuva praktiski neiespējama, bija pārtraukti sakari starp vairākām partijām. Šādos apstākļos, pēc Kominternes Izpildkomitejas (KIIK) prezidija lēmuma, III Internacionāles darbība tika izbeigta 1943.g. 15. maijā. 

Kominterne savas pastāvēšanas laikā veica milzīgu darbu starptautiskās komunistiskās kustības organizēšanā un saliedēšanā, bagātināja marksistisko teoriju. Varonīgo cīņu pret fašismu Francijā un Spānijā vadīja antifašistiskās tautas frontes. Komunistu skaits 1919.-1939.g. pasaulē palielinājās no 340-360 tūkstošiem, līdz 4.2 milj. cilvēku.

Viena no Kominternes sekcijām 1920.-1940.g. bija Latvijas Komunistiskā partija (LKP). LKP pārstāvis KIIK līdz 1932.g. bija Pēteris Stučka. Latvijas sekcijas sekretariātu 1920.-1937.g. vadīja K.Krastiņš, J.Krūmiņš.