Latvijas Sociālistiskā partija

Par vēsturiskās atmiņas nozīmi Latvijas nākotnei

06.01.2020

Katru gadu janvāra sākumā Audriņu un Rēzeknes iedzīvotāji, kā arī cilvēki, kuri ierodas no citām Latvijas vietām, piemin šajā pusē risinājušos traģiskos 1941.-1942. gada ziemas notikumus - vairāk nekā 200 mierīgo ciema iedzīvotāju nošaušanu un 42 bez ļaudīm palikušo sētu nodedzināšanu. Tiek nolikti sēru vainagi un ziedu pušķi pie masu izrēķināšanās un upuru apbedījumu vietām. Piemiņas pasākumu dalībnieki izteic sēras par mūsu zemes ļaužu mocekļu nāvi un nikni nosoda viņu slepkavas, kas arī bija tādi paši vietējie iedzīvotāji, bet brīvprātīgi kļuvuši par viņu Dzimteni okupējušo fašistisko iebrucēju uzticamiem atbalstītājiem. Otrais pasaules karš atnesa daudz traģēdiju, līdzīgu Audriņu traģēdijai. Visa pasaule zina par upuriem Čehijas Lidicē, Baltkrievijas Hatiņā, Francijas ciematā Oradūrā. Nacisti un viņu atbalstītāji plaši praktizēja masveida izrēķināšanos ar mierīgajiem iedzīvotājiem. Pēc kara šie noziegumi guva pienācīgu novērtējumu, gan starptautiskā, gan nacionālā līmenī.


Notika arī Audriņu slepkavu tiesa. 1965.gadā Rīgā tiesa izskatīja lietu vairāk nekā 40 sējumos par masu slepkavībām ne tikai Audriņos, bet arī Rēzeknē, Kaunatā, Viļakā, Ludzā, Riebiņos. Liecinieku un cietušo liecībās atklājās šausminošas detaļas no izrēķināšanās ar saviem līdzpilsoņiem, ko izdarīja hitleriešu rokaspuiši policisti A. Eihelis, B. Maikovskis, H. Puntulis, J. Basankovičs, J. Krasovskis un P. Vaičuks. Pirmajiem trim piesprieda nāvessodu aizmuguriski, jo ASV, Kanādas un VFR valdības viņus neizdeva tiesāšanai. Tiesas priekšā stājušos Basankoviču un Krasovski notiesāja uz nāvessodu, Vaičukam piesprieda ieslodzījumu stingra režīma labošanas darbu kolonijā uz 15 gadiem. Spriedums bija bargs, bet fašistiskās okupācijas šausmas pārdzīvojušo ļaužu paaudzei saprotams un taisnīgs. Neskatoties uz to, ka atriebība aizsniedzās līdz mūsu pašu līdzpilsoņiem, tā nevis sašķēla, bet, gluži pretēji, vēl vairāk saliedēja sabiedrību viennozīmīgā nosodījumā pret savas valsts okupantu atbalstītājiem. Šāda reakcija uz spriedumu ir saglabājusies laikabiedru atmiņās un citos tā laika informācijas avotos. Cilvēki to uzskatīja par dabisku un nepieciešamu priekšnoteikumu starpnacionālās uzticēšanās nostiprināšanai un republikas turpmākai attīstībai. Vēlākie tautsaimniecības panākumi un Latvijas daudznacionālās kultūras sasniegumi to nepārprotami apliecināja.

Šodien arvien manāmāki kļūst mēģinājumi šo traģisko notikumu gluži dabisko un vēsturiski attaisnoto vērtējumu skaidrot kā padomju propagandas rezultātu. Pat Audriņu traģēdijā vainīgo tiesāšanu, kas notika 1965.gadā, šodien mēģina iztēlot par padomju varas uzbrukumu Latvijas brīvības cīnītājam, latviešu diasporas ASV aktīvistam Maikovskim. Citas jūtas, kā vien neizpratni un nožēlu, šāda rīcība nevar izraisīt. Latvijas Sociālistiskā partija stingri nosoda izveidojušos tendenci noklusēt vai attaisnot aktīvas līdzdarbības hitleriskajiem iebrucējiem republikas teritorijā, okupantu vietējo pakalpiņu dalības masu izrēķināšanās ar mierīgajiem iedzīvotājiem un patriotiem, kuri pretojās okupantiem antifašistiskās pagrīdes un partizānu kustības sastāvā faktus. Šīs tendences saglabāšanās un nostiprināšanās ir nekas cits kā revanšistiska vēstures pārrakstīšana, kura mērķēta uz tālāku Latvijas sabiedrības šķelšanu.

Aicinām sargāt un aktīvi aizstāvēt gaišo piemiņu par fašistisko ļaundarību upuriem, un par to cilvēku varonību, kuri atbrīvoja Latviju no nacistiskajiem iebrucējiem un to vietējiem atbalstītājiem.

Latvijas Sociālistiskās partijas Valde