Latvijas Sociālistiskā partija

01.05.2017

Kapitālisma restaurācija Latvijai atnesusi ne tikai pārmaiņas ekonomiskajā sistēmā, bet arī valsts pārvaldē, kas izriet no tās valdošās ideoloģijas mērķiem un orientieriem. Sarkanie latviešu strēlnieki nu vairs nav cieņā, turpretī kolaboracionisti, kuri sadarbojušies ar hitleriešu okupantiem, tiek dēvēti par ‘’neatkarības cīnītājiem.’’ Starptautiskā Strādnieku Solidaritātes diena pārdēvēta par abstraktiem ‘’Darba svētkiem.’’ Šo sarakstu varētu vēl ilgi turpināt, taču mums, Latvijas darba ņēmējiem, aktuālāks ir jautājums, ko mēs vispār šajos svētkos svinam?

Valstīs, kurās nav tāda-mākslīgi radīta dažādu sabiedrības grupu pretstāve (pēc nacionālās piederības vai mantiskā stāvokļa, vai citām pazīmēm), par svarīgākiem tiek uzskatīti sociālie un ekonomiskie jautājumi: valsts attīstības stratēģija, ekonomiskā izaugsme, cīņa pret sociālo noslāņošanos, zinātnes, kultūras un izglītības jautājumi, kuru risināšana ir jebkura normāla valsts pārvaldes aparāta uzdevums.

Tajās valstīs, kuras pārstāj uzņemties atbildību par saviem pienākumiem un aizstāvēt savu iedzīvotāju intereses, iedzīvotāji paši spiesti uzņemties savu interešu aizstāvību. Atcerieties masu protestus Francijā, kurus izraisīja pret darba ņēmēju interesēm vērstās reformas! Tajās trīs mēnešus piedalījās simtiem tūkstošu cilvēku! Notika streiki, mītiņi un demonstrācijas. Valdība pieņēma lēmumu bez debatēm un balsojuma parlamentā. Tad kritās Francijas prezidenta un valdošo partiju reitingi, kā rezultātā to izvirzītajam kandidātam acīmredzami nav nekādu iespēju pēc prezidenta vēlēšanām nonākt Elizejas pilī.

Atkārtotus protestus pret nežēlīgajiem taupības pasākumiem, kurus starptautiskā lielkapitāla interesēs uzspiedis Starptautiskais Valūtas fonds, piemēram, pensijas vecuma paaugstināšanu un nodokļu palielināšanu strādājošajiem, sākusi Grieķijas strādniecība. To, cik dārgi valstij un tās iedzīvotājiem maksā izdabāšana Starptautiskā Valūtas fonda prasībām, Latvijas iedzīvotāji ir smagi izcietuši paši uz savas ādas, bet cik cilvēku izgāja ielās pie mums? Tikmēr vērā ņemami protesti pēdējos gados ir satricinājuši Rumāniju, Poliju, Ungāriju, Beļģiju, Bulgāriju, Nīderlandi, Vāciju, Austriju, Bosniju un Hercegovinu, Itāliju, Spāniju, Portugāli un citas valstis. Tas viss tikai Eiropas Savienības robežās pēdējo dažu gadu laikā! Un tas ir normāli, tā arī jābūt veselā, normālā, pilsoniskā sabiedrībā.

Nenormāli ir tas, kas notiek Latvijā, kuras ekonomika vairs nespēj pastāvēt bez arvien jauniem aizdevumiem no ārpuses, bet kuri spēj nodrošināt sistēmas funkcionēšanu ne vairāk par pāris mēnešiem. Turpinoties esošajām tendencēm, trīsdesmitgadīgie Latvijas iedzīvotāji var rēķināties, ka vispār nekad nesaņems pensijas, bet sociālās drošības līmenis Latvijā ir viens no pašiem zemākajiem Eiropā, apmēram trešā daļa iedzīvotāju dzīvo nabadzībā, bet vēl simtiem tūkstošu jaunāko un spējīgāko līdzcilvēku devušies ekonomiskajā trimdā uz ārzemēm. Tajā pašā laikā sabiedrība neizrāda nekādu pilsonisko aktivitāti, ne pretestību notiekošajām nejēdzībām.

Toties mums ir cīņa ar seniem vēstures rēgiem, kas nemitīgi šķeļ sabiedrību, cīņa pret krievu valodu, aizstāvot latviešu valodu, kuru jau sen izspiedusi angļu valoda, nemitīga, mākslīgi uzkūdīta, visu cīņa pret visiem tikai tādēļ, lai mazākums varētu dzīvot bagātībā uz valsts rēķina imitējot strādāšanu tautas labā, bet patiesībā darot visu, lai savai valstij un tautai kaitētu. Vienīgā īstā cīņa, ko mēs redzam pirms katrām vēlēšanām, ir tikai dažādu grupējumu cīņa par iespējām aplaupīt Latvijas iedzīvotājus. Un mums ir Darba svētki, kuru nosaukums skan kā ņirgāšanās par Latvijas bezdarbniekiem, no Latvijas bēgošajiem jauniešiem un darbadevēju patvaļas upuriem, kuri piespiesti strādāt par samaksu, no kuras nespēj izdzīvot un slīgst arvien dziļākos parādos, no kuriem vairs nav iespējams izkļūt. Cik lielam ir jābūt cinismam un ļaunumam, lai šo postažu nodēvētu par ‘’Veiksmes stāstu?’’ 

Tās ir sekas tam, ka visu šo gadu laikā Latvijā pie varas nav bijusi neviena sociāldemokrātiska partija, nerunājot par vairāk sociāli orientētiem spēkiem. Vairāk nekā ceturtdaļa gadsimta ir aizritējusi labējo, nacionālo spēku pārvaldībā, kuras graujošās sekas mēs tagad redzam visā godībā. Cik daudzi no Latvijas strādājošajiem 8-12 stundas dienā par algu, kura mazāka nekā minimālā lielākajā daļā Eiropas Savienības valstu, var pārliecināti teikt, ka jūtas pietiekami nodrošināti un apmierināti ar savu algu un darba apstākļiem, vai pārliecināti par savu un bērnu nākotni? Ko lai pirmajā maijā svin Latvijas darba ņēmēji?

Pilsoniskā sabiedrībā regulāri tiek izvirzītas iniciatīvas strādājošo interešu aizstāvībai: Pievienotās vērtības nodokļa (PVN) atcelšana apkurei, pārtikas produktiem, komunālajiem maksājumiem, minimālās darba algas paaugstināšana, sociālo pabalstu paaugstināšana, nekustamā īpašuma nodokļa atcelšana u.c. Latvijas Sociālistiskā partija ir iestājusies par lielāko daļu no šiem ierosinājumiem, taču, gluži kā valsts iedzīvotāju vairākumu, arī sociālistus Latvijas valdošie vienkārši ignorē. Valsts iedzīvotājus pārņēmusi bīstama apātija, saskaņā ar socioloģisko aptauju rezultātiem, vairums iedzīvotāju nav ieinteresēti politiskajā līdzdalībā un netic tās jēgai. Kurš tad cīnīsies par jūsu tiesībām, cilvēki, ja ne jūs paši?

Vai tiešām, dzīvojot no algas līdz algai, nevar atlicināt kaut pāris stundas mēnesī, lai pacīnītos par tās palielināšanu? Uz kādu nākotni sev un saviem bērniem jūs cerat, ja turpināsiet paļauties uz valsts un savu darbadevēju žēlastību? Vai ar 27 gadiem valsts izlaupīšanas un darba ņēmēju pazemošanas politikas ir par maz? Cik ilgi vēl Latviju postīs oligarhi un ārzemju lielkapitāla algotņi, cik ilgi vēl viņi spēlēsies ar jūsu dzīvēm un jūsu bērnu nākotni? 

Latvijas Sociālistiskā partija gaida tos, kuriem apnikusi esošā postaža Latvijā un kuri gatavi cīnīties par labāku dzīvi sev, saviem bērniem un saviem līdzcilvēkiem. Bet pārējos kungus un viņu piekritējus varam vien apsveikt Darba svētkos valstī, kur vairākumam darba vai nu nav, vai arī ar darba algu nav iespējams izdzīvot.


28.04.2017

Tuvojoties vēlēšanu laikam, bija manīti mēģinājumi izplatīt nepatiesu informāciju itkā no Latvijas Sociālistiskās partijas vārda. Saistībā ar šo informējam, ka Latvijas Sociālistiskās partijas vārdā iesniegumi tiek izplatīti tikai dotajā mājaslapā (http://socparty.lv), avīzē "Latvijas Sociālists", kā arī tiek dublēti mūsu oficiālajās facebook un twitter lapās. Nekādu citu mājaslapu vai sociālo tīklu nav. Lai kontaktētos ar mums lūgums izmantot tikai un vienīgi kontaktinformāciju, kas norādīta mājaslapā.


26.04.2017

Sestdien, 22. aprīlī Latvijas Sociālistiskā partija (LSP) rīkoja talku, kas ir veltīta 147. Ļeņina dzimšanas gadadienai. Pasākums notika Rīgā, Jelgavā, Ludzā un citās Latvijas pilsētās un pagastos.

  • 1.jpg
  • 2.jpg
  • 3.jpg
  • 4.jpg
  • 5.jpg
  • 6.jpg
  • 7.jpg
  • 7.jpg


11.04.2017

Latvijas Saeima praktiski bez debatēm otrajā lasījumā pieņēma likumprojektu par ‘’Sadarbību starp Latvijas Republikas un Amerikas Savienoto valstu valdībām militārās aizsardzības jomā.’’ Likumprojekta saturs, kurš parlamentā nesaskārās ar gandrīz nekādu pretestību, izraisīja asas debates Latvijas sabiedrībā. Gan no ekspertu, gan no tautas puses izskanēja viedoklis, ka šis likums faktiski nozīmē valsts varas nodošanu svešās rokās, bet tajā pašā laikā citi bārstīja kalambūrus, ka ‘’labāk ēst amerikāņu hamburgerus, nekā krievu belašus.’’

Šajā sakarā visskaļāk izskan secinājums, ka Latvija ziedojusi savu suverenitāti ASV interesēm. Ir tikusi ierobežota Latvijas jurisdikcija tās teritorijā, lai pasargātu amerikāņu militārpersonas no kriminālatbildības. Jaunais likumprojekts paredz, ka turpmāk amerikāņu militārpersonas Latvijas teritorijā varēs saukt pie kriminālatbildības tikai tad, ja notiks politiska vienošanās starp Latvijas un ASV valdībām.

Par piemēru tam, kā tas notiks, kalpo labi zināmais notikums, kad Latvijas Ārlietu ministrija atvainojās britu karavīram, kurš piekāva Latvijas pilsoni, un ļāva viņam netraucēti atgriezties dzimtenē, nevis aizstāvēja cietušā Latvijas pilsoņa intereses. Spriežot pēc neskaitāmajiem nesodītajiem pārkāpumiem, kurus Japānā un vairākās Eiropas valstīs, piemēram, Vācijā, Itālijā un citur, veikuši tur dienējošie amerikāņu karavīri, Latvijas valdība ir radījusi nopietnus drošības draudus saviem iedzīvotājiem.

Patiesi mulsinoša ir šāda likumprojekta bezierunu apstiprināšana Saeimā, kad valsts ar tādu patosu gatavojas atzīmēt neatkarīgas Latvijas Republikas simto gadskārtu.

Latvijas Sociālistiskās partijas priekšsēdētājs
Vladimirs Frolovs


06.04.2017

2017.gada 23.februārī Valsts sekretāru sanāksmē tika iesniegti grozījumi Latvijas Republikas Darba likumā. Jaunajā likumprojekta redakcijā paredzētas izmaiņas Darba likuma 68.pantā ‘’Piemaksa par darbu virsstundās un svētku dienās,’’ kas uzliek darba devējam par pienākumu apmaksāt strādājošajiem pirmās divas darba virsstundas 50% apmērā no pamatalgas. Pašreizējā likumdošanas norma liek darbadevējam apmaksāt pirmās divas darba virsstundas 100% apmērā no pamatalgas.

Pašreizējā likumdošana nosaka arī iespēju strādājošajam noslēgt darba līgumu ar vairākiem darbadevējiem, kas ļauj nodrošināt ģimeni maiņu darbā strādājošiem darbiniekiem. Ierosinātās izmaiņas piešķirs darbadevējam tiesības uzteikt darba līgumu, ja darbadevējs uzskatīs, ka viņa interesēm kaitē darbinieka noslēgtais darba līgums ar citu darbadevēju. Par darba ņēmēja interesēm Latvijas valsts kā jau vienmēr domā vismazāk.

Jaunajā likumprojektā paredzētas izmaiņas 145.pantā, kas pieļautu iespēju darbadevējam neieskaitīt un neapmaksāt arī pusdienu pārtraukumu. Pašreizējā likumdošana noteic, ka ikvienam darbiniekam ir tiesības uz apmaksātu atpūtas laiku, ja darbdiena pārsniedz sešas stundas, savukārt aizliegumam pamest darbavietu darba laikā ir jābūt pamatotam un norādītam darba līgumā.

Latvijas Sociālistiskā partija uzskata, ka iesniegtās izmaiņas Darba likumā ir atklāti vērstas pret darba ņēmēju interesēm un aicina visus strādājošos, arodbiedrības, kā arī sabiedriskās organizācijas apvienoties organizētā protestā pret šo izmaiņu ieviešanu.


04.04.2017

Latvijas Sociālistiskā partija izsaka dziļu līdzjūtību vakardienas Pēterburgas metropolitēnā teroristiskā aktā bojāgājušo un cietušo radiniekiem un tuviniekiem!

Dažreiz visi pasaules vārdi,
Ko visās valodās varam rast,
Nespēj izsacīt sāpi,
Jo katrā valodā to ir par maz.

Nesmaida šodien saule
Baznīcu zelta kupolos,
Kā salts vējš sirdis drebina bailes,
Žņaudz bezspēcīgs kliedziens: ‘’Par ko?’’

Mākoņi tumši un drēgni
Pēterpils debesis klāj,
Vai caur tiem grūti saredzēt zemi,
Ja tur augšā mūs uzmana kāds?

Vai pienāks diena, ko minēja Rainis,
Kad pasaules tautas vairs nekaros,
Bet visas kopā pasauli mainīs,
Nīdīs tumsu, ne viena otru?



27.03.2017

Latvijas Sociālistiskā partija aicina piebiedroties Tautas sanāksmei, kas notiks šodien, 2017.gada 27.martā pl.18:00 pie Saeimas ēkas. Smagos sociāli-ekonomiskos apstākļos, kas ir "pateicoties" ilggadējai, bezatbildīgai labo partiju politikai, uzskatām par pilnīgi taisnīgu prasību nekustamā īpašuma nodokļa atcelšanai par vienīgo dzīvesvietu. Papildus aicinām parakstīt iniciatīvu portālā manabalss.lv.



21.03.2017

Sākoties 1917.gadam, Krievijas Impērija jau vairākus gadus bija iesaistīta I Pasaules karā, kas negatīvi ietekmēja gan valsts ekonomiku, gan arī iedzīvotāju dzīves līmeni. Protams, tas radīja neapmierinātību, kā rezultātā notika ielu protesti.

Tā februāra beigās, saasinoties pārtikas situācijai Pēterburgā, galvaspilsētas ielās izgāja apmēram 300000 strādnieku. Cara valdība centās ar spēku izklīdināt demonstrantus, noslepkavojot apmēram 20000 galvaspilsētas garnizona karavīru. Bet jau 28.februārī situāciju galvaspilsētā pilnībā kontrolēja nemiernieki, ieskaitot 125.garnizonu, kas pārgāja viņu pusē. Tajā pašā dienā Pēterburgas padomes Izpildkomitejas vadība uzsāka pārrunas ar Valsts Domes Pagaidu Komiteju par Pagaidu valdības izveidošanu.

Vienlaicīgi pieauga neapmierinātība ar caru arī viņa apkārtējo vidū. Nikolajs II centās glābt situāciju un devās uz Petrogradu, bet ceļu jau bija bloķējis nemiernieku karapulks. Būdams spiests atkāpties pie Pleskavas, Nikolajs mēģināja vēlreiz saglabāt varu, izdodot 1.martā Manifestu par «tautas uzticības valdības izveidošanu». Bet jau nākamajā dienā, lielāko politisko partiju līderu spiediena rezultātā, bija spiests parakstīt atkāpšonos no troņa. Tajā pašā dienā beidzot tika izveidots Pagaidu valdības pirmais sastāvs.

Galvenais spēks izveidotajā Pagaidu valdībā bija Konstitucionālo demokrātu (kadetu) partija, kas, kā parādīja vēsture, nespēja atrisināt virkni problēmu: strādāt spējīgas valdības izveidošana, Satversmes sapulces sasaukšana, ekonomikas atjaunošana, jautājums par mieru uz zemes. Kas pusgada laikā izraisīja virkni krīžu.


Runājot par pirmsrevolūcijas laiku Latvijā, ir jāatzīmē tās klašu sastāvu. Sākoties Pirmajam pasaules karam, tirdzniecībā un rūpniecībā nodarbināto iedzīvotāju skaits bija 31,7%, bet tajā pašā laikā ar lauksaimniecību nodarbojās 59,3%- salīdzinot ar Krieviju tajā pašā laikā šie cipari vidēji bija atbilstoši 17.3% un 77,2%. Dominējoša, bet salīdzinoši neliela daļa lauksaimniecībā bija muižnieki un stiprā lauku buržuāzija, kuriem piederēja 85% zemes, un lielākā tās daļa piederēja vācu baroniem. Rīgā bija labi attīstīta smagā mašīnbūve, vagonbūve, ķīmijas, gumijas un tekstila rūpniecība. Bija vērojama iedzīvotāju aizplūšana no laukiem uz pilsētām. 

Rūpniecības uzņēmumu evakuācija, ar sev raksturīgo proletariāta aizplūšana, izejvielu trūkums, iedzīvotāju nabadzība un lielas valsts teritorijas daļas okupācija noveda pie tā, ka pilsētas bija pārpildītas ar nabadzīgiem cilvēkiem un bezdarbniekiem. Tas kļuva par labu augsni masveidīgai un nežēlīgai šo cilvēku ekspluatācijai no baronu, muižnieku un fabrikantu puses. Prolitariāts bija novājināts, bet tajā pašā laikā bija motivēts darboties- klašu cīņa aizvien saasinājās.

Ar dažu dienu starpību neokupētajās Latvijas daļās- Vidzemē un Latgalē, revolucionārās darbības attīstīstījās paralēli Petrogradas notikumiem. Strādnieki un karavīri aizvien biežāk organizēja sanāksmes, masu demostrācijas, nonāca arī līdz sadursmēm ar policija. 4. (17.) martā Rēzeknē, Petrogradas strādnieku vadībā, vietējais garnizons atbruņoja policiju, atbrīvoja arestantus. Nākamajā dienā Rīgā, Valmierā, Cesīs un Daugavpilī karavīri godināja revolūcijas uzvaru, bet vakarā Latviešu strēlnieku un Krievijas armijas daļas pārstāvji ievēlēja delegāciju, kuras sastāvā bija četri LNSD (Latvijas Novada Sociāldemokrātija) pārstāvji un viens bezpartejiskais, un aizsūtīja uz Petrogradas Strādnieku un karavīru deputātu padomi.

Jau 7. (22.) martā uz Latviju sāka sūtīt boļševiku avīzi “Pravda”, “Sociāldemokrāts” un izdot populāro avīzi “Cīņa”, kas nostiprināja bolševiku pozīcijas darbaļaužu vidū. Marta sākumā tika izveidota Rīgas Strādnieku deputātu padome, kas kā pirmo pieņēma lēmumu par tautas policijas izveidošanu. Aprīļa vidū Padome pieņēma lēmumu par 8 stundu darba dienu, kas tiek īstenota 1917.gada jūnijā, neskatoties uz uzņēmēju protestiem. Šī un citas revolucionārās un progresīvās Padomes darbības noveda pie tā, ka guva strādnieku atbalstu un autoritāti, kļuva par Revolucionārās Padomes centru visā Latvijas teritorijā.

Viens no svarīgākajiem elemtentiem, no kā ir atkarīga revolūcijas gaita, ir armija. 12.armija, kas bija dislocēta Rīgas rajonā, un 5.armija, Daugavpils rajonā, marta sākumā izveidoja savas pārstāvniecības. Tās ir 12.armijas Karavīru deputātu padome un tās Izpildkomiteja (Iskosol) un 5.armijas Karavīru deputātu padome (Armiskom). Pateicoties karavīru revolucionārajam noskaņojumam, vadību šajās komitejās pārņēma menševiki un eseri. LNSD izveidoja nodaļu, kas atbildēja par partijas darbu Ziemeļu frontē, virkne partijas organizāciju Latviešu strēlnieku pulkos. Šīs organizācijas piesaistīja daudz biedru, kas galu galā ļāva izveidot Apvienotās Latviešu strēlnieku pulku padomes izpildkomiteju- Iskolastrel.

Latvijas buržuāzija centās izmantot Februāra revolūciju, lai nostiprinātu savas pozīcijas, pirms revolucionārie spēki ir paspējuši organizēties.1917.gada martā organizēja “nacionālo” centru, kur izveidoja Sabiedrisko organizāciju padomi- Latvijas pilsētu buržuāzijas biedrība. Lauku buržuāzija izveidoja Vidzemes Pagaidu Provinces padomi, kurā darbojās kulaki, baznīcu kalpotāji un Latvijas buržuāzijas sabiedriskie darbinieki.

Ir redzams, ka Februāra revolūcijas sekas Latvijā daudzējādā ziņā atgādināja notikumus Krievijā- divvaldības izveidošana neokupētajā teritorijā. Darbaļaužu un laukstrādnieku pusē bija Strādnieku un karavīru deputātu padomes, kuras pastiprināja Iskolastrel. Šīs organizācijas jau savas darbības sākumā īstenoja pasākumus darbaļaužu interesēs. Buržuāzijas intereses pārstāvēja Pagaidu valdības iestādes pārstāvji, vietējās buržuāzijas organizācijas, ko atbalstīja Iskosol

Tuvākajos mēnešos mēs izsekosim notikumiem cariskajā Krievijā, kur divvvaldība straujos tempos uzkrāj iekšējās pretrunas, redzēsim pie kā tās noved, īpašu uzmanību veltīsim tam, kā šie notikumi ietekmē situāciju Latvijā, kur, savukārt, cīnās par savām interesēm vietējā buržuāzija un darbaļaudis. Aicinām jūs arī sekot notikumu lenšu atjauninājumiem, kur tiks atspoguļoti svarīgi tā laika Latvijas dzīves momenti, citāti no avīzēm, parādīsies atsauces par jauniem rakstiem.