Latvijas Sociālistiskā partija

27.03.2017

Latvijas Sociālistiskā partija aicina piebiedroties Tautas sanāksmei, kas notiks šodien, 2017.gada 27.martā pl.18:00 pie Saeimas ēkas. Smagos sociāli-ekonomiskos apstākļos, kas ir "pateicoties" ilggadējai, bezatbildīgai labo partiju politikai, uzskatām par pilnīgi taisnīgu prasību nekustamā īpašuma nodokļa atcelšanai par vienīgo dzīvesvietu. Papildus aicinām parakstīt iniciatīvu portālā manabalss.lv.



21.03.2017

Sākoties 1917.gadam, Krievijas Impērija jau vairākus gadus bija iesaistīta I Pasaules karā, kas negatīvi ietekmēja gan valsts ekonomiku, gan arī iedzīvotāju dzīves līmeni. Protams, tas radīja neapmierinātību, kā rezultātā notika ielu protesti.

Tā februāra beigās, saasinoties pārtikas situācijai Pēterburgā, galvaspilsētas ielās izgāja apmēram 300000 strādnieku. Cara valdība centās ar spēku izklīdināt demonstrantus, noslepkavojot apmēram 20000 galvaspilsētas garnizona karavīru. Bet jau 28.februārī situāciju galvaspilsētā pilnībā kontrolēja nemiernieki, ieskaitot 125.garnizonu, kas pārgāja viņu pusē. Tajā pašā dienā Pēterburgas padomes Izpildkomitejas vadība uzsāka pārrunas ar Valsts Domes Pagaidu Komiteju par Pagaidu valdības izveidošanu.

Vienlaicīgi pieauga neapmierinātība ar caru arī viņa apkārtējo vidū. Nikolajs II centās glābt situāciju un devās uz Petrogradu, bet ceļu jau bija bloķējis nemiernieku karapulks. Būdams spiests atkāpties pie Pleskavas, Nikolajs mēģināja vēlreiz saglabāt varu, izdodot 1.martā Manifestu par «tautas uzticības valdības izveidošanu». Bet jau nākamajā dienā, lielāko politisko partiju līderu spiediena rezultātā, bija spiests parakstīt atkāpšonos no troņa. Tajā pašā dienā beidzot tika izveidots Pagaidu valdības pirmais sastāvs.

Galvenais spēks izveidotajā Pagaidu valdībā bija Konstitucionālo demokrātu (kadetu) partija, kas, kā parādīja vēsture, nespēja atrisināt virkni problēmu: strādāt spējīgas valdības izveidošana, Satversmes sapulces sasaukšana, ekonomikas atjaunošana, jautājums par mieru uz zemes. Kas pusgada laikā izraisīja virkni krīžu.


Runājot par pirmsrevolūcijas laiku Latvijā, ir jāatzīmē tās klašu sastāvu. Sākoties Pirmajam pasaules karam, tirdzniecībā un rūpniecībā nodarbināto iedzīvotāju skaits bija 31,7%, bet tajā pašā laikā ar lauksaimniecību nodarbojās 59,3%- salīdzinot ar Krieviju tajā pašā laikā šie cipari vidēji bija atbilstoši 17.3% un 77,2%. Dominējoša, bet salīdzinoši neliela daļa lauksaimniecībā bija muižnieki un stiprā lauku buržuāzija, kuriem piederēja 85% zemes, un lielākā tās daļa piederēja vācu baroniem. Rīgā bija labi attīstīta smagā mašīnbūve, vagonbūve, ķīmijas, gumijas un tekstila rūpniecība. Bija vērojama iedzīvotāju aizplūšana no laukiem uz pilsētām. 

Rūpniecības uzņēmumu evakuācija, ar sev raksturīgo proletariāta aizplūšana, izejvielu trūkums, iedzīvotāju nabadzība un lielas valsts teritorijas daļas okupācija noveda pie tā, ka pilsētas bija pārpildītas ar nabadzīgiem cilvēkiem un bezdarbniekiem. Tas kļuva par labu augsni masveidīgai un nežēlīgai šo cilvēku ekspluatācijai no baronu, muižnieku un fabrikantu puses. Prolitariāts bija novājināts, bet tajā pašā laikā bija motivēts darboties- klašu cīņa aizvien saasinājās.

Ar dažu dienu starpību neokupētajās Latvijas daļās- Vidzemē un Latgalē, revolucionārās darbības attīstīstījās paralēli Petrogradas notikumiem. Strādnieki un karavīri aizvien biežāk organizēja sanāksmes, masu demostrācijas, nonāca arī līdz sadursmēm ar policija. 4. (17.) martā Rēzeknē, Petrogradas strādnieku vadībā, vietējais garnizons atbruņoja policiju, atbrīvoja arestantus. Nākamajā dienā Rīgā, Valmierā, Cesīs un Daugavpilī karavīri godināja revolūcijas uzvaru, bet vakarā Latviešu strēlnieku un Krievijas armijas daļas pārstāvji ievēlēja delegāciju, kuras sastāvā bija četri LNSD (Latvijas Novada Sociāldemokrātija) pārstāvji un viens bezpartejiskais, un aizsūtīja uz Petrogradas Strādnieku un karavīru deputātu padomi.

Jau 7. (22.) martā uz Latviju sāka sūtīt boļševiku avīzi “Pravda”, “Sociāldemokrāts” un izdot populāro avīzi “Cīņa”, kas nostiprināja bolševiku pozīcijas darbaļaužu vidū. Marta sākumā tika izveidota Rīgas Strādnieku deputātu padome, kas kā pirmo pieņēma lēmumu par tautas policijas izveidošanu. Aprīļa vidū Padome pieņēma lēmumu par 8 stundu darba dienu, kas tiek īstenota 1917.gada jūnijā, neskatoties uz uzņēmēju protestiem. Šī un citas revolucionārās un progresīvās Padomes darbības noveda pie tā, ka guva strādnieku atbalstu un autoritāti, kļuva par Revolucionārās Padomes centru visā Latvijas teritorijā.

Viens no svarīgākajiem elemtentiem, no kā ir atkarīga revolūcijas gaita, ir armija. 12.armija, kas bija dislocēta Rīgas rajonā, un 5.armija, Daugavpils rajonā, marta sākumā izveidoja savas pārstāvniecības. Tās ir 12.armijas Karavīru deputātu padome un tās Izpildkomiteja (Iskosol) un 5.armijas Karavīru deputātu padome (Armiskom). Pateicoties karavīru revolucionārajam noskaņojumam, vadību šajās komitejās pārņēma menševiki un eseri. LNSD izveidoja nodaļu, kas atbildēja par partijas darbu Ziemeļu frontē, virkne partijas organizāciju Latviešu strēlnieku pulkos. Šīs organizācijas piesaistīja daudz biedru, kas galu galā ļāva izveidot Apvienotās Latviešu strēlnieku pulku padomes izpildkomiteju- Iskolastrel.

Latvijas buržuāzija centās izmantot Februāra revolūciju, lai nostiprinātu savas pozīcijas, pirms revolucionārie spēki ir paspējuši organizēties.1917.gada martā organizēja “nacionālo” centru, kur izveidoja Sabiedrisko organizāciju padomi- Latvijas pilsētu buržuāzijas biedrība. Lauku buržuāzija izveidoja Vidzemes Pagaidu Provinces padomi, kurā darbojās kulaki, baznīcu kalpotāji un Latvijas buržuāzijas sabiedriskie darbinieki.

Ir redzams, ka Februāra revolūcijas sekas Latvijā daudzējādā ziņā atgādināja notikumus Krievijā- divvaldības izveidošana neokupētajā teritorijā. Darbaļaužu un laukstrādnieku pusē bija Strādnieku un karavīru deputātu padomes, kuras pastiprināja Iskolastrel. Šīs organizācijas jau savas darbības sākumā īstenoja pasākumus darbaļaužu interesēs. Buržuāzijas intereses pārstāvēja Pagaidu valdības iestādes pārstāvji, vietējās buržuāzijas organizācijas, ko atbalstīja Iskosol

Tuvākajos mēnešos mēs izsekosim notikumiem cariskajā Krievijā, kur divvvaldība straujos tempos uzkrāj iekšējās pretrunas, redzēsim pie kā tās noved, īpašu uzmanību veltīsim tam, kā šie notikumi ietekmē situāciju Latvijā, kur, savukārt, cīnās par savām interesēm vietējā buržuāzija un darbaļaudis. Aicinām jūs arī sekot notikumu lenšu atjauninājumiem, kur tiks atspoguļoti svarīgi tā laika Latvijas dzīves momenti, citāti no avīzēm, parādīsies atsauces par jauniem rakstiem.


09.03.2017

Starptautiskās Sieviešu dienas aizsākumi meklējami ASV 19.gs.beigās, to atzīmē sociālisti, komunisti un feministes visā pasaulē saistībā ar sieviešu cīņu par dzimumu līdztiesību, pēc tam, kad 1857.gadā Ņujorkā tika notika plaša sieviešu demonstrācija protestējot pret mazajām algām un garajām darba stundām, kā arī nevienlīdzīgo atalgojumu, kad sievietēm par to pašu darbu maksāja pulka mazāk nekā vīriešiem. Demonstrācija izvērtās sadursmēs ar policiju un grautiņos, kuros traģiski gāja bojā vairākas demonstrantes. Kopš tā laika Amerikas sociālisti un cīnītāji par dzimumu līdztiesību sāka 8.martu atzīmēt kā sēru dienu. Pamazām to pārņēma kreisās partijas visā pasaulē.

1975. gada 8. martā ANO sāka svinēt Starptautisko sieviešu dienu. 1977. gadā ANO Ģenerālā asambleja ar rezolūciju Nr. A/RES/32/142 ieteica dalībvalstīm katru gadu (datumu izvēloties atbilstoši vietējai kultūrai un paražām) svinēt Cīņas par sieviešu tiesībām un Apvienoto Nāciju organizācijas starptautiskā miera dienu, ko ANO piesaistīja 8. martam.

Šobrīd oficiāli valsts svētki šī diena ir: Gruzijā, Albānijā, Armēnijā, Azerbaidžānā, Baltkrievijā, Bosnijā un Hercegovinā, Bulgārijā, Kamerūnā, Ķīnā, Kubā, Itālijā, Kazahstānā, Kirgizstānā, Maķedonijā, Moldovā, Mongolijā, Melnkalnē, Krievijā, Serbijā, Tadžikistānā, Ukrainā, Uzbekistānā (sasaistot to ar Mātes dienu) un Vjetnamā.

Šodien Latvijā mums pat grūti iedomāties, ka pirms mazāk nekā simts gadiem sievietes nedrīkstēja balsot, ieņemt vadošus amatus, studēt un iegūt augstāko izglītību, pretendēt uz bērnu aizbildniecības tiesībām laulību šķiršanas gadījumā, brīvi pārvaldīt savu īpašumu, kā arī strādāt virknē profesiju-pirms simts gadiem sieviete-jurists vai šoferis vairumam cilvēku likās kaut kas tikpat nesasniedzams, kā lidojums uz Mēnesi vai bezvadu telefons. 

Tomēr arī Latvijā viss nepavisam nav kārtībā. Pats kliedzošākais-reālā statistika uzrāda, ka joprojām vairums darbinieču-sieviešu, saņem ievērojami mazākas algas, nekā par to pašu darbu saņem vīrieši. Šāda darba devēju politika nav saprotama un ir apkaunojoša gan Latvijai, gan Eiropas civilizācijai. Atklāts paliek jautājums-vai šo sērgu, tāpat, kā aplokšņu algas, vispār ir iespējams iznīdēt? Starptautiskā Sieviešu diena nav tikai sārto tulpīšu un neļķu svētki vien-tā ir aicinājums ikvienam Latvijā, īpaši darbadevējiem, nopietni padomāt par to.

Vēlreiz sirsnīgi sveicam Latvijas sievietes šajā vēsturiski un sabiedriski tik nozīmīgajā dienā!


08.03.2017

Lai katrs vārds un katrs zieds, kas 8.martā nāk no sirds, patiesi iepriecina sievietes un kaut uz mirkli liek sajusties īpaši – tā, kā var justies vienīgi svētku reizē.

Pie mums ari pievienojās 130. Latvijas strēlnieku korpusa un latviešu partizānu brigāžu veterānu biedrība.


06.03.2017

Rīt, 7.martā plkst.17:00 Rīgas Centrālajā bibliotēkā (Brīvības ielā 49/53) notiks dzejas lasījumi, veltīti Starptautiskajai Sieviešu dienai, pavasara un mīlestības tēmām. Pasākuma ietvaros notiks dzejas lasījumi gan latviešu, gan krievu valodās. Ar dzejas autorlasījumiem krievu valodā uzstāsies Jeseņina Zelta medaļas un Dzintara spalvas prēmijas laureāts Pjotrs Antropovs, savukārt latviešu valodā Antropova kunga dzeju lasīs tās tulkotāja Māra Rubīne. Ar dzejas autorlasījumiem latviešu valodā uzstāsies arī jaunais dzejnieks Nauris Gekišs. Ieeja brīva. Laipni aicināti visi dzejas cienītāji!



21.02.2017

Ceturtdien, 16.februārī, Latvijas parlaments pirmajā lasījumā apstiprināja starpvaldību līgumu starp Latviju un Amerikas Savienotajām Valstīm par sadarbību militārajā jomā. Zem neitrālā nosaukuma slēpjas Latvijas Republikas oficiāla pakļaušanās ASV un sava padotā stāvokļa atzīšana, atļaujot amerikāņiem izmantot Latvijas teritoriju savām militārajām vajadzībām.

Foto: sargs.lv

Šis līgums ietver ne tikai Latvijas masu saziņas līdzekļos jau skaļu ažiotāžu izraisījušo nosacījumu par ASV militārpersonu kriminālo imunitāti Latvijā, bet arī virkni citu skandalozu nosacījumu, piemēram: tiesības ASV armijai neierobežotā daudzumā ievest Latvijā savus spēkus un kravas apejot muitu un robežkontroli, brīvi piekļūt jebkuram objektam Latvijā un izmantot to savām vajadzībām, darboties brīvi no muitas un nodokļiem, bet Latvijas tiesībsargājošās institūcijas nebūs tiesīgas pārbaudīt ne ASV militārpersonas, ne viņu ievestās kravas un pārvaldītos objektus. Turklāt šis līgums nosaka, ka 65 miljoni eiro no Latvijas budžeta, kas atvēlēts ieķīlātajai militārajai infrastruktūrai, nonāks brīvā ASV armijas lietošanā.

Pilnīgi nav saprotama loģika, saskaņā ar kuru, labākie Latvijas armijas zaldāti, kuru bruņojums un ekipējums pirkts par Latvijas nodokļu maksātāju naudu, karo Irākā un Afganistānā par svešu valstu un rietumu starptautisko korporāciju interesēm, kamēr pati Latvija nostāda sevi tik pazemojošā stāvoklī uzticot savu aizsardzību svešas valsts karaspēkam.

Latvijas Sociālistiskā partija jau vairākkārt brīdinājusi par negatīvajām sekām, kuras uz Latvijas ekonomiku un sabiedrību atstājusi mākslīgi uzkurinātā kara histērija un svešzemju bruņoto spēku atrašanās Latvijas teritorijā. No 13 cilvēkiem, kuri izskatīja šo līgumu, iebilda tikai trīs-visi Latvijas Sociālistiskās partijas deputāti: Arturs Rubiks, Raimonds Rubiks un Igors Zujevs. Diemžēl valdošās koalīcijas deputāti vienbalsīgi nobalsoja par to. Ironiski, ka tas valdošajai koalīcijai nebūt netraucē ar lielu pompu šķērdēt tautas naudu, gatavojoties Latvijas Republikas neatkarības simtgadei. 


20.02.2017

Ar šo rakstu mēs aizsākam ciklu, kas ir veltīts simts gadu seniem notikumiem. Mūsu mērķis ir radīt pilnīgu priekšstatu par 1917.gada notikumiem Krievijā: par impēriju, kura cīnījās I pasaules karā un tās iekšējām pretrunām, dažādām sociālajām un politiskajām grupām, kuras aizstāvēja savas intereses, sociālekonomiskajā struktūrā ietvertajiem mehānismiem, kuri lēnām, bet nepielūdzami virzīja vēsturi uz priekšu. Tas viss būs mūsu diskusijas pamatā šī gada laikā, bet sāksim ar situācijas raksturojumu Krievijas impērijā XX gadsimta sākumā.

XIX gadsimta beigās Krievijā izveidojās diezgan sarežģīta sociālekonomiskā situācija. Apmēram 80% iedzīvotāju bija zemnieki, un lauksaimniecības nozare ieņēma svarīgu vietu tautsaimniecībā, bet virkne zemnieku problēmu, kas radās līdz ar dzimtbūšanas atcelšanu (atkarība no muižniekiem, lauku vadīšanas demokratizācija) nebija atrisinātas, kas radīja spriedzi. 

Tajā pašā laikā diezgan strauji attīstījās industrija, daudzi zemnieki pārcēlās uz pilsētām, iekārtojās strādāt rūpnīcās. Tas veicināja divu šķiru veidošanos: buržuāzija- ražotņu īpašnieki un pilsētu industrializācijas strādnieki. Turklāt, pati valsts bija vēlīnā feodālisma, absolūtās monarhijas klasiskais veidojums, kas neapmierināja nevienu no šķirām.


Pirmā problēma šajā stabilajā konstrukcijā bija daudzās krīzes XX gadsimta sākumā: ekonomiskā krīze 1900.-1903. g., tai sekojošā ilgstošā recesija, Krievijas- Japānas karš, Pirmā Krievijas revolūcija 1905.-1907.g. Šo notikumu gaitā zemnieki (Viskrievijas zemnieku savienība), strādnieki (partijas Eseri un KSDSP) un buržuāzija (Kadetu un Oktobristu partijas) izvirzīja valstij dažādas prasības. Sākotnēji cars apmierināja prasības, izdodot manifestu 1905.gada 17.oktobrī, bet vēlāk atlaida pirmo Domi, tad-1907.gada 3.jūnijā, arī otro Domi, kas būtiski izmainīja pārstāvniecības dalībnieku skaita proporcijas par labu muižniekiem un buržuāzijai. Tādejādi tika nosprausts kurss uz jebkuras neapmierinātības izpausmju apspiešanu.

Atsevišķa tēma ir stāvoklis Krievijā ārpolitikas arēnā. Neskatoties uz savu lielo teritoriju, vareno armiju, ekonomikas jomā Krievija bija pasaules imperiālistiskās sistēmas viduvējība, turklāt lielā mērā atkarīga no ārvalstu kapitāla un tehnoloģijām. Pasaules imperiālistiskās sistēmas pieaugošo pretrunu apstākļos valsts tika iesaistīta liela mēroga militārajos konfliktos.

Tas arī notika līdz ar I Pasaules kara iesākšanos. Iesaistoties šajā karā ar visām neatrisinātajām problēmām ārpolitikā, cariskā valdība ar pašas rokām radīja visus apstākļus revolucionārai situācijai. 

Saasinoties situācijai frontēs un nogurstot no pastāvīgajām karadarbībām, iedzīvotāju vidū pieauga neapmierinātība visos Krievijas sabiedrības slāņos, tostarp arī valdošajā grupās. 

Latvija 1917.gada sākumā bija sadalīta frontes līnijas divās daļās, kas atradās uz dienvidiem no Slokas, pie Rīgas, tālāk pa Daugavu līdz Jēkabpils dienvidu pusi un tālāk cieši gar Daugavpili. Dienvidrietumu pusē bija izvietojies vācu karaspēks, ziemeļaustrumos atradās cara armija. 

Tāds stāvoklis nevarēja neizraisīt vietējo iedzīvotāju vidū asu reakciju un neapmierinātību ar karadarbību. Vietējā sociāldemokrātija, kura atšķirībā no mūsdienu liberālajiem reformistiem, kas darbojas tās vārda aizsegā, ievērojot proletariāta idejas, saprata, ka karš nenotiek vienkāršo darbaļaužu un viņu ģimeņu interesēs, viņu bērni tika nogalināti vairākus desmitus kilometrus no mājām, bet gan antagonistu klases- mirstošā feodālisma, stiprinot savas buržuāzijas pozīcijas. 

Būdami norūdīti kaujās, integrēti cara armijā, Latvijas sociāldemokrāti nodarbojās ar aktīvu propagandu, kas bija tik veiksmīga, ka Ziemeļu frontes galvenais komandieris, ģenerālis N. Ruzskis paziņoja: “Rīga un Dvinska ir Ziemeļu frontes nelaime, sevišķi Rīga. Tās ir divas boļševiku propagandas izdaudzinātas ligzdas ”. Būtiska loma bija arī vietējo sociāldemokrātu ciešajai saiknei ar visu revolucionāro kustību Krievijā, ar tās galveno daļu- Petrogradas strādniekiem, kuru vidū tajā laikā darbojās P. Stučka. Viņš sekoja notikumiem Latvijā, nodarbojās ar boļševiku literatūras piegādes organizēšanu uz Latviju. 

Laipni lūdzam šajā notikumiem bagātajā gadā, kas iezīmē veselu virkni svarīgu notikumu, kuri kardināli maina pasaules vēstures skatījumu, kļūs par jauna laikmeta vēstnesi darbaļaužu cīņā par savām interesēm, darbaļaužu, bet nevis kapitāla varu.


17.02.2017

15.februārī tika atzīmēta 28.gadskārta kopš Padomju Savienības armija pameta Afganistānu. Pieminot šo notikumu, Rīgā ''Klusajā dārzā'' notika ziedu nolikšana, kurā piedalījās Latvijas Sociālistiskās partijas biedri. Tāds pats piemiņas pasākums tradicionāli norisinājās Ludzā pie 2010.gadā atklātā monumenta, kurš uzcelts par tautas ziedojumiem un Ludzas pašvaldības līdzekļiem.

  • 1

    Foto: Grigorijs Fedkins

  • 2

    Foto: Grigorijs Fedkins

  • 3
  • 4

16.01.2017

Intervija ar Rīgas pilsētas Ziemeļu izpilddirekcijas direktoru, Latvijas Sociālistiskās partijas priekšsēdētāja vietnieku Sergeju Hristoļubovu "Baltkom Radio".