Latvijas Sociālistiskā partija

15.07.2015


FOTO: Saeimas Kanceleja, Ernests Dinka

Raimonds Rubiks, Latvijas Sociālistiskās partijas Valdes loceklis, strādā frakcijā “Saskaņa” Saeimā, laipni  piekrita komentēt dažas tēmas, kas tagad satrauc valsts iedzīvotāju prātus, kā arī pastāstīt par sociālistu darbu Saeimā.

– Pirms kāda laika, jaunā prezidenta vēlēšanas kļuva par galveno apspriežamo tēmu sabiedrībā, kaut gan principā prezidents pats par sevi nav galvenā persona valstī. Pie mums vēl joprojām ir parlamentāra, nevis prezidentāla republika. No frakcijas “Saskaņa” par prezidenta kandidātu bija izvirzīts Sergejs Dolgopolovs, pieredzējis politiķis. Ņemot vērā manu personisko pieredzi, kontaktējoties ar viņu, varu teikt, ka tas ir cilvēks, pie kura vienmēr var griezties pēc padoma vai palīdzības. Un viņš neatrunājas vai neskatās no augša uz leju, kā tas bieži mēdz būt politiķu vidū.

Tagad daudziem patīk spriedelēt - kurš tad nobalsoja par Raimondu Vējoni? Viennozīmīgi, viņu atbalstīja ZZS un daļa Vienotības un Nacionālās apvienības un vēl kāds no opozīcijas partijām. Un viennozīmīgi tie nebija sociālisti. Ja runājam par pašu R.Vējoni, tad tas nav pats sliktākais variants. Nedomāju, ka būtu labāk, ja uzvarētu nacionālo uzskatu piekritējs Egils Levits. Viņa ideja, pēc iespējas ātrāk nacionālo minoritāšu skolās pāriet uz apmācību tikai latviešu valodā, sociālistiem nav pieņemama. Mārtiņš Bondars, kad atnāca pie mums uz frakciju pirms prezidenta vēlēšanām, pirmajā vietā izvirzīja bruņojuma palielināšanu, otrajā vietā-aizsardzību, trešējā vietā- militārās bāzes nostiprināšanu Ādažos un tikai pašās beigās viņam bija sociālie jautājumi. Raimonds Vējonis ir pietiekami nosvērts politiķis. Es ceru, ka viņš nesāks domāt tikai par karu, bet padomās par cilvēkiem.  

Vēl viena tēma, kas satrauc iedzīvotājus, tas ir gaidāmais bēgļu pieplūdums. Te es uzreiz teikšu- Latvija pieņems šos bēgļus un tur neko nevar darīt.  Bet to, ka vadošās partijas vēlētāju priekšā izrāda savu neapmierinātību ir tikai PR. Pēc prognozēm, 10 gadu laikā bēgļu skaits Latvijā tuvināsies 100 tūkstošiem. 

Bēgļu parādīšanās Latvijā - tas ir likumsakarīgs Latvijas ārējās politikas turpinājums. Aktīva NATO un ASV kara operāciju atbalstīšana Irākā, Libijā vai Afganistānā, Āzijā liek Latvijai pieņemt šo karu upurus.

Tad arī atcerēsies, cik labi bija «krievu okupanti». Tāpēc ka šie bēgļi būs dažādi. Viņus speciāli nešķiros. Viņu vidū būs cilvēki ar kriminālām nosliecēm un vienkārši liekēži, kas gribēs sēdēt tikai uz pabalstiem. Protams būs arī tie, kas piekritīs strādāt jebkur un par jebkādu algu. Tājādi atņemot darba vietas vietējiem iedzīvotājiem. Es domāju, ka šī ir sarunas tēma, pie kuras vēl nāksies atgriezties.


FOTO: Saeimas Kanceleja, Ernests Dinka

Es vēlos pastāstīt mūsu lasītājiem par to, kā strādā sociālisti Saeimā. Tagad mēs tur esam trīs. Man un Artūram Rubikam pievienojās Igors Zujevs. Mēs strādājam frakcijā “Saskaņa”. Mūsu frakcijas kolēģi izturas pret mums ar cieņu. Viņi zina mūsu sarkanās līnijas, kuras mēs nepārkāpsim nekad. Kā piemēru var minēt viendzimuma laulību atļaušanu, seksuālo audzināšanu skolās. Mēs esam pret jebkurām fašisma izpausmēm. 

Sociālisti, šī pusgada laikā, piedalījās piecu likumprojektu izstrādāšanā un tika uzdoti 15 jautājumi ministriem. Uz dažiem jautājumiem mēs saņēmām izsmeļošas atbildes, uz dažiem tās bija birokrātiskas un formālas. Es pats balotējos no Latgales, tāpēc regulāri rīkoju pieņemšanas šajā reģionā. Sešas reizes braucu uz Preiļu, Daugavpils un Ludzas novadiem, lai izskatītu saņemtās sūdzības. Kaut gan tagad cilvēkiem labāk patīk rakstīt, nevis personīgi nākt uz tikšanos ar politiķiem.

Saeimā ir deputātu sadarbības grupa ar Baltkrieviju. Tās priekšsēdētājs ir sociālists Artūrs Rubiks, un  arī es darbojos šīs grupas sastāvā. Mēs cenšamies palīdzēt mūsu uzņēmējiem nodibināt kontaktus ar Baltkrieviju. Bet galvenā problēma ir tā, ka Latvijā ir maz lielu uzņēmumu, kas varētu nodrošināt baltkrievus interesējošo plūsmu apjomu. Viena konteinera piegāde mēnesī baltkrieviem nav interesanta.

Izmantojot savus kontaktus, mēs cenšamies palīdzēt mūsu uzņēmējiem nodibināt kontaktus arī Krievijā. Kaut gan mūsu valdība ar visiem spēkiem cenšas draudzīgās kaimiņattiecības ar Krieviju sabojāt. Tagad valdība ir izdomājusi, ka var Krievijas vietā piena produkciju un šprotes piegādāt Ķīnai. Es strādāju deputātu sadarbības grupā ar Ķīnu un varu teikt, ka ķīniešiem nav tradīcijas lietot pārtikā mūsu piena produktus un šprotes. 

Ja pēc raksta izlasīšanas lasītājiem radīsies jautājumi, tad Raimonds Rubiks ir gatavs uz tiem atbildēt.
Jautājumus, lūdzam sūtīt uz adresi: Citadeles iela 2, 2.birojs, Rīga,LV-1010 
Vai uz elektronisko pasta adresi: latsocpartija@inbox.lv


13.07.2015

Pēc 45 deputātu parakstu savākšanas, bija sasaukta Saeimas ārkārtas sēde, ar mērķi uzdot valdībai sniegt skaidrojumu saistībā ar lēmumu par 250 bēgļu uzņemšanu Latvijā. Par sēdes sasaukšanu parakstījās arī Latvijas Sociālistiskās partijas biedri, deputāti Raimonds Rubiks un Igors Zujevs.

Bija paredzēts Ministru kabinetam uzdots līdz 13.jūlijam sagatavot un iesniegt Saeimai detalizētu ziņojumu par bēgļu uzņemšanu Latvijā no Āfrikas un citiem bēgļu izcelsmes reģioniem, rīcības plānu bēgļu izmitināšanai un integrācijai Latvijas sabiedrībā, kā arī pamatot finansiālās izmaksas un sniegt skaidrojumu, no kādiem valsts budžeta līdzekļiem tiks segtas bēgļu izmitināšanas un integrācijas izmaksas triju gadu periodā. Tāpat bija paredzēts līdz 14.jūlijam sasaukt Saeimas ārkārtas sēdi, kuras ietvaros Ministru prezidentei Laimdotai Straujumai būtu jāsniedz ziņojums par bēgļu uzņemšanu Latvijā. Valdība vēl joprojām izskata jautājumu par bēgļu uzņemšanu tikai aiz slēgtām durvīm.


FOTO: Saeimas Kanceleja, Ernests Dinka

Parlamenta sēde tika pārtraukta, pateicoties Vienotības un ZZS deputātu viltīgajam gājienam. Lai gan uz Saeimas  sēdi bija ieradušies 68 deputāti, tomēr balsojumā par to, ka nākamajā sēdē varētu tikt iekļauts uzdevums valdībai sniegt izvērstu ziņojumu par bēgļiem, kvoruma nepietika. Par to nobalsoja tikai 41 deputāts, starp viņiem bija  mūsu deputāti Artūrs Rubiks, Raimonds Rubiks un Igors Zujevs.

Atturējās divi deputāti no VL-TB/LNNK, bet klātesošie „Vienotības” un ZZS deputāti nebalsoja vispār.

Ar konkrētiem balsojuma rezultātiem var iepazīties šeit


08.07.2015

Draudzības kurgānu izveidoja 1959. gadā. Tas simbolizē cīņu draudzību, kas nostiprināta krievu, baltkrievu un latviešu partizānu asinīm kaujās pret fašistiskajiem okupantiem. Kopš tā laika, jūlija pirmajā svētdienā, pie Kurgāna ik gadu sabrauc veterāni – padomju partizāni un Lielā Tēvijas kara dalībnieki, viņu radinieki un jaunatne.

Dažādus laikus ir pārdzīvojis Kurgāns. Padomju laikā cīņu biedri no visām trijām republikām tikšanos Kurgānā atzīmēja kopā, pāri Zilupei brīvi gāja ciemos viens pie otra. Tagad cīņu biedri var tikai cits citam pamāt ar roku, bet paspiest biedra roku nav iespējams – ceļā ir robeža, kas sadala Kurgāna teritoriju.

Kopš 90-tajiem gadiem Latvijas Sociālistiskā partija vienmēr organizēja tikšanās Kurgānā. Tā tas bija un tā arī būs. Šogad bija izdarīta neliela atkāpšanas no tradicionāla mītiņa. Sakumā notika piemiņas zīmes atklāšana. Pirmo reiz ideju par tādu piemiņas zīmi izteica tikšanas Draudzības kurgānā 2012. gadā 130.Latviešu strēlnieku korpusa un partizānu veterānu organizācijas biedrības priekšsēdētāja vietnieks Ilmārs Puteklis. Latvijas Sociālistiskā partija atbalstīja ideju un palīdzēja realizēt dzīvē.

Tieši Ilmāram Puteklim un biedrības priekšsēdētājam Albertam Miervaldim Pāže bija tas gods atklāt piemiņas zīmi. Tur trijās valodās (latviešu, krievu, baltkrievu) ir uzrakstīts: „70 gadu Padomju Savienības uzvarai Lielajā Tēvijas karā pret fašistisko Vāciju.”

Pēc tam notika mītiņš. Uzstājas partijas biedri, kara veterāni, Krievijas Federācijas vēstniecības pārstāvis. Noslēdzošais mītiņa akords bija Latvijas Sociālistiskas partijas priekšsēdētāja Alfrēda Rubika uzstāšanās.

Šķērsot robežu ir stingri aizliegts. Taču nelielām delegācijām ir atļauts tiltiņa vidū apmainīties ar ziedu pušķiem. Pēc mītiņa noslēgšanās tā dalībniekiem bija iespēja brīvā atmosfērā, pie svētku galda, dalīties atmiņās, dziedāt un dejot.


07.07.2015

Dārgie biedri veterāni!

Latvijas Sociālistiskā partija kvēli un sirsnīgi sveic Jūs 57.tikšanās reizē Draudzības Kurgānā!

Mūsu tradicionālā tikšanās Draudzības Kurgānā – Padomju partizānu kauju slavas un draudzības vietā, kura kļuvusi par simbolu krievu, baltkrievu un latviešu tautu draudzībai, notiek septiņdesmitās gadadienas kopš Padomju Savienības uzvaras pār nacistisko Vāciju zīmē.

Padomju tauta uzvarēja ienaidnieku, kura priekšā krita Eiropa. Padomju kareivji, partizāni un aizmugures darbaļaudis ne tikai aizstāvēja savu Dzimteni, bet arī atbrīvoja no brūnā mēra Eiropas valstis.

Mums ir ar ko lepoties. Mums ir no kā mācīties. Mums ir kam līdzināties. Arī pēc 70 gadiem mūsu Uzvara ir kā ass kauls rīklē fašistu līdzskrējējiem, modina viņos revanša alkas. Un tādēļ tiek pārrakstīta vēsture, pazemoti veterāni – antifašisti. Mūsu paaudzes uzdevums – nodot Jūsu pieredzi un Jūsu Dzimtenes mīlestību nākamajām paaudzēm. Tā ir mūsu tikšanās reižu Draudzības Kurgānā būtība.

Šodien atkal pasaulē nav miera. Spēki, kuri pirms 70 gadiem cieta sakāvi, cenšas revanšēties, pārrakstīt vēsturi pa savam, nomelnot uzvarētāju varoņdarbu. Šodien galvenais uzdevums ir nepieļaut naida eskalāciju jebkurā tā veidā, saglabāt mieru un patieso vēsturi, nodot veterānu dzīves gudrību un pieredzi nākamo paaudžu jauniešiem.

Atcerēsimies V.I. Ļeņina vārdus: „Esiet stingri! Uzvara būs mūsu!”. Dārgie veterāni, frontinieki, partizāni un aizmugures darbaļaudis! LSP novēl Jums spēku un veselību, prieku un labklājību, mīlestību un saticību Jūsu ģimenēs. Jūsu varoņdarbs ir mūžīgs! Jūsu slava ir nemirstīga!

Latvijas Sociālistiskās partijas valde 2015.gada 5.jūlijā


29.06.2015

1941. gada 22.jūnijā sācies Lielais Tēvijas karš. Hitleriešu divīzijas, raujoties uz austrumiem, strauji okupēja PSRS rietumu republikas, tai skaitā arī daļu no Latvijas. Varoņīgi cīnījās liepājnieki, kuri par nedēļu piesaistīja sev un aizkavēja nacistu karaspēku kustību Ļeņingradas virzienā. Aizsardzībai gatavojās Rīga.

Komunistiskās Partijas vadība sākusi strādājošo, partijas un komjaunatnes locekļu bruņoto vienību veidošanu. 22-24.jūnijā strādnieku pulkiem ar Iekšlietu Tautas Komisariāta pulka atbalstu izdevās apspiest bruņotu -  bijušo baltgvardu, Aizsargu, Pērkonkrustiešu un citu vietējo fašisma atbalstītāju sacelšanos pret padomju varu. Toties atsevišķi bruņotie uzbrukumi Sarkanajai Armijai, bēgļiem un padomju varas atbalstītājiem turpinājās arī vēlāk.

Jau 25.jūnijā sāka formēt ne tikai strādnieku bataljonus, bet arī vienības, kuras nosacīti nosauca par “īpašu komjauniešu rotu”, kuras sastāvā tika iekļauti Latvijas Valsts Universitātes sagatavošanas kursu audzēkņi. Viņi pārsvarā bija no provinces atbraukušie strādnieku un zemnieku bērni, kuriem padomju vara deva iespēju par brīvu mācīties augstskolā. Diemžēl, karš sagrāva padomju jauniešu plānus.

Uz LKP Centrālo Komiteju tika izsaukti 18 bijušo Interbrigāžu komandieri un kaujinieki, kuri piedalījās civilajā karā Spānijā. Jānis Kalnbērziņš nosūtīja viņus uz Strādnieku Gvardes bataljoniem, lai viņi palīdzētu saformēt, apmācīt to dalībniekus aprīkoties ar ieročiem un padalītos ar savu kaujas pieredzi. Vienu no pirmiem bataljoniem (250 cilv.) izveidoja “VEF”, “Vairogs” un “Sarkanā Zvaigzne” rūpnīcu strādnieki F.Veisenfelda vadībā.

Strādnieku Gvardes vienībās iestājās Rīgas Proletāriešu, Kirova un Maskavas rajona komjauniešu aktīvisti, tai skaitā arī komjauniete Viktorija Misa – Latvijas Valsts Universitātes studente. Par komjauniešu studentu rotas komandieri kļuva LPSR TKP Fiziskās Kultūras un Sporta Komitejas priekšsēdētāja vietnieks – Arvīds Rendnieks. Viņš jau iepriekš apliecināja sevi kā drosmīgs boļševiks cīņā pret K.Ulmaņa diktatorisku varu.

Vienlaikus ar Rīgas strādnieku bataljonu formēšanu to kaujinieki piedalījās kaujas uzdevumos – kopā ar Sarkanarmijas patruļām sekoja kārtībai Rīgā, meklēja diversantus un izpletņlēcējus, par kuriem regulāri ziņoja vietējie iedzīvotāji. Strādnieku Gvardes patruļas iznīcināja ienaidnieka diversantu grupu “Sarkanais Kvadrāts” rūpnīcas tuvumā, Šmērļos, Mežaparkā, kā arī pilsētas centrā.

7.strādnieku bataljona kaujinieki iznīcināja Torņakalnā Arkādija parkā izpletņlēcēju grupu. 27.jūnijā, pēcpusdienā vietējie bruņotie fašistu atbalstītāji ieņēma dažas ēkas tilšu tuvumā, lai veicinātu ātrāku vāciešu ienākšanu pilsētā, un apšāva pilsētas aizstāvju pozīcijas. Centraltirgus ēkās Aizsargi  izveidoja barikādes, taču Strādnieku Gvardieši viņus iznīcināja, bet nelielu daļu sagūstīja.  

Naktī, 27-28. jūnijā Padomju Latvijas valdība un LKP tika evakuēta uz Valku. Pilsētā palika tikai nelieli spēki. 29. jūnijā vācu karaspēki vairākkārt mēģināja šķērsot Daugavu, taču Strādnieku Gvarde cīnījās drosmīgi un neļāva hitleriešiem īstenot ātru pilsētas ieņemšanu. Kaujas laikā strādnieku bataljoni uzspridzināja Pontonu un Zemgales tiltu, taču sprāgstvielu trūkuma dēļ viņiem neizdevās uzspridzināt dzelzceļa tiltu.

Vācieši veica nepārtrauktu artilērijas un mīnmetēju apšaudi, viņu aviācija bombardēja Rīgas aizstāvju pozīcijas. Nesot lielus zaudējumus varoņi tomēr neļāva hitleriešiem tikt pāri Daugavai. 2:00, 30.jūnijā tika paziņots, ka vāciešiem izdevies šķērsot Daugavu pie Krustpils, bet 3:00 - 15km no Rīgas - pie Doles salas, un lieli ienaidnieka spēki tagad pārvietojas gar Maskavas šoseju Rīgas virzienā.

Lielu zaudējumu un vāja bruņojuma dēļ Strādnieku Gvarde vairs nevarēja noturēt ienaidnieku un bija spiesta atkāpties pilsētas dziļumā. Šādos apstākļos, aplenkuma bīstamības dēļ, padomju vienības bija spiestas ar zaudējumiem sākt atstāt pilsētu. Smagākās kaujas tajā dienā notika depo, centrālcietuma un krievu kapu rajonā, gar dzelzceļu. Šeit no abām pusēm zaudējumi sasniedza 2 000 cilvēku. 1. jūlijā vācieši ieņēma Rīgu.

Rīgas aizsardzība neļāva ienaidniekam ātri un bez zaudējumiem ieņemt pilsētu, kas deva 2 papildus dienas iedzīvotāju, valdības un materiālo vērtību evakuācijai. Strādnieku Gvardes bataljoni, Komunistiskās Partijas un komjauniešu vienības sadarbībā ar Sarkanarmijas vienībām pašaizliedzīgi un drosmīgi cīnījās, lai gan viņu bruņojuma un kaujas prasmju un pieredzes līmenis bija daudzkārt zemāks par Eiropas labākās armijas (Vācu) kareivjiem.

Daļai komjauniešu, tai skaitā arī Arvīdam Rendniekam un Viktorijai Misai tajās dienās izdevās izdzīvot, un vēlāk viņi turpināja cīņu pret hitleriešiem un viņu atbalstītājiem 1. atsevišķā latviešu strēlnieku pulka sastāvā, līdz viņus nosūtīja uz okupēto Rīgu, lai viņi tur organizētu pagrīdnieku pretestību fašistiskiem okupantiem. Diemžēl, šo drosmīgu un pašaizliedzīgu cīnītāju liktenis ir skumjš, jo beigu beigās nodevības rezultātā viņi tika arestēti, spīdzināti un nošauti Biķernieku mežā 1943.gada 6.maijā. Taču viņu varoņdarbs nav aizmirsts un slava paliks mūžos.


26.06.2015

Pirms 74 gadiem, 22. jūnija agrā rītā Vācija uzbruka PSRS, un sākās Lielais Tēvijas karš. Atzīmējot kara sākuma gadadienu, Latvijas sociālistiskās partijas  locekļi un atbalstītāji  nolika ziedus pie pieminekļa „Rīgas un Latvijas atbrīvotājiem no vācu fašistiskajiem iebrucējiem”. Pasākumā piedalījās Krievijas un Baltkrievijas vēstniecību diplomāti un Lielā Tēvijas kara veterāni.

26jun.jpg

Mēs izsakām pateicību visām Padomju Savienības tautām , kuras uz saviem pleciem iznesa galveno smagumu cīņā ar brūno mēri un noliecam galvas.  LSP nekad neaizmirsīs daudznacionāls Sarkanās Armijas lielo ieguldījumu pār fašismu gūtajā uzvarā. Mēs pienācīgi novērtējam partizānus un pagrīdniekus, visus , kuri pašaizliedzīgi strādāja aizmugurē. Mūžīga slava varoņiem, kas krituši cīņā par Dzimtenes un cilvēces brīvību!


25.06.2015

Septiņas dienas — no 23. līdz 29.jūnijam — ilga vīrišķīgā Liepājas pretošanās, kas pirmā saņēma fašistu triecienu Latvijas zemē. Hitleriskās armijas vadība cerēja, ka līdz zobiem apbruņotie karavīri bez problēmām šķērsos Kurzemi un caur Rīgu zibens ātrumā nonāks pie Ļeņingradas. Bet Liepājas aizstāvji sagrāva ienaidnieka nodomus.

Ienaidnieku Liepājas piepilsētā sagaidīja ģenerāļa Nikolaja Dedajeva sarkanās armijas 67. strēlnieku divīzija. Kauju trešajā dienā ģenerāli smagi ievainoja, un viņš nomira mediķu rokās. Par divīzijas komandieri kļuva  štāba komandieris pulkvedis Bobovičs.

Pilsētas aizstāvēšanā piedalījās arī civiliedzīvotāji. Visur tika uzsākta strādnieku  vienību veidošana. Tās vadīji bija pieredzējuši komunisti, bijušie pagrīdes darbinieki :- rūpnīcas «Тosmare» partijas sekretārs  Arturs Pētersons, metalurģijas rūpnīcas arodbiedrības organizācijas  vadītājs E.Mucnieks un citi. Šo vienību karavīri varonīgi cīnījās plecu pie pleca ar kājniekiem, jūrniekiem un robežsargiem pie Liepājas robežām, bet pēc tam pilsētas ielās. Viņiem bija arī jācīnās ar pilsētā nonākušajiem pārģērbtajiem desantniekiem.

Lai cīnītos svarīgākajās vietās, pilsētas aizsardzības štābs izveidoja komjaunatnes triecienvienību, kuru komandēja Imants Sudmalis, viņa vietnieki bija pilsētas komjaunatnes sekretārs Boriss Pelnēns  un rajona komjaunatnes komitejas darbinieks Jānis Januška. Pilsētas pionieru nama vadītāja Līna Jansone uzņēmās izveidot Liepājas sanitāro vienību un nodrošināja to ar zālēm.

Jau kara pašā sākumā hitlerieši parādīja savu īsto seju. Kad ievainoto un bēgļu evakuācija pa dzelzceļu kļuva neiespējama, tika nolemts lielu sanitāro transportu sūtīt pa jūras ceļu. Ar to transportēja 770 cilvēku- ievainotos karavīrus, sievietes un bērnus. Kuģis no ostas atgāja jau naktī, bet gaisma uzausa, kad tas bija dažus kilometrus no krasta. Neskatoties uz to, ka bija labi saskatāmas atpazīstamības zīmes ar sarkano krustu, fašisti, pārkāpjot visas starptautiskās normas, uzsāka bombardēšanu un nogremdēja kuģi. Virs slīkstošajām sievietēm, bērniem un bezpalīdzīgajiem ievainotajiem nēsājās «messeršmiti». Šīs briesmīgās ļaundarības hitlerieši veica Liepājas aizstāvju acu priekšā, radot viņos jaunu naida un dusmu uzplūdumu pret ienaidnieku. 

Liepājas aizsardzība būtiski palēnināja karaspēka kustību, tā kā vācu armijas vadība plānoja pilnībā ieņemt pilsētu otrajā kara dienā.
Mūžīga piemiņa varoņiem!


23.06.2015

Visu gadu dziesmas krāju 
Jāņu dienas gaidīdams.
Nu atnāca Jāņu diena,
Nu dziesmiņas jāizdzied.


22.06.2015

Vācu nacistu zvērības rezultāti Latvijas teritorijā Lielā Tēvijas kara laikā. (dati uz 1945.g.,1 .febrūarī)

Nr.

 

Pilsēta,

apkrinķis

 

Kopā

Izvesti

uz Vāciju

Iznīcināti

Civil-iedzīvotāji

t.s.bērni

Padomju

kara-

gūstekņi

 

 

 

1

Rīga un

apkārtnes

179 000

5 000

130 400

309 400

36 386

2.

Daugaupils

40 000

 

124 800

164 800

9 000

3.

Jelgava

4 650

 

18000

22 650

6 000

4.

Rēzekne

11 000

1 000

35000

46 000

550

5.

Rīgas apkrinķis

760

2

401

1 161

505

6.

Daugaupils

apkrinķis

5 029

250

809

5 838

6 179

7.

Rēzeknes apkrinķis

4 199

1 045

429

4 628

4 539

8.

Lūdza un apkrinķis

3 000

 

19

3 019

2 008

9.

Grīva un apkrinķis

1 956

190

127

2 083

635

10.

Jēkabpils

4 000

 

4000

8 000

450

11.

Jelgavas apkrinķa

atbrīvotоs pagastos

649

 

7909

8 558

 

12.

Cēsis

590

32

46

636

2 285

13.

Cēsu apkrinķis

112

 

 

112

287

14.

Valka un pagasts

1 534

 

14

1 548

2 009

15.

Baltināva un apkrinķis

1 802

 

237

2 039

5 548

16.

Abrenes apkrinķis

2 158

506

2

2 160

3 778

17.

Bauska un apkrinķis

2 350

 

10

2 460

3 811

18.

Madona un apkrinķis

1 600

 

 

1 600

Nav datu

Kopā:

264 389

8 025

322 203

586 592

83 970


Avots:  LVVA, P-132, ap. 30, 1.26,lp. 176., Ziņojums b. J.Kalnbērziņam
Sagatāvoja - Inna Jakštas


19.06.2015

Es, Artūrs Borancis, Latvijas pilsonis un nodokļu maksātājs pieprasu aizliegt netikļu gājienus 2015. gada 20. jūnijā, jo tie ir vērsti pret Latviešu tautas tikumību un senču tradīcijām.

Homoseksuālisms ir pret kārtību dabā. Homoseksuāļi sev nelikumīgi piesavina minoritātes tiesības. Minoritātei var piesaistīt tos, kuri no vairākuma cilvēku atšķiras ar valodu, tautību un ādas krāsu, bet ne pēc morālā vērtējuma.

Tāpēc viņu akcijas ir jānobremzē. Lai ievērotu demokrātiju un cilvēka tiesības, ārzemju viesiem, homoseksuāļiem, piedāvāju valdībai noīrēt Nacionālajā bibliotēkā zāli, kur notiek ES samiti un nodrošināt viņiem apsardzi, kārtību un mieru.

Latvijas galvaspilsētā, Rīgā, gājieni ielās tas ir pazemojums latviešu tautai, mūsu dainām, dziesmu un deju svētkiem. Un visbeidzot, manuprāt, tas ir pazemojums Latvijas valsts himnai, Dieva vārdam un tautas gudrībai.

18.06.2015

LSP biedrs
Artūrs Borancis