Latvijas Sociālistiskā partija

20.11.2019

80 gadi kopš Otrā pasaules kara sākuma un 75 gadi kopš padomju tautas uzvaras Lielajā Tēvijas karā liek no jauna aizdomāties par šīs XX gadsimta lielākās traģēdijas cēloņiem un rezultātiem. Vienīgi no politiskās konjunktūras brīva objektīvas mācības gūšana no pagātnes rūgtās pieredzes, dos iespēju izvairīties no tās atkārtošanās nākotnē. To saprot miljoni saprātīgi domājošu cilvēku, kuri cenšas atturēt pasauli no ieslīgšanas kārtējā kara katastrofā.

Tomēr ir spēki, kuri gatavi neņemt vērā karā piedzīvotās ciešanas un nestos upurus, kuri vēlas par šādu cenu iegūt izdevīgāku pozīciju ģeopolitiskajā konfrontācijā, lai apmierinātu transnacionālā kapitāla intereses.

Šādu spēku iecienītā metode aizvien ir Otrā pasaules kara vēstures pārrakstīšana, kardināla šī kara cēloņu un rezultātu sagrozīšana, nekaunīga atbildības par kara izraisīšanu pārlikšana no patiesajiem agresoru ar 1938.gada "Minhenes dāvanu" iedvesmojušajiem vaininiekiem uz valsti, kura nesa vislielākos upurus un deva izšķirošo ieguldījumu uzvarā pār fašistisko mēri.


Par spilgtu šādu centienu piemēru pēdējā laikā ir kļuvusi Eiroparlamenta rezolūcijas "Par vēsturiskās atmiņas nozīmīgumu Eiropas nākotnei" pieņemšana un patosa pilnais Latvijas aizsardzības ministra A. Pabrika paziņojums par to, ka "...leģionāri ir latviešu tautas un valsts lepnums", "... bet mūsu atmiņa par mūsu leģionāriem, varoņiem ir spilgta un mūžīga".

Latvijas Sociālistiskā partija solidarizējas ar tiem, kuri pauž neizpratni un vilšanos attiecībā uz par šo rezolūciju nobalsojušajiem deputātiem. Šīs rezolūcijas uzdevums ir būt par kārtējo lodi "informatīvajā karā", kas tiek vests ar mērķi novirzīt uzmanību no provokatīvas un duālas rietumu lielvalstu pirmskara politikas, bet atbildību par kara izraisīšanu uzkraut tā upurim.

Attiecībā uz ministra A. Pabrika izteikumu, mēs uzskatām to ne vien par provokatīvu un jau esošo šķelšanos Latvijas sabiedrībā padziļinošu, bet arī par neatbilstošu vēsturiskajai patiesībai un veselajam saprātam. Latviešu SS leģions tika izveidots pēc nacistiskās Vācijas augstākās vadības pavēles ar aktīvu vietējo kolaborantu un neliela skaita bijušo Latvijas armijas virsnieku atbalstu, kuri darbojās hitleriešu specdienestu labā. SS leģiona pamatu sastādīja brīvprātīgo policijas bataljonu daļas, kuri bija karojuši pret antihitlerisko koalīciju tālu aiz Latvijas robežām. Bet leģiona papildināšanai veiktā mobilizācija (faktiski - nelikumīga), padarīja desmitiem tūkstošus latviešu puišu par lielgabalu gaļu Otro pasaules karu izraisījušajai agresorvalstij. Tādējādi, vieniem leģions deva iespēju iztapīgi kalpot fašistiem, citiem kļuva par visa mūža sāpi un traģēdiju.

Mēģinājumi iztaisīt no leģionāriem "valsts varoņus", ir atklāta vēstures falsifikācija un lienoša brūnā revanša politikas realizācija. Šajā sakarā rodas jautājumi: kā aizsardzības ministrs vērtē to Latvijas jaunekļu tūkstošu rīcību, kuri izvairījās no dienesta leģionā un kuri dezertēja no tā, tai skaitā ar ieročiem rokās? Kā viņš vērtē leitnanta Rubeņa bataljona darbības? Un kas, viņaprāt, bija tie daudzie desmiti tūkstoši Latvijas cilvēku, kuri no pašām pirmajām kara dienām nostājās cīnītāju pret fašismu pusē?

Nožēlojami un neveikli izskatās arī militārā resora centieni sniegt savu tā laika notikumu traktējumu: "…latviešu leģiona karavīri, cīnoties savā zemē pret desmitkārtīgu pārspēku, aizturēja Padomju armijas virzību uz Rīgu. Tas ietekmēja turpmākos vēsturiskos notikumus". Sekojot šai loģikai, nāksies atzīt, ka "ietekme uz vēsturiskiem notikumiem" izpaudās mēģinājumā saglabāt Latvijas kā Ostlandes protektorāta statusu? Kas tas ir - vai militārā resora ierēdņu nepiepildītais sapnis?

Nevar, mūsuprāt, cilvēks, kurš ar saviem izteikumiem raisa šādus jautājumus, turpināt ieņemt Latvijas aizsardzības ministra amatu.

Latvijas Sociālistiskā partija kategoriski iestājas pret šādu brūnā revanša un Otrā pasaules kara vēstures pārrakstīšanas politiku!

Slava kareivjiem - Latvijas atbrīvotājiem no vācu fašistiskajiem okupantiem!

Latvijas Sociālistiskās partijas Valde



12.10.2019

“Latvijas Sociālista” kārtējais numurs, kas veltīts Rīgas atbrīvošanas no vācu fašistiskajiem iebrucējiem 75. gadadienai!

Lasiet numurā:

1) LSP priekšsēdētāja un 130. latviešu strēlnieku korpusa un partizānu brigāžu veterānu biedrības apsveikums ar 75. Rīgas atbrīvošanas gadadienu.

2) Tiesas medicīnas ekspertu komisijas akts par hitleriešu noziegumiem Salaspils nometnē. 

3) 43. gvardes latviešu strēlnieku divīzijas izlūks Eduards Ābeltiņš. 

4) Padomju Savienības Varonis Mihails Orlovs


12.10.2019

Lasiet numurā:

1) LSP priekšsēdētāja un 130. latviešu strēlnieku korpusa un partizānu brigāžu veterānu biedrības apsveikums 61. tikšanās reizē Draudzības Kurgānā.

2) Varonīgie partizāni Reinholdi, E.Dzērvīte un Hugo Vinde.

3) Padomju Savienības Varonis Vilis Samsons

4) 75. gadi kopš Padomju Savienības Varonā Imanta Sudmaļa bojāejas.


06.08.2019

6. un 9. augustā pasaule no jauna atcerēsies drausmīgās pēc cilvēku upuru skaita un bezjēdzīgās militārā nozīmē Hirosimas un Nagasaki bombardēšanas. Jau pēc zaudējuma amerikāņiem pie Midvejas salas, nevienam no laikabiedriem neradās šaubas par to, ar ko Japānai beigsies karš. Atklāts palika vienīgi jautājums, cik smaga būs galīgā sakāve. Dokumenti, kuri kļuva pieejami pēc kara, liecina, ka kā Japānai, tā arī ASV bija skaidrs - PSRS iesaistīšanās karā pret Japānu ved uz nenovēršamu Japānas bezierunu kapitulāciju. Kodolieroču pielietošanu 1945.gadā pret jau sakāvei nolemto pretinieku, ASV noteica nevis militāri, bet gan politiski apsvērumi. Par mācību pārējai pasaulei, tai skaitā arī sabiedrotajiem, amerikāņu vadība pieteica savas pretenzijas uz pēckara hegemona lomu, kurš gatavs nostiprināt savu kārtību ar jebkuriem līdzekļiem un jebkurā vietā pasaulē. Tādējādi, Japānas kapitulācija nekavējoties tika ieskaitīta ASV aktīvos. Kaut gan tā notika tikai 1945. gada 2. septembrī, pēc tam, kad Sarkanā armija bija atbrīvojusi Ķīnu un Koreju un bija ticami draudi, ka tā iebruks japāņu salās. Pasaules vēsturē pirmās atomieroču pielietošanas pa blīvi apdzīvotām pilsētām rezultāti tā sakāpa galvā amerikāņu vadībai, ka tā līdz pat šim laikam neuzskata par vajadzīgu atvainoties par simtiem tūkstošu bezjēdzīgi nogalinātu mierīgo iedzīvotāju. Bet toreiz prezidents Trumens nevarēja valdīt savu sajūsmu, stāstot sabiedrībai un presei, ka tas esot "absolūts sasniegums". Pirmās tikušas pie atomieroču "vāles", ASV, ilgi nekavējoties, ķērās pie nākamo kodoltrieciena mērķu noteikšanas. Izvēle nebija grūta, jo, kā teica amerikāņu ģenerālis Grovss, vienīgais kodoluzbrukuma mērķis ir Padomju Savienība. Jau tā paša 1945.gada septembrī Pentagons sagatavoja 66 PSRS pilsētu sarakstu. Triecienam pa tām tika ierēķinātas 204 atombumbas. Pirmajā desmitā ieskaitītajām pilsētām tika "iedalītas" katrai pa 10 atombumbām. Starp tām bija: Maskava, Ļeņingrada, Kēnigsberga, un arī ... Rīga! Otrajā kārtā tika ieskaitītas pilsētas (starp tām arī Viļņa), kurām katrai pienācās pa piecām bumbām, bet, piemēram, Tallinai "tikai" četras. Pēc likteņa ironijas, šodien, vairākas no šīm pilsētām atrodas NATO dalībvalstīs vai to sabiedroto valstī- Ukrainā. Latvija, Lietuva, Igaunija, Polija (Belostoka arī bija atomuzbrukumu sarakstā) ciestu vēl lielākus zaudējumus nekā Otrā Pasaules kara laikā.

  • 1
  • 2
  • 3
  • 4
  • 5
  • 6

Ja pie tā visa pieskaitīt vēl arī V. Čērčila viedokli, kurš pieprasīja bombardēt PSRS, cik vien iespējams drīzāk, kļūst skaidra patiesā to "Rietumu demokrātiju" seja, kuras vēl vakar slavināja padomju tautas izcilo lomu uzvarā pār pasaules ļaunumu - Vācijas fašismu. Kāpēc kodoluzbrukums PSRS nenotika? Pirmkārt, tajā laikā atombumbas izgatavošanas process bija ilgs, tas prasīja daudz resursu, un šī plāna realizācija varēja notikt ne ātrāk kā 1950.gadā. Otrkārt, kā zināms, PSRS 1949.gadā izgatavoja savu atombumbu, ar to šokējot Vašingtonu un izglābjot no kodoluzbrukuma desmitiem savu pilsētu, tostarp Rīgu. Šodien pasaule atkal bīstami balansē uz šauras iespējama kodolkonflikta robežas. Pēckara periodā paplašinājies to valstu loks, kurām ir kodolieroči, un kuras atturas tos pielietot saasinātā imperiālistisko pretrunu situācijā, vienīgi tāpēc, ka skaidri apzinās - kodolkarā uzvarētāja nebūs. Hirosimas un Nagasaki traģiskais piemērs pagaidām attur karstās galvas no vilinošajām ilūzijām.

Latvijas Sociālistiskā partija vēršas pie visiem miermīlīgajiem spēkiem Latvijā un aiz tās robežām ar aicinājumu nemazināt savu aktivitāti antimilitāristiskajā darbībā. Nedrīkst pieļaut, ka dēļ imperiālistisko grupējumu sāncensības par pasaules tirgus pārdali, atkal tiktu upurētas daudzu mierīgo cilvēku dzīvības, kuras ir svarīgas viņu tuviniekiem, bet savstarpēji naidīgie transmonopoli tās uztver vienīgi kā materiālu savu pozīciju nostiprināšanai un peļņas turpmākam pieaugumam.


Latvijas Sociālistiskās partijas Valde





28.07.2019

Š.g. 23. jūlijā, Latvijas Sociālistiskās partijas Ludzas nodaļa organizēja atceres pasākumu par godu pilsētas atbrīvošanas gadadienai no vācu fašistiskajiem iebrucējiem. Pasākumu vadīja LSP priekšsēdētāja vietnieks Fridijs Bokišs.

  • 1
  • 2
  • 3
  • 4
  • 5

27.07.2019

Ar 383 deputātu balsīm pie 374 ievēlēšanai minimāli nepieciešamajām, par Eirokomisijas priekšsēdētāju kļuva bijusī Vācijas aizsardzības ministre Ursula fon der Leiena. Šis rezultāts tika sasniegts, pateicoties nepieredzēti aktīvām un ilgām Eiroparlamenta labējā spārna aizkulišu sarunām. No kandidāta puses nekāda saturīga programma prezentēta netika. Kopumā programma izrādījās labi zināmās mantras par eiropeiskām vērtībām nez kurais atkārtojums. Izskanējušās idejas par ofšoriem un cīņu pret izvairīšanos no nodokļu nomaksas izskatās tikpat tālas no šo problēmu patiesā stāvokļa, kā tas bija no amata aizejošajam Eirokomisijas priekšsēdētājam Junkeram. Likumsakarīgi, ka nekāda uzmanība samilzušajām vienkāršo eiropiešu prasībām, piemēram, sociālās nevienlīdzības un apkārtējās vides aizsardzības jautājumos, netika veltīta. Faktiski, Ursula fon der Leiena piedāvā to pašu politiku, kādu bez īpašām sekmēm veda viņas priekšgājēji.

Eiropas Savienības augstāko amatpersonu ievēlēšanas procedūra, lai arī ārēji izskatās "demokrātiska", patiesībā vien vainago sasniegto sarežģīto kompromisu starp ietekmīgākajām interešu grupām. Viņu personiskajām īpašībām un sasniegumiem nav īpašas nozīmes. Tā, aizejošais eirokomisārs Junkers, kurš bijis iesaistīts "Lukseliksa" skandālā, apgalvoja, ka 25 gadu laikā, būdams Luksemburgas finanšu ministrs un premjerministrs, viņš absolūti nevarēja iedomāties, ka simtiem korporāciju viņa valstī nemaksāja nodokļus, faktiski padarot Luksemburgu par ofšoru pašā Eiropas centrā. Skandāls izvērtās skaļš, bet ciest no tā dabūja vienīgi divi žurnālisti, kuri bija to publiskojuši. Par to viņi saņēma reālus cietumsodus.


Ne ar ko labu no priekšgājēja neatšķiras arī fon der Leienas kundzes kandidatūra. Būdama Vācijas aizsardzības ministre, viņa tā arī nespēja novērst ieroču aizplūšanu no savas valsts un nonākšanu Islama valsts teroristu, kā arī Saūda Arābijas rokās, kura jau piekto gadu turpina bombardēt Jemenas skolas un slimnīcas, iezīmējot šos mērķus savos štābos, ar ASV ģenerāļu piedalīšanos.

Toties augstākajiem Eiropas ierēdņiem atrašanās viņu amatos kļūst par automātisku garantiju tālākam, ne mazāk ienesīgam, karjeras turpinājumam. Tā bijušais Eirokomisijas priekšsēdis Barrozu uzreiz pēc sava pilnvaru termiņa beigām ieguva augstu amatu vienā no ASV bankām. Un, ņemot vērā, ka pat pašā Eirokomisijā neslēpj, ka tās galvenie padomnieki vienlaikus ir arī lobisti, lielā Eiropas biznesa un lielo banku pārstāvji, kļūst skaidrs, kādu un kā interesēs politiku virza Eirokomisijas priekšsēdētāji - tu izdari kaut ko mūsu labā, bet pēc tam "lielie puiši" parūpēsies par siltu vietiņu priekš tevis.

Latvijas Sociālistiskā partija uzskata Eirokomisijas vadības sastādīšanas procedūras par neatbilstošām demokrātiskiem principiem. Eiroparlaments un Eiropas Komisija koncentrētā veidā demonstrē savu "pseidodemokrātisko" būtību. Formāli saucoties par kolektīviem orgāniem, kam jārealizē visas Eiropas buržuāzijas šķiriskās intereses, patiesībā tās padevīgi kalpo vienīgi lielākajām transnacionālajām korporācijām, kuras nerēķinās nedz ar Eiropas strādniecības slāņu vitāli svarīgajām vajadzībām, nedz arī ar reālajām savu valstu valdību interesēm. Šādas situācijas iznākums ir acīmredzams, apskatot Latvijas piemēru: ik gadu tiek likvidēti vairāk uzņēmumu nekā izveidoti, materiālā noslāņošanās turpina pieaugt, katru gadu izmirst vairāk iedzīvotāju nekā piedzimst.

Tā tas turpināsies, kamēr vara piederēs kapitālam, nevis darbam.

Latvijas Sociālistiskās partijas valde