Latvijas Sociālistiskā partija

01.01.2018

Jau 76 gadi ir aizritējuši kopš šajā vietā notika asiņaina traģēdija, kuras cirstās rētas tautas dvēselē laiks nespēj sadziedēt. Otrais pasaules karš kurš mūsu zemei un tautām patiesi bija Lielais Tēvijas karš, prasīja miljoniem dzīvību, izpostīja mūžu miljoniem cilvēku. Zēni un vīrieši tika sūtīti nogalināt viens otru ar ieročiem rokās, postīt svešas zemes un liet savu brāļu asinis bieži vien pret savu gribu. Nevar nosodīt zaldātu, kurš, pildot pavēli, kaujaslaukā nogalinājis, lai paliktu dzīvs vai aizstāvot savu Dzimteni pret iebrucējiem, taču nevar piedot tiem, kuri paši pēc savas gribas laupījuši dzīvības mierīgajiem iedzīvotājiem.

Kā lai piedod tiem, kuri paši pēc savas iniciatīvas, brīvprātīgi izvēlējās kļūt par savu līdzcilvēku bendēm? Pašu mierīgo iedzīvotāju vidū atradās indivīdi, kuri bija gatavi palīdzēt nacistu okupantiem savu tautiešu iznīcināšanā, kuriem neiedrebējās roka šaut un dedzināt pat sievietes un nevainīgus bērnus! Turklāt daudzi to darīja ne tikai brīvprātīgi, izdabājot okupantiem, bet pat paši uz savu roku, lai varētu piesavināties nogalināto līdzcilvēku mantu un īpašumus.


Vajadzēja paiet 43 gadiem, lai Audriņu slaktiņa vaininieki beidzot tiktu saukti tiesas priekšā. Trīs no sešiem slepkavām – Maikovskis, Puntulis un Eihelis – tika notiesāti uz nāvi nošaujot, taču spriedums netika izpildīts. Amerikas Savienotās Valstis, Kanāda un Vācijas Federatīvā Republika atteicās izdot noziedzniekus Padomju Savienībai. Viņu pastrādātā nozieguma šausmas, nevainīgu civiliedzīvotāju, tajā skaitā sieviešu un bērnu, nogalināšana, šo triju valstu valdībām nelikās pietiekams arguments, lai izdotu noziedzniekus taisnajai tiesai.

Tas ir galvenais iemesls, kāpēc Audriņu traģēdija nekad nedrīkst tikt aizmirsta. Cietsirdīgās izrēķināšanās upuru piemiņa ir baigs brīdinājums nākošajām paaudzēm, brīdinājums par to, cik briesmīgs ļaunums ir karš un savu personīgo interešu stādīšana augstāk par citu cilvēku dzīvībām.

Lai godinātu un uzturētu tautas atmiņā Audriņu traģēdijas upuru piemiņu, Latvijas Sociālistiskā partija ar vietējās un Rēzeknes pašvaldības atbalstu rīko piemiņas braucienu uz traģēdijas notikuma vietām 4.janvārī. Ir paredzēta ziedu nolikšana pie monumenta Audriņu traģēdijas upuriem. Atgriezušies pie savām ģimenēm, draugiem un paziņām, mēs stāstīsim viņiem par rūgto vēstures mācību, kuru mums ir sagādājis Lielais Tēvijas karš, cerībā, ka nākamās paaudzes nekad vairs nepieļaus tamlīdzīgu notikumu atkārtošanos mūsu Dzimtenē.

LSP valde




07.11.2017

Šodien, 2017.gada 7.novembrī aprit jau 100 gadi kopš Lielās Oktobra revolūcijas – notikuma, kurš izmainīja ne tikai Krievijas un tās tautu likteņus, bet arī neatgriezeniski mainīja visas cilvēces vēstures gaitu, iezīmējot jaunu ēru tās attīstībā. Līdz 1917.gada oktobrim vairākums cilvēces dzīvoja nabadzībā, strādāja jau kopš bērnības līdz galējam spēku izsīkumam vecumā no 16-18 stundas dienā, tiekot atalgoti atkarībā no darbadevēja labās gribas, un nesaņēma nekādas sociālās garantijas, bet medicīna un izglītība strādnieku vairākumam bija praktiski nepieejama. Lielākā daļa pasaules tautu dzīvoja dažādu impēriju vai koloniālo lielvaru pakļautībā, sabiedrībā, kurā pilnīgi likumīgi eksistēja rasu un dzimumu nevienlīdzība.

Krievijas sociālistiskā revolūcija atnesa tādas pārmaiņas, kā kolektīvā saimniekošana, sociāli atbildīga resursu pārdale un vispārējas vēlēšanu tiesības, kā arī pensijas sirmgalvjiem, pabalstus slimajiem un apmaksātus atvaļinājumus strādājošajiem, kā arī obligātu, valsts apmaksātu izglītību visiem valsts bērniem, pilnīgu abu dzimumu un visu tautu līdztiesību, tiesības uz darbu un pajumti ikvienam cilvēkam. Tā pārvērta nabadzībā un analfabētismā slīgstošo, agrāro valsti par modernu, industriālu lielvaru, kura balstījās uz visas tautas radošo potenciālu, vairāk nekā jebkura cita ieguldīja zinātnē, izglītībā, medicīnā un tehnoloģijās.

Latvijas Sociālistiskā partija sveic visus šī unikālā notikuma simtgadē. Rīdziniekiem ir iespēja atdot godu mūsu revolucionāru piemiņai pie latviešu strēlnieku pieminekļa Vecrīgā un pie 1905.gada revolucionāru pieminekļiem Grīziņkalna parkā un Daugavmalā, kā arī Matīsa kapos.



06.11.2017

Krievijas carisma politika Livonijā un Baltijā kopumā necik neatšķīrās no politikas attiecībā uz Krievijas citām tautībām. Tā nebūt nebija vērsta uz darbaļaužu stāvokļa uzlabošanu, uz Baltijas vācu muižniecības patvaļas ierobežošanu. Taču visu latviešu apdzīvoto zemju apvienošana XVIII gadsimtā Krievijas sastāvā spēlēja izšķirīgu lomu Latvijas nacionālā valstiskuma veidošanas priekšnosacījumiem.

Nākamais svarīgākais faktors ceļā uz latviešu tautas pirmās suverēnas valsts veidošanu kļuva rūpnieciskā proletariāta formēšanās un tā politiskās aktivitātes pieaugums. Nevis nacionālā buržuāzija, kas pretendēja uz līdera lomu, bet tieši proletariāts un tā partija vadīja cīņu par sociālpolitisko atbrīvošanu, par Latvijas pašnoteikšanos.

Pirmais praktiskais mēģinājums panākt nacionālo pašnoteikšanos un radīt Latvijā proletārisku valstiskumu notika 1905–1907 gados. Tajā laikā saformētās rīcības komitejas, kas atstādināja no varas pagastu valdes, pēc būtības ne ar ko neatšķīrās no citās Krievijas vietās Strādnieku, kareivju un bezzemnieku deputātu izveidotajām padomēm. Pēc 1917. gada Februāra revolūcijas Latvijas teritorijā izveidojās Strādnieku, bezzemnieku un kareivju deputātu padomes. Īsā laikā no 1917.gada marta līdz 1917.gada maijam demokrātisku vēlēšanu ceļā neokupētās Latvijas teritorijā tika izveidots plašs padomju tīkls.

Visu pārveidošanās procesu priekšgalā stāvēja strādnieku un zemnieku atbalstītā Latvijas Sociāldemokrātiskā partija. Bet bija arī citi ietekmīgi politiskie spēki, kas vētraino notikumu gaitā tiecās nodrošināt savas intereses. Arī tiem bija savs vēlamās nākotnes redzējums. Īstā Latvijas buržuāzijas aktivitātes izprašanai fona izprašanai jāņem vērā, ka Lietuvas, Latvijas un Igaunijas „valstiskuma” idejas brieda un noformējās vācu ģenerālštāba speciālās apakšvienībās Pirmā pasaules kara gados un kļuva par pamatu vācu okupācijas politikai, kas virzīta uz Krievijas sašķelšanu. Galvenais uzdevums bija radīt marionešu valdības, ar kuru palīdzību plānoja pārvaldīt sagrābtās teritorijas.

Iecerēto plānu realizācijai par labākopalīgu uzskatīja Latvijas buržuāziju. Par bīstamu pretinieku – Latvijas proletariātu. Vēsturē pirmās Latvijas tautas nacionālā – padomju, proletāriskā – valstiskuma veidošanā galvenā nozīme ir Lielā Oktobra sociālistiskā revolūcijai. Tādu iespēju atklāja Tautas Komisāru Padomes 1917. gada 2. (15.) novembrī pieņemtā, Ļeņina un Staļina parakstītā „Krievijas tautu tiesību deklarācija”.


Latviešu strēlnieki Kremlī

Ar šo aktu tika pasludināta tautu vienlīdzība un suverenitāte, tiesības uz pašnoteikšanos, patstāvīgas valsts izveidošanu, līdz pat iespējai izstāties no Krievijas. Šajos apstākļos, tūlīt pēc bruņotas sacelšanās Petrogradā, Strādnieku, bezzemnieku un kareivju padomes deputāti, sapulcējoties Valkā 1917.gada 9.novembrī, paziņoja, ka neokupētajā Latvijas teritorijā visa vara pāriet Padomes rokās un pasludināja sevi par augstāko varas orgānu.

Iskolata Izpildkomiteja, kurā par priekšsēdētāju bija ievēlēts Fricis Roziņš, faktiski kļuva par pirmo padomju valdību Latvijā. Lielākais politiskais spēks tolaik palika Latvijas Sociāldemokrātija (LSD). Par savu kursu tā nosprauda uz vienotas nedalāmas Latvijas (Kurzeme, Livonija, Latgale) kā autonomu sastāvdaļu nākotnes Sociālistiskajā Krievijā. Šo mērķi ar sajūsmu atbalstīja Latvijas tauta. Svarīgi atcerēties, ka Krievijas impērijā Latvija kā administratīvi teritoriāls veidojums nepastāvēja.

Latvieši galvenokārt dzīvoja Kurzemes un Livonijas guberņās, kur kopš seniem laikiem saimniekoja Baltijas vācu baroni. Jautājums par visaptverošu un teritoriāli vienotu Latviju pirmo reizi tika atrisināts Sociālistiskās revolūcijas apstākļos Krievijā. Padomju Krievijas valdība tūlīt pēc Oktobra revolūcijas, atbalstot Latvijas tautas centienus pēc vienotas Latvijas, apmierināja Latvijas Strādnieku, bezzemnieku un kareivju padomes lūgumu par Daugavpils, Rēzeknes un Ludzas apriņķu atdalīšanu no Vitebskas guberņas un to pievienošanu pārējai Latvijas daļai.

Latvijas darba tautai vēsturiski svarīgs notikums bija 1918.gada 22.decembrī V.I.Ļeņina parakstītais KSFPR Tautas komisāru padomes 1918. 22. decembra Dekrēts „Par Latvijas Sociālistiskās Republikas neatkarības atzīšanu”. Tas ievērojami nostiprināja Padomju Latvijas valdības pozīcijas apliecinot, ka Padomju Krievija cienī un atbalsta Latvijas darba tautas gribu nodibināt savu neatkarīgu valsti. LSD uzdevums šajā periodā bija padomju iekārtas izveidošana un nostiprināšana. Latvijas strādnieku, bezzemnieku un strēlnieku padomju 1.kongress, kas notika Rīgā no 1919.g. 13. – 15. I. pieņēma Padomju Latvijas Konstitūciju. Tās 1. p. skan:

I. Vispārējie noteikumi
1. Apvienotā Latvija ir Sociālistiska Padomju Republika, kura apvieno Kurzemi, Vidzemi un Latgali. Latvijas dalīšana Kurzemē, Vidzemē un Latgalē tiek atcelta.
Piezīme: robežas ar kaimiņu valstīm pagaidām paliek līdzšinējās, un viņu grozīšana jāizdara, savstarpēji vienojoties ar kaimiņu valstīm.

Jau 1919.g.martā Latvijas boļševikiem, rekvizējot privātuzņēmumus, izdevās daļēji atrisināt bezdarba problēmu pilsētās. Kā Padomju varas galvenos pasākumosvar minēt tādus jaunievedumus kā bezmaksas medicīniskā palīdzība, bezmaksas izglītība, Latvijas augstskolas, (vēlāk Latvijas Universitātes), nodibināšana 1919.g.8.februārī, Mākslas muzeja atklāšana valstī ievērojamā gleznotāja Vilhelma Purvīša vadībā. Darbu sāka Latvijas opera, Strādnieku teātris un daudzas citas kultūras iestādes. Republikas valdība daudz rūpējās par redzamākajiem rakstniekiem, latviešu tautas kultūras darbiniekiem. Tika piešķirtas mūža pensijas maksimālās algas apmērā Rainim Aspazijai, Kr. Baronam u.c. Vēsturisko notikumu gaita Latvijas pirmās neatkarīgās valsts pastāvēšanai atvēlēja īsu laiku. Jau 1920. gada 13.janvārī Latvijas Padomju valdībai nācās paziņot par savas darbības pārtraukšanu. Tā aizrobežu imperiālistu un vietējās kontrrevolūcijas žņaugos krita Latvijas Padomju Sociālistiskā Republika – pirmā latviešu tautas suverēnā valsts.

Bet Latvijas darba tautas vēsturiskā cīņas pieredze pret buržuāzijas diktatūru par sociālistiskas valsts radīšanu būs nepieciešama jaunajos vēsturiskajos apstākļos.

Vladimirs Frolovs
LSP priekšsēdētājs


12.10.2017

Š.g. 13. oktobrī Latvijas Sociālistiskās partijas vadība, pirmorganizāciju sekretāri un partijas aktīvisti piedalījās svinīgajā ziedu nolikšanā par godu 73. Rīgas atbrīvošanas gadadienai no vācu fašistiskajiem iebrucējiem.

Šodien, tāpat kā pirms četriem gadiem Saeimas priekšvēlēšanu gaidās, nacionālisti uzsākuši kampaņu par Pārdaugavā esošā pieminekļa Rīgas atbrīvotājiem no vācu fašistiskās okupācijas demontāžu, tādējādi cenšoties izprovocēt nesaskaņas starp tautām, lai novērstu iedzīvotāju uzmanību no katastrofālās sociālās un ekonomiskās situācijas, kurā Latvija nonākusi ilggadējas labējo spēku valdīšanas rezultātā.

Tāpat kā iepriekš, Latvijas Sociālistiskā partija pauž asu nosodījumu tamlīdzīgām kampaņām, kuras balstās uz tukšu populismu un mēģinājumiem sanaidot tautas. Mūsu zemes vēsture jāpieņem tāda, kāda tā ir, izturoties ar cieņu un saudzību pret vēstures liecībām un kritušo karavīru piemiņu. Nav pieļaujama tās ļaunprātīga izmantošana, lai provocētu naidu starp tautām, novirzot uzmanību no valsti postošās korupcijas, nabadzības, bezdarba un degradācijas, kurā to novedusi šādu bezatbildīgu naida kurinātāju valdīšana.


26.09.2017

Tuvojoties Salaspils jeb agrākās Kurtenhofas koncentrācijas nometnes atbrīvošanas sešdesmit trešajai gadadienai, šovasar izskanējušas ziņas par restaurācijas darbiem tur ierīkotajā memoriālajā kompleksā. Pati doma par restaurāciju būtu apsveicama, jo Salaspils memoriālā šādi darbi nav tikuši veikti jau piecdesmit gadus kopš tā atklāšanas un nepieciešamība pēc remonta ir acīmredzama, taču zināmas bažas izraisa veids, kā šo restaurāciju plāno veikt.

Pirmkārt, memoriālā kompleksa restaurācijas darbos plānots ne tikai atjaunot, bet arī būtiski izmainīt visu muzeju un tā apkārtnē esošo kompleksu, kas skartu arī veselu virkni pieminekļu. Otrkārt, būtiskas izmaiņas plānots ieviest ne tikai pašā memoriālajā kompleksā, bet arī muzeja ekspozīcijā. Jāņem vērā, ka par galveno atbildīgo šai restaurācijai iecelts vēsturnieks Uldis Neiburgs, kurš strādā okupācijas muzejā un pazīstams ar savu dalību grāmatas “Aiz šiem vārtiem vaid zeme, Salaspils nometne 1941-1944.” sarakstīšanā, kur, paļaujoties uz bijušo nometnes darbinieku atmiņām, bet ignorējot daudzu bijušo ieslodzīto liecības, noliegts gan Salaspilī iznīcināto upuru skaits, gan daudzas tur notikušās nelietības, kā arī daudzi fakti pasniegti aplamā un sagrozītā veidā.

Latvijas Sociālistiskā partija stingri nosoda jebkādus mēģinājumus pārrakstīt vēsturi un mīkstināt sabiedrības iespaidus par vācu nacistiskās okupācijas noziegumiem, kuriem jau dots nepārprotams novērtējums Nirnbergas starptautiskā tribunāla spriedumā. Šādu mēģinājumu atbalstīšana nav tādas valsts cienīga, kura vēlas sevi saukt par demokrātisku un tiesisku.