Latvijas Sociālistiskā partija

22.04.2016

Latvijas delegācijas pārstāvji Baltijas asamblejā no Latvijas Republikas Saeimas frakcijas “Saskaņa” Raimonds Rubiks, Ivans Kļementjevs, Jānis Ādamsons un Zenta Tretjaka piedāvāja 2019.gadā organizēt Latvijā “Baltijas jūras spēles”. Tādu spēļu organizēšana pirms 2020.gada Olimpiādes kļūtu par labu sportistu sagatavotības pārbaudi un palīdzētu nostiprināt draudzīgas attiecības starp valstīm. Šādas spēles jau ir notikušas 1993.gadā Igaunijā un 1997.gadā Lietuvā.

Baltijas Asambleja ir konsultatīva struktūra sadarbībai starp Igaunijas, Latvijas un Lietuvas parlamentiem, kas dibināta 1991. gadā . Asamblejā darbojas 20 deputāti no katras valsts. Raimonds Rubiks ir Baltijas Asamblejas loceklis kopš 2016.gada 25.februāra. Raimonds Rubijs ir Asamblejas biedrs kopš 2016.gada 25.februāra.


21.04.2016

21. aprīļa rīta pusē, Rīgā notika pikets, kurš bija vērsts pret grozījumiem Krimināllikumā, kurus iesniedza Saeimas juridiskā komisija.

  • 1.jpg  
  • 1.jpg
  • 2.jpg
  • 3.jpg

11.04.2016

Lielās Uzvaras 70.gadienā Rīgā pirmo rezi notika akcija «Nemirstīgo pulks», kas radīja lielu sabiedrības interesi. Dalībnieki ejot gājienā cauri Rīgai, turēja rokās savu radinieku, kas piedalījās karā, fotogrāfijas, dziedāja kara gadu dziesmas un sveica garāmgājējus Uzvaras svētkos.

«Nemirstīgo pulks» pirmo reizi parādījās 2012.gadā, pateicoties vietējiem aktīvistiem, tika izveidota kolonna, kas nesa savu slaveno tēvu, vecotēvu un vecvecotēvu portretus, kuri bija tuvinājuši Uzvaru. Šodien akcija «Nemirstīgo pulks» ir viena no visveiksmīgākajām mūsdienu . sabiedrības iniciatīvām. Vēl bez Krievijas, pasākumi notiek praktiski visās bijušās PSRS republikās, kā arī ASV, Vācijā, Austrijā, Izraēlā, Dienvidkorejā un citās valstīs.

Vērienība, ar kādu katru gadu tiek svinēta Uzvaras Diena, liecina par to, cik ļoti cilvēki ciena Uzvaru, neskatoties uz to, ka ir pagājuši jau vairāki gadu desmiti. Un tas priecē, jo tieši šodien aug tā paaudze, kura neatcerēsies vairs dzīvos kara veterānus, un tieši tagad ir tik svarīgi saglabāt arī turpmāku Uzvaras Dienas svinēšanu.


Tas ir ļoti aktuāli tieši tagad, kad aktīvi tiek mēģināts pārrakstīt vēsturi, sagrozītt Padomju Savienības un Sarkanās armijas lomu Otrajā pasaules karā. Šajā situācijā svarīgi ir ne tikai tas, ka «Nemirstīgo pulks» piemin kritušos, bet arī apvieno tos, kas tagad dzīvo ar tām vērtībām, par kurām cīnījās viņu senči.

Šogad akcija «Nemirstīgo pulks» notiks ne tikai Rīgā, bet arī Rēzeknē, Daugavpilī un Jelgavā. Latvijas Sociālistiskā partija aicina visus, kam ir svarīga Lielās Uzvaras piemiņa, izveidot mūsu Nemisrstīgo pulku un iet vienotā gājienā, pieminot to laiku varoņus. Rīgā ar akcijas koordinēšanu un sagatavošanu nodarbojas Nemirstīgo pulka orgkomiteja, un pieteikt savu varoni Pulkā var mājas lapā www.polk.lv


07.04.2016

7. aprīļa rīta pusē, Rīgā notika pikets, kurš bija vērsts pret grozījumiem Krimināllikumā, kurus iesniedza Saeimas juridiskā komisija. Piketā piedalījās nedaudz vairāk par 30 cilvēkiem. Pēc grozījumu izskatīšanas pirmajā lasījumā, daudzas visdažādāko uzskatu sabiedriskas un politiskas organizācijas atklāti uzstājās pret šiem grozījumiem, taisnīgi vērtējot, ka grozījumu stāšanās spēkā var kaitēt sabiedrībai.

Latvijas Sociālistiskā partija arī nebija izņēmums un aktīvi uzstājās ar kritiku pret piedāvātiem grozījumiem likumā, nosaucot formulējumus tajā par vispārīgiem un neprofesionāliem, kur skaidri redzams, ka tie ir vērsti pret nevienprātību un jebkuru opozīcijas darbību, kas vērsta uz strukturālām izmaiņām valstī un ekonomikā, nevis tikai uz tipisku vienu ierēdņu nomaiņu pret citiem.  

Sabiedrības ietekmē, Saeimas juridiskā komisija tomēr atzina par šaubīgu piedāvāto grozījumu kvalitāti, bet valdošās koalīcijas deputāti tomēr nobalsoja par grozījumu izskatīšanas pārcelšanu uz 21. aprīli. Latvijas Sociālistiskā partija uzskata, ka izskatīšanas datuma pārcelšana nekādā veidā nemaina būtību, un tāpēc uzstāj uz pilnīgu Saeimas juridiskās komisijas piedāvāto grozījumu pārskatīšanu, obligāti ņemot vērā arī opozīcijas Saeimas frakciju un sabiedrības organizācijas viedokļus.

  • 1.jpg
  • 2.jpg
  • 3.jpg
  • 4.jpg

31.03.2016

2016.gada 7.aprīlī 8:30 pie Latvijas Republikas Saeimas ēkas notiks Latvijas Sociālistiskās partijas pikets pret skandalozajiem grozījumiem Krimināllikumā, kurus tobrīd izskatīs parlamentā galīgajā otrajā lasījumā.

Ja grozījumi tiks pieņemti tādā veidā, kādā tie bija atbalstīti pirmajā lasījumā, tad par noziedzīgiem nodarījumiem kļūs ne tikai pret valsti vērstas diversijas un izlūkošanas darbības, kā mums apgalvo šo grozījumu atbalstītāji, bet arī jebkura cita politiska darbība, kuras mērķis ir veikt lielākas vai mazākas izmaiņas valsts iekārtā, žurnālistikas izmeklēšana, un pat banāla valdības kritika.

Pret grozījumiem atklāti iestājas daudzi visdažādāko uzskatu politiķi un sabiedriskie darbinieki, tajā skaitā arī Latvijas Republikas Prezidents Raimonds Vējonis. Mēs aicinām piedalīties piketā visus, kas saprotk piedāvāto grozījumu bīstamību un to melīgo pamatojumu.


30.03.2016

No 21. līdz 23.martam Atēnās, pēc Grieķijas puses iniciatīvas, notika vairākas LSP pārstāvju un Grieķijas Komunistiskās partijas CK biedru un CK aparāta darbinieku darba tikšanās, kā arī tikšanās ar vietējās arodbiedrības pārstāvjiem. No LSP puses piedalījās partijas priekšsēdētāja vietas izpildītājs Vladimirs Frolovs un Valdes loceklis Sergejs Treinis.

Vizītes laikā notika tikšanās ar GKP CK Ģenerālsekretāru Dimitrisu Kucumbusu, kā arī ar Starptautisko attiecību nodaļas, Darbaļaužu un arodbiedrības kustības, Ideoloģijas komisijas, Grieķijas komunistiskās jaunatnes un PAME pārstāvjiem.   

  • 1.jpg
  • 2.jpg
  • 3.jpg
  • 4.jpg
  • 5.jpg
  • 6.jpg
  • 7.jpg

Tikšanās laikā puses iepazīstināja ar savu viedokli par dažādiem iekšējiem un ārējiem notikumiem, apsprieda komunistisko partiju darba specifiku mūsdienu apstākļos, vienojās par turpmāko sadarbību «Eiropas komunistisko un darba partiju iniciatīvas» un žurnāla «Straptautiskais komunikomunistiskais apskats» ietvaros.


16.03.2016

Katru gadu marta vidū Latvija piesaista sev visu pasaules masu informācijas mēdiju interesi. Diemžēl, tam par iemeslu kalpo, nevis mūsu panākumi un sasniegumi, bet gan publiska to cilvēku godināšana, kas Otrā pasaules kara laikā karoja Waffen SS latviešu divīzijās.

Protams, pateicoties valsts propogandas centieniem, šim pasākumam cenšas piešķirt cienīgu skatu, laiku pa laikam mēģinot padarīt SS cīnītājus par nevainīgiem apstākļu upuriem, taču īlenu maisā paslēpt nevar. Šajā rakstā mēs vēlētos sniegt savu atbildi uz biežāk izmantotajiem leģionāru aizstāvības argumentiem, un, iespējams, mudināt tos, šī pasākuma atbalstītājus, kas vēl šaubās, rūpīgāk izvērtēt šo jautājumu.


1) Latviešu SS divīzijas bija daļa no SS armijas (Waffen SS), t.i. militāras vienības un karoja tikai frontē, un tas nozīmē, ka vispār nebija saistītas ar kara noziegumiem.

Jā, protams, 15. un 19. latviešu divīzijas bija daļa no SS armijas. Bet apgalvot, balstoties uz šo faktu, ka divīziju karavīri nepiedalījās kara noziegumos- ir banāla falsifikācija.

Latviešu SS brīvprātīgo leģions, ko nodibināja 1943.gada sākumā, tika izveidots no 19. un 21. latviešu policijas bataljoniem. 1943. gada maijā vācieši tiem pievienoja vēl četrus policijas bataljonus, bet pats veidojums bija pārveidots par SS brigādi divu pulku sastāvā. Tieši šī brigāde 1944.gada sākumā pārtapa par 19. SS grenadieru divīziju.

Paralēli notika latviešu SS brīvprātīgo divīzijas veidošanas process, kuras trīs pulki bija izveidoti 1943.gada jūnijā. Kopā divu latviešu SS divīziju sastāvā to veidošanas periodā tika iekļauti ne mazāk par 11 policijas bataljonu. Uz šo policiatu sirdsapziņas gulstas daudzu tūkstošu cilvēku dzīvības.

Vēl ir arī virkne liecību par to, ka tieši 15. un 19. divīzijas piedalījās kara noziegumos Baltkrievijas, Krievijas un Polijas teritorijās, par ko Latvijas vēsturnieki vienkārši nevēlas atcerēties.

2) Daudzi karavīri tika piespiedu kārtā mobilizēti un nevar viņus par to vainot. 

Tā ir taisnība, daudzi bija iesaukti dienestā piespiedu kārtā. Bet taisnība arī ir tā, ka daudzi vēlējās karot brīvprātīgi. Turklāt, pirmā piespiedu mobilizācija notika tikai 1943.gada otrajā pusē, un visi tie, kas sāka dienēt latviešu leģionā pirms tam, bija brīvprātīgie.

Saskaņā ar Nirnbergas tribunāla spriedumu, SS, kā organizācija, ir noziedzīga, 15.un 19. divīzijas, kā SS daļas ir noziedzīgas vienības, turklāt, tās ir noziedzīgas ne jau tāpēc, ka ir SS sastāvā, bet gan tāpēc, ka ir liecības par to, ka tās ir piedalījušās kara noziegumu veikšanā. Spriedumā arī ir teikts, ka «nevar izdalīt kādu atsevišķu SS daļu, kas nav piedalījusies šo noziedzīgo darbību veikšanā ».

Kas attiecas uz piespiedu kārtā mobilizētajiem karavīriem, tad pēc tā paša sprieduma par nevainīgām tiek uzskatītas fiziskas personas (cilvēki), kas bija iesauktas SS piespiedu kārtā, un nav veikušas kara noziegumus. Tas nozīmē, ka cilvēkus, kuri atbilst šim apzīmējumam, neviens nenosoda. Pat uzreiz pēc kara viņus, izejot noteiktas procedūras filtrēšanas nometnē, laida mājās bez jebkādas turpmākas vajāšanas.

Bet vai piespiedu kārtā mobilizētie 70 gadus pēc kara leposies ar savu piespiedu mobilizāciju? Vai tāds ir šodien Rīgā notiekošā gājiena mērķis? Jā, un cik vēl gājienā gados jauno dalībnieku vidū ir pašu leģionu ?

3) Latviešu SS leģions bija labākais, kas tajā brīdī bija, lai cīnītos par Latvijas neatkarību.

Šo argumentu oficiālās Latvijas valsts iestādes nekad nav tieši izvirzījušas, tomēr tas tiek regulāri atspoguļots MPL. Un tas ir pilnīgi likumsakarīgi, jo 16.marta pasākumu mērķis ir parādīt leģionārus kā karavīrus, kas cīnījās par Latviju pret Padomju Savienību.

Šis arguments neiztur nekādu kritiku. Pirmkārt, ir jāsaprot, ka šīs divīzijas fašisti izveidoja pēc savas iniciatīvas un saviem mērķiem. Īpaši gribas uzsvērt to momentu, ka nekādus citus mērķus latviešu SS divīzijas nav izvirzījušas, kā tikai tos, ko noteica vācu armijas vadība.


Otrkārt, nekad, pat tīri nosacīti, no vāciešiem neatkarīgas Latviešu SS leģiona pārvaldes nepastāvēja vispār. Turklāt virsnieku sastāvā vairākums bija vāciešu, t.i. pat vienību operatīvās vadības jautājumu lemšanu viņi paturēja savās rokās.

Treškārt, protams, visa aizsardzības apgāde (ieroči, munīcija, degviela, personāla apmācība, ēdināšana, medicīnas utt.) pilnībā bija vācu komandējošā sastāva pārziņā. Par kādu neatkarību tādos apstākļos vispār var būt runa?

4) 16.marts ir diena, kad izdzīvojošie vecie cilvēki atceras savus cīņu biedrus, un nevajag to pārāk politizēt. 

Kādam tā tiešām ir cīņu biedru atceres diena, taču jāatzīmē, ka lielākajai daļai gājiena dalībnieku, nerunājot jau par vienkāršiem pasākuma atbalstītājiem, nav nekādas saistības ar kara gaitām..

Nevajag aizmirst arī par to, ka Fašistiskajā Vācijā ir tādas pašas nozīmes svētki, kuru nosaukums ir Varoņu atceres diena (Heldengedenktag) un tie tiek svinēti šajā pašā dienā- 16.martā. Protams, šī gājiena organizatori par to zina un svin šo dienu apzināti.

Neviens taču nesatraucas par piemiņas pasākumiem brāļu kapos Lestenē. Bet, vai visi politisko un nepolitisko organizāciju gājieni Rīgas centrā ir piemiņas pasākumi? Vai tas nav briesmīgi, kad šāda veida gājienos piedalās arī valdošās koalīcijas deputāti un pat valsts augstās amatpersonas. Vai tā nav politizācija?

5) Padomju propaganda apzināti pārspīlēja leģionāru vainas pakāpi. Amerikāņi, piemēram, uzticēja viņiem apsargāt ieslodzītos Nirenbergā, bet iekšējos dokumentos (Korkerna memorands) arī pilnībā atzina viņu nevainību.

Saistībā uz Nirenbergas ieslodzīto apsardzi. Pirmkārt, starp apsargiem bija ļoti maza daļa no tiem 30000 latviešiem, kas bija padevušies rietumu sabiedroto gūstā. Otrkārt, ne jau 1946.gadā, bet kā mēs zinām, tikai 1947.gadā, t.i. pēc sprieduma pasludināšanas. Tas pilnīgi atbilst tam: ir cilvēki, kas nepiedalījās kara noziegumos un bija mobilizēti Waffen SS piespiedu kārtā, un ir atzīti par nevainīgiem. Starp tiem ASV bija atradusi cilvēkus, kurus uzskatīja par atbilstošiem, lai apsargātu kara noziedzniekus.

Kas attiecas uz Korkerna memorandu, tad tas izskaidro to, ka piespiedu kārtā mobilizētie SS daļās cilvēki nav kara noziedznieki un, tāpēc viņiem nevar būt liegta iespēja dzīvot ASV. Un tas ir arī viss.

Pirmkārt, abi šie gadījumi nav pretrunā ar Nirenbergas tribunāla spriedumu. Otrkārt, jautājums par latviešu SS divīziju vai SS kopumā vainas pakāpes novērtējumu, šajos gadījumos pat netiek izvirzīts.


10.03.2016

Problēmas veselības aizsardzības sfērā Latvijā vairs nav nekāds jaunums. Tās jau ir krājušās gadiem, un galvenais to iemesls, protams, ir hronisks finansiālā nodrošinājuma trūkums. Vidēji Eiropas Savienībā veselības aizsardzībai valstī tiek piešķirti apmēram 7% no IKP, bet Latvijā tie pat nesasniedz 3% no budžeta izdevumiem.

Tā visa rezultātā no bezmaksas medicīnas ir palikusi tikai ātrā medicīniskā palīdzība, viss pārējais valsts iedzīvotājiem ir pieejams tikai par naudu. Kvotu daudzums daļēji līdzfinansētajiem medicīnas pakalpojumiem no valsts puses ir tik mazs, ka daudzām procedūrām tās beidzas jau gada sākumā.

Maksas medicīnas pakalpojumu cena padara tos par pilnīgi nepieejamiem daudziem cilvēkiem, kas, protams, palielina priekšlaicīgas nāves gadījumu skaitu iedzīvotāju vidū. Un tās ir vairāki tūkstoši dzīvības katru gadu, kas varētu tikt izglābtas, ja vien ierēdņi samazinātu savu apetīti. Vai tā nav pārāk augsta cena valstij, kas jau tā atrodas demogrāfiska bezdibeņa malā?


Atsevišķa tēma ir zāļu cena. Ikviens, kas ir bijis ārzemēs un ir iegājis aptiekā, nevarēja neievērot, ka daudzām zālēm Latvijā cena ir pat augstāka nekā bagātajās Eiropas valstīs. Krieviju un Baltkrieviju pat nav vērts pieminēt. Tad kāpēc cenas ir augstas? Vai tās nosaka ražošanas pašizmaksa? 

Daudziem medikamentiem, kas jau tika masveidā ražoti padomju laikā, nav vajadzīgi ne patenti, ne lieli finanšu ieguldījumi. Tomēr, tādas zāles pārdod Latvijas aptiekās desmit reižu dārgāk par to reālo vērtību. Kas traucē mūsu valstij sakārtot šādu zāļu ražošanu? Tikai viens- nevēlēšanās to darīt. Nu kāpēc, lai veselības ministrs, kam pieder aptieku bizness, atteiktos no tik ierastās peļņas, lai apmierinātu daudzu iedzīvotāju intereses?

Tad kā Guntis Belevičs grib risināt veselības aizsardzības problēmas? Ieviešot obligātās veselības apdrošināšanas sistēmu, iekasējot papildus līdzekļus no iedzīvotājiem. Tas tiek pamatots ar to, ka budžetā trūkst līdzekļu veselības finansēšanai, un tāpēc ir ieviesta šī sistēma. Izklausās loģiski, bet velns, kā mēs zinām, slēpjas detaļās. 

Latvijas valsts konsolidētais budžets sastāv no divām daļām: valsts pamatbudžets un speciālais budžets. Pirmo veido nodokļu, ES fondu līdzekļu maksājumi, un pastāv, lai finansētu valsts aparātu, bet otro galvenokārt papildina obligātās sociālās apdrošināšanas iemaksas un ir paredzēts Latvijas iedzīvotāju sociālās aizsardzības sistēmas atbalstam.

Ar sociālo budžetu viss ir kārtībā, pat ņemot vērā mūsdienu Latvijas ekonomisko situāciju: tas ir konsekvents jau daudzus gadus. Diemžēl, to nevar teikt par pamatbudžetu, kura deficīts ir gandrīz 400 milj. eiro, kas tiek segts no sociālā budžeta ienākumiem. Tas nozīmē, ka naudu medicīnai dabūt ir diezgan grūti, kaut gan valsts no iedzīvotājiem to ir saņēmusi tieši šiem mērķi, bet tiek tērēta citiem mērķiem.

Tātad, kas patiesībā slēpjas aiz Gunta Beleviča piedāvātās obligātās veselības apdrošināšanas idejas? Mums piedāvā finansēt nevis veselības aizsardzību, smagi slimo bērnu ārstēšanu, bet gan birokrātiju, infrastruktūru ASV karaspēka uzturēšanai mūsu valsts teritorijā un «drauga» Rinkēviča ārzemju komandējumus. Vai tas ir tas, ko Latvijas iedzīvotāji vēlas saņemt no veselības aizsardzības sistēmas?


08.03.2016

8. marts ir tā diena,
kad sieviete ik viena
Ir pelnījusi ziedus
Un mīļus apskāvienus!