Latvijas Sociālistiskā partija

16.03.2016

Katru gadu marta vidū Latvija piesaista sev visu pasaules masu informācijas mēdiju interesi. Diemžēl, tam par iemeslu kalpo, nevis mūsu panākumi un sasniegumi, bet gan publiska to cilvēku godināšana, kas Otrā pasaules kara laikā karoja Waffen SS latviešu divīzijās.

Protams, pateicoties valsts propogandas centieniem, šim pasākumam cenšas piešķirt cienīgu skatu, laiku pa laikam mēģinot padarīt SS cīnītājus par nevainīgiem apstākļu upuriem, taču īlenu maisā paslēpt nevar. Šajā rakstā mēs vēlētos sniegt savu atbildi uz biežāk izmantotajiem leģionāru aizstāvības argumentiem, un, iespējams, mudināt tos, šī pasākuma atbalstītājus, kas vēl šaubās, rūpīgāk izvērtēt šo jautājumu.


1) Latviešu SS divīzijas bija daļa no SS armijas (Waffen SS), t.i. militāras vienības un karoja tikai frontē, un tas nozīmē, ka vispār nebija saistītas ar kara noziegumiem.

Jā, protams, 15. un 19. latviešu divīzijas bija daļa no SS armijas. Bet apgalvot, balstoties uz šo faktu, ka divīziju karavīri nepiedalījās kara noziegumos- ir banāla falsifikācija.

Latviešu SS brīvprātīgo leģions, ko nodibināja 1943.gada sākumā, tika izveidots no 19. un 21. latviešu policijas bataljoniem. 1943. gada maijā vācieši tiem pievienoja vēl četrus policijas bataljonus, bet pats veidojums bija pārveidots par SS brigādi divu pulku sastāvā. Tieši šī brigāde 1944.gada sākumā pārtapa par 19. SS grenadieru divīziju.

Paralēli notika latviešu SS brīvprātīgo divīzijas veidošanas process, kuras trīs pulki bija izveidoti 1943.gada jūnijā. Kopā divu latviešu SS divīziju sastāvā to veidošanas periodā tika iekļauti ne mazāk par 11 policijas bataljonu. Uz šo policiatu sirdsapziņas gulstas daudzu tūkstošu cilvēku dzīvības.

Vēl ir arī virkne liecību par to, ka tieši 15. un 19. divīzijas piedalījās kara noziegumos Baltkrievijas, Krievijas un Polijas teritorijās, par ko Latvijas vēsturnieki vienkārši nevēlas atcerēties.

2) Daudzi karavīri tika piespiedu kārtā mobilizēti un nevar viņus par to vainot. 

Tā ir taisnība, daudzi bija iesaukti dienestā piespiedu kārtā. Bet taisnība arī ir tā, ka daudzi vēlējās karot brīvprātīgi. Turklāt, pirmā piespiedu mobilizācija notika tikai 1943.gada otrajā pusē, un visi tie, kas sāka dienēt latviešu leģionā pirms tam, bija brīvprātīgie.

Saskaņā ar Nirnbergas tribunāla spriedumu, SS, kā organizācija, ir noziedzīga, 15.un 19. divīzijas, kā SS daļas ir noziedzīgas vienības, turklāt, tās ir noziedzīgas ne jau tāpēc, ka ir SS sastāvā, bet gan tāpēc, ka ir liecības par to, ka tās ir piedalījušās kara noziegumu veikšanā. Spriedumā arī ir teikts, ka «nevar izdalīt kādu atsevišķu SS daļu, kas nav piedalījusies šo noziedzīgo darbību veikšanā ».

Kas attiecas uz piespiedu kārtā mobilizētajiem karavīriem, tad pēc tā paša sprieduma par nevainīgām tiek uzskatītas fiziskas personas (cilvēki), kas bija iesauktas SS piespiedu kārtā, un nav veikušas kara noziegumus. Tas nozīmē, ka cilvēkus, kuri atbilst šim apzīmējumam, neviens nenosoda. Pat uzreiz pēc kara viņus, izejot noteiktas procedūras filtrēšanas nometnē, laida mājās bez jebkādas turpmākas vajāšanas.

Bet vai piespiedu kārtā mobilizētie 70 gadus pēc kara leposies ar savu piespiedu mobilizāciju? Vai tāds ir šodien Rīgā notiekošā gājiena mērķis? Jā, un cik vēl gājienā gados jauno dalībnieku vidū ir pašu leģionu ?

3) Latviešu SS leģions bija labākais, kas tajā brīdī bija, lai cīnītos par Latvijas neatkarību.

Šo argumentu oficiālās Latvijas valsts iestādes nekad nav tieši izvirzījušas, tomēr tas tiek regulāri atspoguļots MPL. Un tas ir pilnīgi likumsakarīgi, jo 16.marta pasākumu mērķis ir parādīt leģionārus kā karavīrus, kas cīnījās par Latviju pret Padomju Savienību.

Šis arguments neiztur nekādu kritiku. Pirmkārt, ir jāsaprot, ka šīs divīzijas fašisti izveidoja pēc savas iniciatīvas un saviem mērķiem. Īpaši gribas uzsvērt to momentu, ka nekādus citus mērķus latviešu SS divīzijas nav izvirzījušas, kā tikai tos, ko noteica vācu armijas vadība.


Otrkārt, nekad, pat tīri nosacīti, no vāciešiem neatkarīgas Latviešu SS leģiona pārvaldes nepastāvēja vispār. Turklāt virsnieku sastāvā vairākums bija vāciešu, t.i. pat vienību operatīvās vadības jautājumu lemšanu viņi paturēja savās rokās.

Treškārt, protams, visa aizsardzības apgāde (ieroči, munīcija, degviela, personāla apmācība, ēdināšana, medicīnas utt.) pilnībā bija vācu komandējošā sastāva pārziņā. Par kādu neatkarību tādos apstākļos vispār var būt runa?

4) 16.marts ir diena, kad izdzīvojošie vecie cilvēki atceras savus cīņu biedrus, un nevajag to pārāk politizēt. 

Kādam tā tiešām ir cīņu biedru atceres diena, taču jāatzīmē, ka lielākajai daļai gājiena dalībnieku, nerunājot jau par vienkāršiem pasākuma atbalstītājiem, nav nekādas saistības ar kara gaitām..

Nevajag aizmirst arī par to, ka Fašistiskajā Vācijā ir tādas pašas nozīmes svētki, kuru nosaukums ir Varoņu atceres diena (Heldengedenktag) un tie tiek svinēti šajā pašā dienā- 16.martā. Protams, šī gājiena organizatori par to zina un svin šo dienu apzināti.

Neviens taču nesatraucas par piemiņas pasākumiem brāļu kapos Lestenē. Bet, vai visi politisko un nepolitisko organizāciju gājieni Rīgas centrā ir piemiņas pasākumi? Vai tas nav briesmīgi, kad šāda veida gājienos piedalās arī valdošās koalīcijas deputāti un pat valsts augstās amatpersonas. Vai tā nav politizācija?

5) Padomju propaganda apzināti pārspīlēja leģionāru vainas pakāpi. Amerikāņi, piemēram, uzticēja viņiem apsargāt ieslodzītos Nirenbergā, bet iekšējos dokumentos (Korkerna memorands) arī pilnībā atzina viņu nevainību.

Saistībā uz Nirenbergas ieslodzīto apsardzi. Pirmkārt, starp apsargiem bija ļoti maza daļa no tiem 30000 latviešiem, kas bija padevušies rietumu sabiedroto gūstā. Otrkārt, ne jau 1946.gadā, bet kā mēs zinām, tikai 1947.gadā, t.i. pēc sprieduma pasludināšanas. Tas pilnīgi atbilst tam: ir cilvēki, kas nepiedalījās kara noziegumos un bija mobilizēti Waffen SS piespiedu kārtā, un ir atzīti par nevainīgiem. Starp tiem ASV bija atradusi cilvēkus, kurus uzskatīja par atbilstošiem, lai apsargātu kara noziedzniekus.

Kas attiecas uz Korkerna memorandu, tad tas izskaidro to, ka piespiedu kārtā mobilizētie SS daļās cilvēki nav kara noziedznieki un, tāpēc viņiem nevar būt liegta iespēja dzīvot ASV. Un tas ir arī viss.

Pirmkārt, abi šie gadījumi nav pretrunā ar Nirenbergas tribunāla spriedumu. Otrkārt, jautājums par latviešu SS divīziju vai SS kopumā vainas pakāpes novērtējumu, šajos gadījumos pat netiek izvirzīts.


10.03.2016

Problēmas veselības aizsardzības sfērā Latvijā vairs nav nekāds jaunums. Tās jau ir krājušās gadiem, un galvenais to iemesls, protams, ir hronisks finansiālā nodrošinājuma trūkums. Vidēji Eiropas Savienībā veselības aizsardzībai valstī tiek piešķirti apmēram 7% no IKP, bet Latvijā tie pat nesasniedz 3% no budžeta izdevumiem.

Tā visa rezultātā no bezmaksas medicīnas ir palikusi tikai ātrā medicīniskā palīdzība, viss pārējais valsts iedzīvotājiem ir pieejams tikai par naudu. Kvotu daudzums daļēji līdzfinansētajiem medicīnas pakalpojumiem no valsts puses ir tik mazs, ka daudzām procedūrām tās beidzas jau gada sākumā.

Maksas medicīnas pakalpojumu cena padara tos par pilnīgi nepieejamiem daudziem cilvēkiem, kas, protams, palielina priekšlaicīgas nāves gadījumu skaitu iedzīvotāju vidū. Un tās ir vairāki tūkstoši dzīvības katru gadu, kas varētu tikt izglābtas, ja vien ierēdņi samazinātu savu apetīti. Vai tā nav pārāk augsta cena valstij, kas jau tā atrodas demogrāfiska bezdibeņa malā?


Atsevišķa tēma ir zāļu cena. Ikviens, kas ir bijis ārzemēs un ir iegājis aptiekā, nevarēja neievērot, ka daudzām zālēm Latvijā cena ir pat augstāka nekā bagātajās Eiropas valstīs. Krieviju un Baltkrieviju pat nav vērts pieminēt. Tad kāpēc cenas ir augstas? Vai tās nosaka ražošanas pašizmaksa? 

Daudziem medikamentiem, kas jau tika masveidā ražoti padomju laikā, nav vajadzīgi ne patenti, ne lieli finanšu ieguldījumi. Tomēr, tādas zāles pārdod Latvijas aptiekās desmit reižu dārgāk par to reālo vērtību. Kas traucē mūsu valstij sakārtot šādu zāļu ražošanu? Tikai viens- nevēlēšanās to darīt. Nu kāpēc, lai veselības ministrs, kam pieder aptieku bizness, atteiktos no tik ierastās peļņas, lai apmierinātu daudzu iedzīvotāju intereses?

Tad kā Guntis Belevičs grib risināt veselības aizsardzības problēmas? Ieviešot obligātās veselības apdrošināšanas sistēmu, iekasējot papildus līdzekļus no iedzīvotājiem. Tas tiek pamatots ar to, ka budžetā trūkst līdzekļu veselības finansēšanai, un tāpēc ir ieviesta šī sistēma. Izklausās loģiski, bet velns, kā mēs zinām, slēpjas detaļās. 

Latvijas valsts konsolidētais budžets sastāv no divām daļām: valsts pamatbudžets un speciālais budžets. Pirmo veido nodokļu, ES fondu līdzekļu maksājumi, un pastāv, lai finansētu valsts aparātu, bet otro galvenokārt papildina obligātās sociālās apdrošināšanas iemaksas un ir paredzēts Latvijas iedzīvotāju sociālās aizsardzības sistēmas atbalstam.

Ar sociālo budžetu viss ir kārtībā, pat ņemot vērā mūsdienu Latvijas ekonomisko situāciju: tas ir konsekvents jau daudzus gadus. Diemžēl, to nevar teikt par pamatbudžetu, kura deficīts ir gandrīz 400 milj. eiro, kas tiek segts no sociālā budžeta ienākumiem. Tas nozīmē, ka naudu medicīnai dabūt ir diezgan grūti, kaut gan valsts no iedzīvotājiem to ir saņēmusi tieši šiem mērķi, bet tiek tērēta citiem mērķiem.

Tātad, kas patiesībā slēpjas aiz Gunta Beleviča piedāvātās obligātās veselības apdrošināšanas idejas? Mums piedāvā finansēt nevis veselības aizsardzību, smagi slimo bērnu ārstēšanu, bet gan birokrātiju, infrastruktūru ASV karaspēka uzturēšanai mūsu valsts teritorijā un «drauga» Rinkēviča ārzemju komandējumus. Vai tas ir tas, ko Latvijas iedzīvotāji vēlas saņemt no veselības aizsardzības sistēmas?


08.03.2016

8. marts ir tā diena,
kad sieviete ik viena
Ir pelnījusi ziedus
Un mīļus apskāvienus!


03.03.2016

Pēdējā laikā Latvijas sabiedrībā atkal plaši tiek apspriests nepilsoņu jautājums. Tas, pirmkārt, ir saistīts ar «Pilsoņu un nepilsoņu savienības» portālā ManaBalss.lv organizēto parakstu vākšanu par balss tiesību piešķiršanu nepilsoņiem pašvaldību vēlēšanās.

Valdošās koalīcijas partijas «Latvijas Reģionu apvienība» pārstāvji jau ir paspējuši paust savu negatīvo attieksmi pret nepilsoņiem atņemto politisko tiesību daļēju atdošanu.Tā, piemēram, «Nacionālās Apvienības» līdzpriekšsēdētājs nosauca iniciatīvu par «pretvalstisku un pretkonsticionālu».

Gribētos atgādināt šiem kungiem, ka jēdziens «nepilsonis» ir maldinošs, t.k. tas nav cilvēks bez pilsonības, bet gan Latvijas pastāvīgais iedzīvotājs, kas dzīvo un strādā šeit un viņam ir Latvijas Republikas pase, un viņš ir šīs valsts nodokļu rezidents, bet mākslīgi tiek ierobežotas personas politiskās tiesības. 

Objektīvi, nepilsoņi ir Latvijas tautas pārstāvji, kam saskaņā ar Latvijas Republikas Satversmes otro pantu, pieder suverēnā vara valstī. Tad, kas šeit ir «antikonsticionāls»: Latvijas iedzīvotāju daļas tiesību ierobežošana vai prasība atdot vismaz daļu no šīm tiesībām?


Vienīgais reālais iemesls tam, kāpēc šobrīd vēl ir nepilsoņi, ir vadošo partiju bailes zaudēt savas pozīcijas: mūžīgi musinošā «padomju okupācijas» tēma, ārējie un iekšējās piektās kolonas draudi novērš cilvēku domas par sociālajām problēmām, ko valsts nav spējīga atrisināt. Atteikšanās no šī diskursa, kopā ar vēl 260 tūkstošiem jauniem vēlētājiem, kas jau vairākus gadus mākslīgi tiek turēti ārpus politiskajiem procesiem, protams, rada esošajai varai nopietnas problēmas. 

Šīs bailes ir saprotamas, bet nav skaidrs, kāpēc no tā ir jābūt atkarīgam vairāku simtu cilvēku liktenim. Kaimiņos Lietuvā nepilsoņu nav un nekad nav bijis, Igaunijā to ir tikai 83000 un viņiem ir atļauts piedalīties pašvaldību vēlēšanās. Ko tādu valstij ir nodarījuši 260 tūkstoši Latvijas iedzīvotāji, kad pat sarunas par dažu pilsonisko tiesību atdošanu tiek uzskatītas par «pretvalstiskām »?

Par diskreminējošu attieksmi pret nepilsoņiem no valsts puses vairākkārtēji ir ziņojušas vairākas starptautiskas organizācijas: ANO Cilvēktiesību komiteja, Eiropas Padomes Parlamentārā asambleja, EDSO Parlamentārā asambleja un pat Eiropas Parlaments 2015.gada septembrī atzina nepilsoņu tiesību pārkāpumus. Kādi gan vēl argumenti «par» ir vajadzīgi?

Latvijas Sociālistiskā partija vairākkārtēji ir izteikusi savu viedokli par nepilsoņu problēmām, un turpina to atbalstīt. Tas ir izteikts arī LSP XVIII rezolūcijā "Par vēlēšanu tiesību piešķiršanu Latvijas nepilsoņiem", un mēs arī atbalstām nepilsoņu institūta vienkāršošanu, piešķirot pilsonību visiem, kam ir nepilsoņa statuss, bez jebkādiem papildus nosacījumiem. Kā pagaidu variants mūs apmierinātu balss tiesību pišķiršana nepilsoņiem pašvaldību vēlēšanās, tāpēc aicinām visus mūsu atbalstītājus parakstīt šo aicinājumu.


01.03.2016

Latvijas Republikas Saeimas valdošā koalīcija 11.februārī ar balsu vairākumu apstiprināja jauno valdību Māra Kunčinska vadībā. Kaut gan par «jaunu» to nevar nosaukt: koalicīja ir palikusi iepriekšējā, un tās sastāvā ir parādījušies tikai trīs jauni uzvārdi.

Saskaņā ar pēdējo DNB Latvijas Barometrs veikto aptauju, apmēram 80% iedzīvotāju negatīvi vērtē valdības darbu. Laikam jau pēc valdošo partiju domām viss negatīvais ir saistīts ar trīs iepriekšējiem ministriem, bet pārējie no visas sirds ir strādājuši valsts labā. 

Tikai neizpratni rada koalīcijas sarunu process, kas sākās pēc Laimdotas Straujumas kabineta demisijas. Neviena no valdošajām partijām neizvirzīja nozares attīstības programmu, uz kuras vadību viņi pretendēja, nenotika publiska kandidatūru apspriešana un atlase, ņemot vērā kandidātu profesionālo kompetenci.


Cīņa par Satiksmes ministristrijas kontroli starp «ZZK» un «Vienotību» bija tik acīmredzama, ka vienkārši nav saprotams kā šīs divas partijas varēs strādāt vienas valdības ietvaros.

Īpaši nepatīkami ir tas, ka speciāli «Vienotībai» tika izveidots premjera vietnieka amats, lai saglabātu tās pieprasīto amatu skaitu. Ar ko šis cilvēks nodarbosies? Par ko atbildēs? Kāds labums no viņa darbības būs valstij un sabiedrībai? 

Protams, šajā situācijā rodas būtiski jautājumi. Kāpēc pat netika izskatīti citas koalīcijas varianti? Kāpēc prezidents neuzstāja, lai koalīcijā iesaistītu vismaz tās opozīcijas partijas, kas balsoja par viņa ievēlēšanu?

Bet vissvarīgākais jautājums ir, kā intereses pārstāvēs šī valdība? Valdības deklarācijā ir ļoti daudz neskaidru formulējumu, kuru vienīgā reālā jēga ir atteikšanās no kaut kādām būtiskām izmaiņām Latvijas sociāli ekonomiskajā politikā.

Tā vietā tika nolemts kārtējo reizi spēlēt uz nacionāli noskaņoto iedzīvotāju jūtām, izvirzot priekšplānā bēgļu un mazākumtautību skolu jautājumu. It kā tajā slēpjas visa iedzīvotāju neapmierinātības ar iepriekšējo valdību darbu ļaunuma sakne, bet šo izdomāto problēmu atrisināšana varētu atjaunot ekonomiku, samazināt bezdarba un nabadzības līmeni, palīdzēt izrāpties no demogrāfijas bedres un atrisināt citas sociālās sfēras problēmas.

Latvijas Sociālistiskā partija ir pārliecināta, ka reāls šo problēmu risinājums ir iespējams tikai, atsakoties no neoliberālās ekonomiskās politikas, kas ir pierādījusi savu neefiktivitāti. Neviena no Latvijas valdībām pēdējo 25 gadu laikā šādus uzdevumus nav pat izvirzījusi, un arī M.Kučinska valdības nav izņēmums. 


24.02.2016

23. februārī Latvijas Sociālistiskās partijas biedri piedalījās ziedu nolikšanā pie Rīgas atbrīvotāju pieminekļa.

  • 1.jpg
  • 2.jpg
  • 3.jpg
  • 4.jpg
  • 5.jpg
  • 6.jpg
  • 7.jpg
  • 8.jpg
  • 9.jpg
  • 10.jpg

23.02.2016

Latvijas Republikas Saeimas deputāti 11.februārī galīgajā lasījumā apstiprināja enerģētikas likuma grozījumus, kuru pamatā ir t.s. Latvijas gāzes tirgus «liberalizācija » un uzņēmuma «Latvijas Gāze» sadalīšana.

Pateicoties elektroenerģijas tirgus «liberalizācijai», Latvijā cilvēki jau ir paspējuši izjust, kas slēpjas aiz šī skaistā nosaukuma. Lielu iedzīvotāju daļu skāra banāls cenu kāpums, kā rezultātā ir samazinājies viņu labklājības līmenis, un daļa no ienākumiem ir pārgājusi to nedaudzo rokās, kuru interesēs reāli tiek veikta šī «liberalizācija ».

Mēs jau esam ziņojuši par pieprasījumu, kas tika nosūtīts gan mūsu deputātiem, Ekonomikas ministrijai, par riskiem, kas ir saistīti ar plānotajām izmaiņām gāzes nozarē. Ministra atbilde pēc savas būtības ir lieliska: Latvija, pieņemot šo lēmumu, pat neņem vērā pseido zinātniski ekonomiskos aprēķinus, bet tikai ievēro Eiropas Savienības atsūtītās direktīvas, un jebkura informācija, kas ir saistīta ar paredzamo seku novērtējumu ir slepena.

Tagad Latvijas dabas gāzes tirgū uzņēmums «Latvijas Gāze» ir absolūts monopolists, un tas īsteno gāzes iepirkšanu, glabāšanu, nodošanu un pārdošanu. Vienīgais gāzes piegādātājs Latvijai ir Krievija, bet vienīgā fiziski iespējamā alternatīva uz šo brīdi Krievijas gāzei ir regazificētā sašķidrinātā gāze (SDG) no Klaipēdas termināļa Lietuvā.

Jau pats fakts, ka šī gāze tiek sašķidrināta, transportēta ar tankeri un pēc tam regazificēta liecina par to, ka tās pašizmaksa nevar būt zemāka par gāzes cauruļvada gāzi. Turklāt gāzes cauruļvads jau ir uzbūvēts un Latvija to ir ieguvusi pilnīgi bezmaksas, bet nauda par Lietuvas termināli vēl ilgi būs jāatmaksā.

 «Latvijas Gāze» reformu veikšanas rezultātā tiks sadalīta divos uņēmumos: nodošanas sistēmu operators un dabas gāzes sadales sistēmas operators, t.i., lai gāzi nogādātu no piegādātāja pie patērētāja, mākslīgi tiks izmantoti starpnieka pakalpojumi, kura izveidošana un uzturēšana gulsies uz ierindas patērētāja pleciem.

Ir skaidrs, ka šodien ar maksimālu valsts atbalstu notiek banāla Latvijas gāzes tirgus pārdale, kur galvenā loma ir SDG gāzes piegādātāju korporācijām no Rietumiem. Latvijas ierindas iedzīvotājs to izjutīs kā sadzīves gāzes, apkures un citu pakalpojumu cenu pieaugumu. Tad rodas jautājums, kā intereses aizstāv šī valsts?


10.02.2016

Kā mēs jau ziņojām, pagājušajā gadā pie Viļņas notika poļu, lietuviešu un ukraiņu bruņoto spēku militārās mācības, kuru laikā, saskaņā ar izdomātu leģendu, notika bruņota sacelšanās apspiešana «Latgalas» rajonā, kas atrodas izdomātā Baltijas valstī «Amberlenda». Nepārprotamo mājienu uz Latgali Latvijas Sociālistiskā partija uzskata par nepieļaujamu ārvalstu rīcību pret tās iedzīvotājiem.

Latvijas Republikas Saeimas deputāti Raimonds Rubiks un Jānis Tutins nosūtīja ārlietu ministram Edgaram Rinkevičam rakstisku pieprasījumu, lai noskaidrotu Latvijas Ārlietu ministrijas viedokli par šo situāciju, kā arī, lai uzzinātu kādi soļi ir sperti, lai nākotnē nepieļautu šādu situāciju. Plašāku informāciju par Rinkevičam uzdotajiem jautājumiem var izlasīt iepriekšējā rakstā. 

No Ārlietu ministrijas saņemto atbildi var nosaukt par birokrātijas liekvārdības paraugu. Lielāko vēstules daļu aizņem jau zināmu faktu pārstāstījums: kur notika šīs mācības, kāds ir to nosaukums, kas tajās piedalījās, tika pieminēts, ka Latvija tajās nepiedalījās. Un pašās beigās Edgars Rinkēvičs raksta, ka viņš neredz vajadzību sniegt paskaidrojumus Latgales iedzīvotājiem par šo pasākumu tāpēc, ka bruņoto mācību scenārijā tika izmantoti neesoši geogrāfiski nosaukumi. Acīmredzot, ministra kungs zina citus Baltijas valstu apgabalus, kas asociējas ar vārdu «Latgala», un Latgales iedzīvotājiem, pēc viņa domām, nevajag satraukties. 

Tikmēr Lielbritānijas valsts tele-radio korporācija «BBC» 3.februārī parādīja filmu «World War Three: Inside the War Room». Filmas sižets sāpīgi atgādina iepriekš minēto mācību sižetu, bet tajā jau vairs nav nekādu divejādi interpretējamu nosaukumu. Ārlietu ministrs par šo situāciju joprojām nesatraucas.


05.02.2016

Pagājušā gada beigās Latvijas Sociālistiskā partija sagatavoja un izdeva grāmatas «LSP: vēsture dokumentos» 2.sējumu. Tas ietver periodu no LSP X (2006.gads) līdz XVIII kongresam, kas notika 2014.gada 29.novembrī, un tajā ir Valdes atskaites ziņojumi, pieņemtās rezolūcijas un paziņojumi, paziņojumi, sadarbības partiju sveicieni un citi dokumenti par partijas darbu šajā periodā.

Šīs grāmatas unikalitāte ir tā, ka tajā pirmo reizi publiski tika publicēti visu partijas pirmorganizāciju saraksti, deputātu uzvārdi, kas ir bijuši ievēlēti no LSP saraksta Eiropas Parlamentā, Saeimā un pašvaldībās. Grāmata ir pieejama šeit.


03.02.2016

Pagājušā gada beigās netālu no Viļņas notika vispārējās lietuviešu, poļu un ukraiņu bruņoto spēku militārās mācības. Saskaņā ar leģendu, izdomātas Baltijas valsts «Amberlenda» robežas ir pārkāpis agresīvs austrumu kaimiņš «Redlenda». Izmantojot propogandas metodes, iebrucēji mākslīgi stimulēja un atbalstīja separātisko kustību reģionā, kas noveda pie prettiesiskas teritorijas daļas atdalīšanas no «Amberlendas» un neatzītas valsts «Latgales» izveidošanas, kas uzsāka bruņotu cīņu ar «Amberlendu».

3feb.jpg

Saskaņā ar šādu vienkāršu leģendu, notiek trešo valstu militārās apmācības, kur tās nekautrējoties mācās karot ar Latvijas iedzīvotājiem. Turklāt, Ukraina pat nav NATO dalībvalsts, un tās teritorijā notiek pilsoņu karš, ir simtiem kara noziegumu faktu, ko Ukrainas karavīri ir veikuši pret savas valsts mierīgajiem iedzīvotājiem. Bet valdošās Latvijas partijas, acīmredzot, šis fakts ne ļoti uztrauc. Tās ir aizņemtas ar ministru portfeļu dalīšanu.

Latvijas Sociālistiskā partija šādus atklātus uzbrukumus Latgalei un tās iedzīvotājiem uzskata par nepieļaujamiem. Lai noskaidrotu šo situāciju Latvijas Republikas Saeimas deputāti Raimonds Rubiks un Jānis Tutins nosūtīja pieprasījumu Ārlietu ministram Edgaram Rinkevičam. Viņi lūdza atbildēt uz šādiem jautājumiem:

  1. Vai Ārlietu ministrija bija informēta par šīm militārajām mācībām un to leģendu?
  2. Vai Ārlietu ministrija ir izteikusi paziņojumu par šādas provokatīvas informācijas nepieļaujamību?
  3. Ko ministrija ir darījusi, lai izskaidrotu Latvijas iedzīvotājiem izveidojušos situāciju un novērstu šādu ļaunprātīgu trešo valstu rīcību nākotnē?

Līdz šim brīdim neviena atbilde no ministra vēl nav saņemta.