Latvijas Sociālistiskā partija

28.06.2017

Šā gada 21.jūnijā, pašā vasaras vidū pēc retas un bīstamas slimības zliesmojuma 43 gadu vecumā apstājās pukstēt Ļenas sirds. Tikko bija iegūts maģistra grāds nodokļu un muitas administrēšanas zinībās, tik daudz ieceru un plānu bija sakarā ar jauno darba vietu, kur bija nostrādāti vien daži mēneši…

Ļena vienmēr gribēja mācīties, nemitīgi apgūt kaut ko jaunu. Maģistrantūrai ātri būtu sekojusi doktorantūra. Jau no 15 gadu vecuma Jeļena Kuzmina sāka praktiski apgūt preses izdevumu veidošanu - no izdevumu maketēšanas līdz klajā laišanai. Pēc tam viņa strādāja pie grāmatu veidošanas, nodibināja savu grāmatu izdevējdarbības firmu. Šīs grāmatas ir patīkami paņemt rokās. Viss ir nostrādāts eleganti, atbilstoši Latvijas poligrāfistu senajām, labajām tradīcijām.

Tie, kas Ļenu pazina, apbrīnoja viņas uzcītību. Viņa mēdza sacīt, ka visu var izdarīt, ja galva un rokas ir īstajā vietā. 

Dažkārt viņas drosme biedēja cilvēkus, bet viņu pašu nē. Bīstamajos deviņdesmitajos gados viņa viena pati pie stūres brauca simtiem kilometru cauri vienmuļiem sniegotiem ceļiem uz ziemas sesijām Maskavas poligrāfijas augstskolā, kur toreiz mācījās.

Divas reizes Jeļena Kuzmina ir smagi cietusi autoavārijās, pārvarējusi sāpīgu un ilgu ārstēšanos. Abas reizes viņa spēja piecelties un iet pa dzīvi no jauna ar paceltu galvu.

Likās, ka visi veiksmes stāsti ir sacerēti viņai. Tā arī bija līdz liktenīgajam 21.jūnijam, kad slimība-slepkava piezagās un pieveica savu upuri ātri un nežēlīgi.

Šai saulē nu palicis vīrs Aleksandrs un meita studente Elīna, dēliņam Sašam vēl tikai 11 gadu, un mēs - draugi un domubiedri, kas vēl nespēj aptvert notikušo.   

Avīzes, dokumentu krājumi, grāmatas - tas ir palicis šai saulē, bet par vienu labu, gudru, godīgu un atsaucīgu cilvēku esam kļuvuši nabagāki.

Izsakot visdziļāko līdzjūtību Jeļenas Kuzminas ģimenei un tuviniekiem, novēlam viņai vieglas smiltis un sērojam par tik pāragro un traģisko likteņa triecienu.

Draugi un domubiedri



16.06.2017

Latvijā beigušās kārtējās vietējo pašvaldību vēlēšanas. Deviņās pilsētās un 110 novados balsstiesīgie pilsoņi ievēlējuši 1614 deputātus. Vēlēšanās piedalījušies gandrīz 730 balsstiesīgie jeb 50% no visu balsstiesīgo kopskaita.

Aizvadītā priekšvēlēšanu cīņa izrādījās visnotaļ skarba un netīra. Kārtējo reizi Latvijas valdošo, labējo partiju politiķi, kuri parādījuši savu nespēju vai nevēlēšanos sakārtot tautsaimniecību, guvuši vēlētāju balsis spekulējot ar nacionāliem lozungiem un emocijām, dodot neiespējamus solījumus un izplatot apšaubāmas apsūdzības un baumas par saviem konkurentiem. Diemžēl vēlētāji izrādījās tik dezorientēti, apjukuši un iebaidīti vispārējās nomācošās aģitācijas rezultātā, ka tas atspoguļojās arī priekšvēlēšanu aptaujās, kur ievērojams skaits aptaujāto izvairījās sniegt konkrētas atbildes vai demonstrēja pilnīgi izkropļotu realitātes uztveri. Aptauju rezultāti par veseliem 8% atšķīrās no reālā vēlēšanu iznākuma, kas ir līdz šim vēl nepieredzēts gadījums un ataino iebiedēto cilvēku neuzdrošināšanos paust savu patieso viedokli. It īpaši, ja tas attiecas uz attieksmi pret valdošajiem poliskajiem spēkiem.

Kā jau iepriekš visā aizvadītajā atjaunotās Latvijas neatkarības periodā, pašvaldību vēlēšanās nepiedalījās nepilsoņi. Šie cilvēki sastāda 16% valsts iedzīvotāju skaita, strādā un maksā nodokļus šīs valsts labā tieši tāpat, kā pilsoņi, un, tieši tāpat, kā pilsoņi, ir devuši savu ieguldījumu valsts labklājībā visu iedzīvotāju labā, taču viņiem joprojām nav dotas tiesības vēlēt ne vietējo, ne valsts mēroga varu pašiem savā zemē. Nav nekāda saprātīga pamatojuma šai absurdajai situācijai, kuru valsts tā arī nav spējusi atrisināt. Turklāt šāda situācija ir tikai vienā pasaules valstī – Latvijā, kura jau vairāk nekā ceturtdaļgadsimtu runā par demokrātiju un vēlmi piederēt demokrātiskajai rietumu sabiedrībai. Civilizētā pasaule ar neizpratni noraugās uz to, bet Briseles funkcionāri liekulīgi izliekas neredzam nepilsoņu problēmu Latvijā, nevērš pret to nekādas soda sankcijas un pat turpina apgādāt parādos iegrimušo valsti , kura pati jau sen vairs nav spējīga sevi uzturēt, ar Eiropas fondu līdzekļiem. Šāda nepiedienīga Eiropas Savienības nostāšanās līdzdalībnieces lomā vēl vairāk pasliktina situāciju.

Latvijas Sociālistiskā partija nosoda lielas valsts iedzīvotāju daļas nepamatotu diskrimināciju, kura grauj demokrātijas pašus pamatus. Mūs uztrauc tiesībsargājošo iestāžu bezdarbība, kad notiek atklātas provokācijas ar mērķi kurināt nacionālo naidu, kuras turklāt izskan no Saeimas deputāta mutes, tādējādi pasliktinot attiecības starp Latvijā dzīvojošām tautām.

Mēs aicinām politiskās un sabiedriskās organizācijas koncentrēt savus spēkus un resursus, lai panāktu apkaunojošā nepilsoņu statusa likvidāciju, lai uzlabotu attiecības starp mūsu valstī dzīvojošām tautām.

Vladimirs Frolovs
LSP priekšsēdētājs

30.05.2017

Dārgie draugi! Tuvākajā sestdienā ir gaidāmas pašvaldību vēlēšanas. Latvijas Sociālistiskās partija ir izvirzījusi savus kandidātus sešās pašvaldībās. Rīgā mūsu kandidāti – Vladimirs Frolovs, Sergejs Hristoļubovs, Olga Veidiņa, Ivans Ivanovs un Arturs Pošers – startē no saraksta "Saskaņa/Gods Kalpot Rīgai".


Atsevišķi kandidātu saraksti LSP ir Ludzā


Jelgavā


un Alūksnē.


Savukārt Rēzeknē mūsu kandidāti Andrejs Rešetņikovs un Vladimirs Bogdanovs, kā arī Jēkabpilī Broņislavs Ivanovskis startē no "Saskaņas" saraksta.

Mēs lūdzam visus mūsu idejiskos piekritējus balsot par Latvijas Sociālistiskās partijas kandidātiem šajās vēlēšanās. Viņi visi ir godīgi un kompetenti sava darba pratēji, kuri pieder vienkāršajai tautai un, tieši tāpat, kā jūs, ikdienā saskārušies ar pašvaldību darba problēmām un ir gatavi uzņemties atbildību par to risināšanu. Varu darbam, nevis kapitālam!


30.05.2017

26. maijā LSP Jelgavas pirmorganizācija pirmo reizi piedalījās Jelgavas pilsētas svētkos ejot gājienā. Šajos pilsētas svētkos vienmēr svin pilsētas gadadienu, šogad Jelgavai kā pilsētai svinēja 752 gadi.

  • 1
  • 2
  • 3
  • 4

Mēs arī šogad piedalāmies pirmo reizi pašvaldību velēšanās kandidējot uz Jelgavas Domi, mūsu sarakstā ir 10 deputātu kandidāti, mūsu saraksts ir pirmais un saraksta pirmais numurs ir Aleksandrs Petrovs.

Mēs par labāku dzīvi Jelgavā!

Ainārs Gālviņš,
Jelgavas pirmoganizācijas sekretārs.


22.05.2017

1917. gada ziema. Bija Pirmais pasaules karš. Krievija atradās neapskaužamā stavoklī Antantes valstu vidū-bija pazaudētas nozīmīgas Rietumu teritorijas, miljoniem bēgļu ieplūda valsts iekšienē, trūka pārtikas, armija neredzēja jēgu šim briesmīgajam karam un morāli novājinājās. 

«Sakāve sagrāva visu vecās valdības mehānismu un veco kārtību, nostādīja tautu pret to, armija kļuva agresīva, tika iznīcināts tās vecais komandējošais sastāvs, un nomainīts muižnieku un satrunējušās ierēdniecības raksturs pret jaunām, svaigām, pārsvarā buržuāziskām un sīkbržuāziskām vēsmām.» (Ļeņins. Vēstules no talienes. 1917.) 


Krievijas izredzes noslēgt seperātisko miera līgumu ar Vāciju satrauca imperālistisko Antanti. Tā baidījās pazaudēt svarīgu sabiedroto. Tas satrauca arī Krievijas buržuāziju. Pārtraucot karu, būtu pārkāpti tās iekarošanas plāni un pazustu lielais peļņas avots. 

«Bet, ja sakāvei kara sākumā bija negatīva loma, kas paātrināja sprādzienu, tad kopā ar angļu-franču finanšu kapitālu, angļu-franču imperiālisms kopā ar Krievijas oktobra- kadetu kapitālu bija faktors, kas paātrināja šo krīzi, organizējot sazvēristību pret Nikolaju Romanovu. 

Lasīt tālāk...


09.05.2017

Latvijas Sociālistiskā partija sveic visus LTK veterānus, kara bērnus un aizmugures darbaļaudis, viņu radus un tuviniekus, visus tos, kuriem ir svarīgas atmiņas par to graujušo karu un par Sarkanās armijas saldātu varoņdarbiem, sveic Uzvaras svētkos!

Tajos gados visa padomju tauta apvienojās vienotā frontē pret kopējo ienaidnieku, un tajā smagajā cīņā aizstāvēja tiesības uz dzīvību un brīvību ne tikai sev, bet arī citām Eiropas gūstekņu tautām. Un šis varoņdarbs pelnīti tiek augstu vērtēts un cienīts simtiem miljoniem cilvēku visā pasaulē.

Lai slava kareivim-atbrīvotājam! Mūžīgu piemiņu miljoniem kritušo! Sveicam Uzvaras dienā!

Foto: LETA



01.05.2017

Kapitālisma restaurācija Latvijai atnesusi ne tikai pārmaiņas ekonomiskajā sistēmā, bet arī valsts pārvaldē, kas izriet no tās valdošās ideoloģijas mērķiem un orientieriem. Sarkanie latviešu strēlnieki nu vairs nav cieņā, turpretī kolaboracionisti, kuri sadarbojušies ar hitleriešu okupantiem, tiek dēvēti par ‘’neatkarības cīnītājiem.’’ Starptautiskā Strādnieku Solidaritātes diena pārdēvēta par abstraktiem ‘’Darba svētkiem.’’ Šo sarakstu varētu vēl ilgi turpināt, taču mums, Latvijas darba ņēmējiem, aktuālāks ir jautājums, ko mēs vispār šajos svētkos svinam?

Valstīs, kurās nav tāda-mākslīgi radīta dažādu sabiedrības grupu pretstāve (pēc nacionālās piederības vai mantiskā stāvokļa, vai citām pazīmēm), par svarīgākiem tiek uzskatīti sociālie un ekonomiskie jautājumi: valsts attīstības stratēģija, ekonomiskā izaugsme, cīņa pret sociālo noslāņošanos, zinātnes, kultūras un izglītības jautājumi, kuru risināšana ir jebkura normāla valsts pārvaldes aparāta uzdevums.

Tajās valstīs, kuras pārstāj uzņemties atbildību par saviem pienākumiem un aizstāvēt savu iedzīvotāju intereses, iedzīvotāji paši spiesti uzņemties savu interešu aizstāvību. Atcerieties masu protestus Francijā, kurus izraisīja pret darba ņēmēju interesēm vērstās reformas! Tajās trīs mēnešus piedalījās simtiem tūkstošu cilvēku! Notika streiki, mītiņi un demonstrācijas. Valdība pieņēma lēmumu bez debatēm un balsojuma parlamentā. Tad kritās Francijas prezidenta un valdošo partiju reitingi, kā rezultātā to izvirzītajam kandidātam acīmredzami nav nekādu iespēju pēc prezidenta vēlēšanām nonākt Elizejas pilī.

Atkārtotus protestus pret nežēlīgajiem taupības pasākumiem, kurus starptautiskā lielkapitāla interesēs uzspiedis Starptautiskais Valūtas fonds, piemēram, pensijas vecuma paaugstināšanu un nodokļu palielināšanu strādājošajiem, sākusi Grieķijas strādniecība. To, cik dārgi valstij un tās iedzīvotājiem maksā izdabāšana Starptautiskā Valūtas fonda prasībām, Latvijas iedzīvotāji ir smagi izcietuši paši uz savas ādas, bet cik cilvēku izgāja ielās pie mums? Tikmēr vērā ņemami protesti pēdējos gados ir satricinājuši Rumāniju, Poliju, Ungāriju, Beļģiju, Bulgāriju, Nīderlandi, Vāciju, Austriju, Bosniju un Hercegovinu, Itāliju, Spāniju, Portugāli un citas valstis. Tas viss tikai Eiropas Savienības robežās pēdējo dažu gadu laikā! Un tas ir normāli, tā arī jābūt veselā, normālā, pilsoniskā sabiedrībā.

Nenormāli ir tas, kas notiek Latvijā, kuras ekonomika vairs nespēj pastāvēt bez arvien jauniem aizdevumiem no ārpuses, bet kuri spēj nodrošināt sistēmas funkcionēšanu ne vairāk par pāris mēnešiem. Turpinoties esošajām tendencēm, trīsdesmitgadīgie Latvijas iedzīvotāji var rēķināties, ka vispār nekad nesaņems pensijas, bet sociālās drošības līmenis Latvijā ir viens no pašiem zemākajiem Eiropā, apmēram trešā daļa iedzīvotāju dzīvo nabadzībā, bet vēl simtiem tūkstošu jaunāko un spējīgāko līdzcilvēku devušies ekonomiskajā trimdā uz ārzemēm. Tajā pašā laikā sabiedrība neizrāda nekādu pilsonisko aktivitāti, ne pretestību notiekošajām nejēdzībām.

Toties mums ir cīņa ar seniem vēstures rēgiem, kas nemitīgi šķeļ sabiedrību, cīņa pret krievu valodu, aizstāvot latviešu valodu, kuru jau sen izspiedusi angļu valoda, nemitīga, mākslīgi uzkūdīta, visu cīņa pret visiem tikai tādēļ, lai mazākums varētu dzīvot bagātībā uz valsts rēķina imitējot strādāšanu tautas labā, bet patiesībā darot visu, lai savai valstij un tautai kaitētu. Vienīgā īstā cīņa, ko mēs redzam pirms katrām vēlēšanām, ir tikai dažādu grupējumu cīņa par iespējām aplaupīt Latvijas iedzīvotājus. Un mums ir Darba svētki, kuru nosaukums skan kā ņirgāšanās par Latvijas bezdarbniekiem, no Latvijas bēgošajiem jauniešiem un darbadevēju patvaļas upuriem, kuri piespiesti strādāt par samaksu, no kuras nespēj izdzīvot un slīgst arvien dziļākos parādos, no kuriem vairs nav iespējams izkļūt. Cik lielam ir jābūt cinismam un ļaunumam, lai šo postažu nodēvētu par ‘’Veiksmes stāstu?’’ 

Tās ir sekas tam, ka visu šo gadu laikā Latvijā pie varas nav bijusi neviena sociāldemokrātiska partija, nerunājot par vairāk sociāli orientētiem spēkiem. Vairāk nekā ceturtdaļa gadsimta ir aizritējusi labējo, nacionālo spēku pārvaldībā, kuras graujošās sekas mēs tagad redzam visā godībā. Cik daudzi no Latvijas strādājošajiem 8-12 stundas dienā par algu, kura mazāka nekā minimālā lielākajā daļā Eiropas Savienības valstu, var pārliecināti teikt, ka jūtas pietiekami nodrošināti un apmierināti ar savu algu un darba apstākļiem, vai pārliecināti par savu un bērnu nākotni? Ko lai pirmajā maijā svin Latvijas darba ņēmēji?

Pilsoniskā sabiedrībā regulāri tiek izvirzītas iniciatīvas strādājošo interešu aizstāvībai: Pievienotās vērtības nodokļa (PVN) atcelšana apkurei, pārtikas produktiem, komunālajiem maksājumiem, minimālās darba algas paaugstināšana, sociālo pabalstu paaugstināšana, nekustamā īpašuma nodokļa atcelšana u.c. Latvijas Sociālistiskā partija ir iestājusies par lielāko daļu no šiem ierosinājumiem, taču, gluži kā valsts iedzīvotāju vairākumu, arī sociālistus Latvijas valdošie vienkārši ignorē. Valsts iedzīvotājus pārņēmusi bīstama apātija, saskaņā ar socioloģisko aptauju rezultātiem, vairums iedzīvotāju nav ieinteresēti politiskajā līdzdalībā un netic tās jēgai. Kurš tad cīnīsies par jūsu tiesībām, cilvēki, ja ne jūs paši?

Vai tiešām, dzīvojot no algas līdz algai, nevar atlicināt kaut pāris stundas mēnesī, lai pacīnītos par tās palielināšanu? Uz kādu nākotni sev un saviem bērniem jūs cerat, ja turpināsiet paļauties uz valsts un savu darbadevēju žēlastību? Vai ar 27 gadiem valsts izlaupīšanas un darba ņēmēju pazemošanas politikas ir par maz? Cik ilgi vēl Latviju postīs oligarhi un ārzemju lielkapitāla algotņi, cik ilgi vēl viņi spēlēsies ar jūsu dzīvēm un jūsu bērnu nākotni? 

Latvijas Sociālistiskā partija gaida tos, kuriem apnikusi esošā postaža Latvijā un kuri gatavi cīnīties par labāku dzīvi sev, saviem bērniem un saviem līdzcilvēkiem. Bet pārējos kungus un viņu piekritējus varam vien apsveikt Darba svētkos valstī, kur vairākumam darba vai nu nav, vai arī ar darba algu nav iespējams izdzīvot.