Latvijas Sociālistiskā partija

Programma

IEVADS 

Latvijas Sociālistiskā partija ir politiska partija, kuras pastāvēšanas mērķis- paust un aizstāvēt algotā fiziskā un intelektuālā darba darītāju intereses, kuri pakļauti ekspluatācijai kapitālisma apstākļos. LSP teorētiskā bāze ir marksisms dialektiskā attīstībā.

Buržuāziski nacionālistiskā režīma atjaunošana Latvijā ir atdzīvinājusi mūžsenās pretrunas starp darba ņēmējiem un kapitāla īpašniekiem. Šajā konfrontācijā LSP nelokāmi nostājas darba ņēmēju pusē un balstās uz Latvijas darba tautas vēsturisko pieredzi cīņā ar ekspluatāciju, par strādājošo dzīves un darba apstākļu uzlabošanu, mieru, līdztiesību un sociālo taisnīgumu, kā arī draudzību un sadarbību starp visām Latvijas un citu zemju tautām.

LSP ir ideoloģiska, politiska un juridiska mantiniece vissenākajai, pirmajai Latvijas politiskajai partijai - Latvijas Sociāldemokrātiskajai Strādnieku partijai un tās idejiskiem sekotājiem.

Lai spētu aizstāvēt un nodrošināt darbaļaužu politiskās, ekonomiskās, sociālās un cilvēktiesības, kā starptautiskās kustības neatņemama sastāvdaļa, LSP stingri ievēro vēsturiski attaisnojušos proletāriskā internacionālisma principus.

Šī programma ir tapusi jaunā redakcijā balstoties uz otro LSP programmu, kura tika pieņemta 2004.gadā. Ir pagājuši vairāk nekā 10 gadi, kuru laikā Latviju piemeklējusi virkne būtisku politisku, sociālu un ekonomisku izmaiņu. Jaunajā programmas redakcijā ņemtas vērā šīs izmaiņas un problēmas, ar kurām saskaras Latvijas sabiedrība šodien, tajā identificēti gan mērķi un uzdevumi, kurus izvirzīja partija, gan metodes to sasniegšanai.

 

I
MŪSDIENU LATVIJAS EKONOMISKĀS UN POLITISKĀS SITUĀCIJAS RAKSTUROJUMS

Situācijas analīze sabiedrībā kā sarežģītā sociālā organismā nav iespējama bez cēloņu un seku likumsakarību izpratnes. Jebkuru notikumu vai faktoru var mēģināt pamatot ar virkni ārēji nesaistītu, bet labi sakomponētu faktu, ar ko cītīgi nodarbojas Latvijas valdošās struktūras pēdējo 25 gadu laikā. Tomēr tāda nesistemātiska pieeja nespēj sniegt objektīvu priekšstatu par sabiedriski ekonomisko attīstību sabiedrības eksistences rāmjos, ne arī sociālās sistēmas attīstības virzienu, ne tās iekšējām pretrunām.

Mūsu novērtējums situācijai valstī

20.gadsimta 80.gadu beigās Latvijā sākās slēptais kapitālisma restaurācijas process, kurš tika politiski realizēts 1991.gadā. Lai nostiprinātu atjaunoto buržuāziski nacionālistisko režīmu, valstī tika izveidots atbilstošs finansiālais un ekonomiskais fundaments. Tika pieņemtas likumdošanas normas, kas legalizēja visas padomju tautas kopīgo darba augļu pārdali un privatizāciju. Demokrātisko vērtību atjaunošanas lozungu aizsegā, Latvija tika ātri iekļauta starptautiskā imperiālisma sistēmā, pilnībā pakļaujot tās vajadzībām savu ekonomiku un politiku.

Restaurētā buržuāziskā vara, apbruņojusies ar neoliberālu ekonomisko teoriju, samazina valsts sociālos pienākumus savas tautas priekšā, ziedojot tās aizvien pieaugošām pašmāju un ārzemju kapitāla vajadzībām, uzcītīgi pildot ar ES un NATO uzņemtās saistības.

Vislielākie zaudējumi tika nodarīti sociālajai sfērai. Valsts antihumānās politikas rezultātā kopš 1991.gada iedzīvotāju mirstība būtiski pārsniedz dzimstību, bet ekonomiskā emigrācija ir kļuvusi līdzvērtīga mirstībai. Bīstami straujos tempos mainās arī iedzīvotāju vecuma struktūra, sarūkot darbaspējīgo iedzīvotāju skaitam, bet valsts kopējais iedzīvotāju skaits ir samazinājies jau par ceturto daļu. To var salīdzināt ar zaudējumiem Otrajā pasaules karā. Viss augstākminētais ļauj izdarīt secinājumu, ka Latvija ir iekļuvusi milzīgā demogrāfiskā bedrē.

Latvijas ekonomika ir slima ar strukturālo bezdarbu, kas sasniedzis tādu līmeni, ka noved pie morālas degradācijas gan indivīdu, gan sabiedrību kopumā. Cilvēku masas zaudē dzīves mērķus un orientierus. Nespēja atrast darbu, kuru strādājot, būtu iespējams uzturēt ģimeni, ir kļuvusi par personīgu traģēdiju simtiem tūkstošiem Latvijas iedzīvotāju, novedusi līdz masveidīgai ekonomiskai emigrācijai un veselu reģionu depopulācijai, augošai nabadzībai un bezpajumtnieku skaitam. Nozīmīgs skaits jauniešu nekur nestrādā un nemācās.

Zemais atalgojums par padarīto darbu lielai daļai iedzīvotāju ļauj nodrošināt tikai pārtikas un pašu primāro dzīves vajadzību segšanu, komunālo, sakaru un transporta izdevumu apmaksu. Aug to ģimeņu skaits, kuru zemie ienākumi liedz atļauties izglītību, veselības aprūpi, atpūtu un pašizaugsmi.

Valsts veicina pieaugošo tautas nabadzību, kas noved pie materiālās un politiskās atkarības no darba devēju interesēm, kuri ekspluatē savus darbiniekus un mazina protesta noskaņojumu. Aptuveni trešā daļa Latvijas iedzīvotāju ir pakļauti nabadzības riskam.

Milzīgais nodokļu slogs, kas nomāc darbaļaužu masas, turpina pieaugt ar katru gadu. Pāraugušais ierēdniecības aparāts vēl nespēj remdēt savu apetīti: nereti, pamatbudžeta deficīts ar lieliem izdevumiem ierēdņu atalgošanai, militāri policejisko funkciju vajadzībām, tiek nosegts ar sociālā budžeta proficītu.

Pensiju un pabalstu apmēri absolūtajam vairākumam Latvijas pensionāru nespēj nodrošināt cilvēcīgus dzīves apstākļus. Valsts atsakās iekļaut darba stāžā veselus periodus, kurus cilvēki pēc labākās sirdsapziņas strādājuši Latvijas sabiedrības labā. Valsts noteiktā pensiju indeksācija ievērojami atpaliek no augošās dzīves dārdzības. Absolūti nepieņemami ir iekasēt no pensijas nodokļus kā no darba algas.

Kvalitatīva, mūsdienīga medicīniskā palīdzība vairākumam valsts iedzīvotāju kļūst arvien grūtāk pieejama vai pat pilnībā nesasniedzama. Valsts nepietiekami finansē veselības aprūpes sfēru, nemitīgās reformas un ļaunprātīgā ierēdņu varas izmantošana ir novedusi nozari krīzes stāvoklī, bet zemais medicīniskā personāla atalgojums veicina kvalificētu speciālistu aizplūšanu uz citām valstīm. Farmācijas kompānijas, kuras ieņēma zāļu tirgu, "uzpūta" medikamentu cenas, padarot daļu zāļu nepieejamas lielai mūsu valsts iedzīvotāju daļai.

Latvijas Izglītības sistēmā tiek veidoti pamati iedzīvotāju diskriminācijai pēc viņu ienākumiem un sociālā stāvokļa, kā arī pēc dzimtās valodas. Deindustrializācija novedusi ne vien pie tautsaimniecības sagraušanas un bezdarba, bet arī pie akūta speciālistu trūkuma tehniskajās un inženierzinātņu nozarēs. Izglītības komercializācija radījusi algu pazemināšanu skolotājiem, izglītības kvalitātes krišanos un jauno speciālistu izceļošanu uz ārzemēm. 

Fundamentālā zinātne Latvijā nonākusi dziļā krīzē. Valstij nav nekādu ilgtermiņa plānu vai mērķu šajā sfērā, un tā neizrāda vēlmi to atbalstīt. Talantīgākajiem zinātniekiem atliek vienīgi lūgt sev finansējumu ārvalstīs, vai arī aizceļot pašiem, meklējot darbu ārvalstu universitātēs.

Latvijas iedzīvotājiem arvien nomācošāks kļūst arī mājokļa jautājums. Latvijā praktiski neeksistē valsts apmaksāta mājokļu celšana, kas, ņemot vērā dzīvojamā fonda un tā infrastruktūras nolietojuma pakāpi, padara šo problēmu kritiski akūtu. Pārmērīgais nekustamā īpašuma nodokļa, kā arī ar mājokļu cenām un komunālajiem pakalpojumiem saistīto izdevumu pieaugums draud ar nopietnu katastrofu lielai valsts iedzīvotāju daļai.

Drošības problēma Latvijas iedzīvotājiem ir kļuvusi jau daudzgadīga. Augstais korupcijas un ēnu ekonomikas līmenis traucē uzturēt likumību un kārtību valstī, bet tajā pašā laikā valsts nepietiekami atbalsta tiesībsargājošo struktūru darbiniekus gan materiāli un finansiāli, gan tehniski, kā arī neveicina viņu profesionālo izaugsmi.

Faktiskā mūsdienu Latvijas situācija lielai daļai iedzīvotāju rupji pārkāpj veselu virkni cilvēktiesību, kuras norādītas “Starptautiskajā Cilvēktiesību deklarācijā”, kuru 1948.gadā pieņēma Apvienoto Nāciju Organizācija, respektīvi, tiesības uz darbu, mājokli, izglītību, nepieciešamo medicīnisko un sociālo aprūpi, vienlīdzīgām tiesībām neatkarīgi no izcelsmes u.c. Savukārt tiesības uz atpūtu, mākslas un kultūras sasniegumu izmantošanu, un objektīvu informāciju kļūst pieejamas tikai šauram cilvēku lokam. Lielākā daļa Latvijas iedzīvotāju dzīvo pastāvīgā neziņā un bailēs par savu rītdienu un savu bērnu nākotni. 

Ekonomikas struktūras deformācija ir ievērojama. Kapitālisma restaurācijas gados krasi samazinājās valsts ekonomikas reālā sektora daļa: ražošana, lauksaimniecība, celtniecība u.t.t. Toties nesamērīgi pieaudzis banku, valsts pārvaldes, tirdzniecības, finanšu un pakalpojumu sektors, kas kopā veido gandrīz pusi no valsts iekšzemes kopprodukta (IKP).

Konsekventas un mērķtiecīgas valsts politikas trūkums ir novedis pie lauksaimniecības izpostīšanas. Akla sekošana Eiropas Savienības norādēm, neapdomāta ārvalstu lauksaimniecības monopolu un vairumtirdzniecības ķēžu ekspansijas pieļaušana, noveda līdz pašmāju mazo lauksaimniecību un mazumtirgotāju izputēšanu, būtiskas vietējās ražošanas apjomu samazināšanās un produkcijas cenu sadārdzināšanās. Tagad Latvijas lauksaimniecība nevis attīstās, bet pēdējiem spēkiem cīnās par izdzīvošanu.

Iestāšanās Eiropas Savienībā un NATO, kā arī Lisabonas līguma ratifikācija 2008.gadā un iestāšanās eirozonā kopš 2014.gada juridiski legalizēja beigas Latvijas suverenitātei. Valsts vairs nepārvalda ne savu aizsardzību, ne ārpolitiku, kā arī daudzos iekšlietu jautājumos paklausīgi seko norādēm no ārpuses, tajā skaitā jautājumos par budžetu, nodokļiem, svarīgākām kadru rotācijām, finanšu un nodokļu sistēmas regulēšanu, investīciju piesaisti un izmantošanu.

LSP uzskata par nepieciešamu sabiedriskās iekārtas maiņu sociālisma virzienā. Tas nebūt nenozīmē pilnīgu un nekritisku senāko sociālisma modeļu atdarināšanu, taču neizbēgama ir nepieciešamība pārvarēt stihisku kapitālistiskās ražošanas raksturu un netaisnību attiecībā pret darba ļaužu šķiru.

Marksisms kā zinātniska teorija ļauj izdarīt sociāli ekonomiskās sistēmas objektīvu analīzi atklājot pretrunas, kas izskaidro sociālo procesu un parādību cēloņsakarības. Pamatojoties uz šo analīzi, LSP ir izstrādājusi programmu politiskajām un ekonomiskajām pārmaiņām, par kurām tā iestājas.

Latvijas Sociālistiskā partija uzskata, ka mūsdienu pieaugošās sociālās noslāņošanās apstākļos, kad notiek nesamērīga bagātību uzkrāšanās šauras sabiedrības daļas rokās, vairākumu atstājot pieaugošā nabadzībā, bada un beztiesības draudu apstākļos, tādas pārmaiņas ir ārkārtīgi aktuālas.

 

II
NEPIECIEŠAMĀS SOCIĀLI EKONOMISKĀS PĀRMAIŅAS

Par ko cīnās LSP:

Mūsu galvenais mērķis sabiedrība, kurā dominē sabiedriskais īpašums uz ražošanas līdzekļiem, nepastāv ekspluatācija un politiskā vara pieder darbaļaudīm. Sabiedrība, kura praksē īsteno vienlīdzības un sociālā taisnīguma principus.

Šī mērķa sasniegšana ir vēsturisks uzdevums, kam nepieciešama virkne sociāli ekonomisko un politisko apstākļu, kā arī politisks spēks, kurš gatavs uzņemties un atrisināt esošās problēmas.

Šajā Latvijas sabiedrības attīstības etapā LSP uzskata par nepieciešamu sekojošo:

  1. Atteikšanos no liberālā tirgus ekonomikas virziena, pārējot uz plānveida modeli, atjaunojot valsts un tautas kontroli pār finansēm un stratēģiski svarīgajām ražošanas nozarēm.
  2. Mainīt esošo pārstāvnieciskās demokrātijas sistēmu, lai tā nodrošinātu reālās Latvijas iedzīvotāju intereses un dotu iespēju vēlētājiem kontrolēt savus vēlētos pārstāvjus.
  3. Sociālās sfēras dekomercializāciju, ar to saprotot medicīniskās aprūpes, izglītības un sociālo pabalstu sfēras. Likt valstij atgriezties pie saviem galvenajiem pienākumiem- rūpēm par savu iedzīvotāju drošību un labklājību.
  4. Pārskatīt attiecības ar Eiropas Savienību, panākt, lai turpmāk tās tiktu balstītas uz abpusēji izdevīgiem principiem, bet, ja tas nav iespējams, rosināt referendumu par izstāšanos no ES un atgūts zaudēto suverenitātes elementu ekonomikas vadības, finanšu un ārlietu jomās.
  5. Starptautiska neitralitāte un ārvalstu karaspēka izraidīšana, pārtraukt latviešu karavīru dalību ārvalstu militārajos konfliktos, kuri nav akceptēti ar ANO un EDSO mandātiem.

Ekonomika

Par galveno uzdevumu tiek uzskatīta Valsts lomas maiņa ekonomikā. Valstij jākontrolē ražošana un materiālo labumu sadale, jāplāno to apjomi un jābūt garantam sabiedrības sociālo vajadzību nodrošināšanai.

Finanšu sektoru nepieciešams pilnībā pakārtot valsts interesēm. Par tā darbības mērķi jākļūst nosacījumu radīšanai valsts ekonomikas izaugsmei, nodrošinot projektus ar valsts garantētiem kredītiem.

Kardinālas pārmaiņas nepieciešamas nodokļu sistēmā. Nodokļu sistēmai jābūt stabilai, sociāli taisnīgai, caurredzamai un pakļautai stingrai sabiedriskajai kontrolei. Tās mērķim jābūt savas valsts sociālo vajadzību apmierināšanai, labvēlīgu apstākļu radīšanai reālās ekonomikas sektora attīstībai.

Rūpniecības politikai ir maksimāli jānodrošina iekšējais tirgus ar vietēji ražotu gatavu produkciju, kurai būtu augsta pievienotā vērtība, tikai to ierobežojumu ietvaros, kurus diktē ārēji apstākļi un nelielais iedzīvotāju skaits.

Lauksaimniecības nozarē partija iestājas par savstarpēju kooperāciju un lielu, modernu kompleksu izveidi lauksaimniecības produktu pārstrādes nolūkos, garantēti iepērkot produktus tieši no ražotājiem par iepriekš saskaņotām cenām, mašīnu-tehnoloģisko staciju organizēšana. Nepieciešama visaptveroša lauku reģionu atdzīvināšanas programma, kas ietvertu arī infrastruktūras rehabilitāciju.

Valsts darbības virzieni

Valsts pārvaldei jānodrošina sabiedrības attīstības plānošanu un plānu izpildes kontroli. Šajā nolūkā nepieciešams izveidot atbilstošas institūcijas, kas pieņemtu tiesību aktus par ierēdņu profesionālās kompetences prasībām un stiprinātu atbildību par amatpersonu pieņemtajiem lēmumiem.

Pārstāvnieciskās demokrātijas sistēmu nepieciešams reformēt ar mērķi likt tai pilnvērtīgi un adekvāti kalpot valsts iedzīvotāju, nevis no iedzīvotāju interesēm un vēlmēm atrautu politiķu interesēm. Nepieciešams rast metodes deputātu darbības kontrolei, kā arī iespēju vēlētājiem atsaukt savu deputātu.

Tiesu sistēmu nepieciešams reformēt, nodrošinot, lai tiesnešus ievēlētu tauta, nevis apstiprinātu Saeima.

Lai cīnītos ar korupciju nepieciešams nostiprināt sistēmu, kas sekotu līdzi gan ienākumiem, gan izdevumiem ne tikai visu rangu amatpersonām, bet arī viņu radiniekiem.

Nepilsoņu statuss ir jālikvidē. Nepilsoņu statusa eksistence sašķeļ sabiedrību, veicina diskrimināciju un mākslīgi radītas pretrunas ar mērķi izslēgt no politiskā procesa daļu sabiedrības un ļaut manipulēt ar divās nometnēs sašķeltu sabiedrību.

Sociālā sfēra

Sociālā sfēra ir pats svarīgākais sabiedriskās dzīves jautājums, kas nosaka cilvēku dzīves līmeni un dzīvesveidu, labklājību un patēriņa līmeni. Latvijas Sociālistiskā partija uzskata, ka valsts pienākums ir nodrošināt cilvēcīgus dzīves apstākļus ikvienam iedzīvotājam, nepieļaujot izņēmumus.

Jautājums par iedzīvotāju skaita palielināšanu ir viena no svarīgākajām sociālajām problēmām mūsdienu Latvijā. Lai risinātu šo problēmu, nepieciešams izstrādāt visaptverošu, valsts finansētu atbalsta programmu jaunajām ģimenēm.

Nepieciešams likumā noteikt adekvātu metodiku iztikas minimuma aprēķināšanai, lai varētu noteikt reālajai dzīves dārdzībai atbilstošus minimālo algu un pensiju apmērus, kā arī adekvātas stipendijas studentiem.

Latvijas Sociālistiskā partija iestājas par jebkuram sabiedrības loceklim pieejamu, kvalitatīvu visu līmeņu izglītību, kuru finansētu no valsts budžeta.

Veselības aprūpes sfērā mēs iestājamies par valsts finansiālā atbalsta pakāpenisku palielināšanu šai nozarei, līdz tā sasniegtu tādu pašu procentuālu līmeni no iekšzemes kopprodukta, kā vidēji Eiropas valstīs.

Ārpolitika

Latvijas Sociālistiskā partija iestājas par miermīlīgu ārpolitiku un līdztiesīgu sadarbību kā ar Eiropas Savienības valstīm, tā arī citām pasaules zemēm, ņemot vērā tradicionālo darba dalīšanu un vēsturiskās saites.

Uzskatām par nepieciešamu pastiprināt valsts līdzdalību un kontroli ārējās tirdzniecības izveidē un attīstībā, veicināt eksporta attīstību, vispusīgi atbalstot Latvijas ražotāju piekļuvi ārvalstu tirgiem.

III
PARTIJAS VEICAMIE ILGTERMIŅA UZDEVUMI

Lai realizētu savus stratēģiskos mērķus, kuri izklāstīti iepriekšējā sadaļā, partija izvirzījusi konkrētus uzdevumus, kuru īstenošana ir pašreizējās darbības prioritāte.

1. Sociālisma idejas popularizācija plašās iedzīvotāju masās, pozitīvas attieksmes veidošana pret to, apziņa par valsts attīstības kursa maiņas nepieciešamību visu profesiju, vecumu, tautību un sociālā statusa cilvēku vidū.

2. Sadarbība ar arodbiedrībām, politiskajām partijām, sabiedriskajām organizācijām un kustībām, kuru mērķi pilnībā vai daļēji sakrīt ar mūsu programmā iekļautajiem, lai veidotu plašu kreisi patriotisku koalīciju kopīgam darbam Latvijas darbaļaužu labā.

3. Organizatoriskais darbs partijas nostiprināšanas labā: biedru skaita pieauguma veicināšana, atbalstītāju grupu izveide un partijas darbības aktivizācija reģionos.

4. Darba grupu izveide iesaistot aktīvākos un spējīgākos no partijas biedriem. LSP ir ieinteresēta papildināt savas rindas ar visdažādāko nozaru speciālistiem: ekonomistiem, zinātnes un izglītības nozares darbiniekiem, tautsaimniecības, kultūras, jurisprudences, informācijas tehnoloģiju, medicīnas u.c. nozaru profesionāļiem. Partijas mērķis ir identificēt šādus cilvēkus un iesaistīt viņus partijas darbā, veicināt viņu izglītošanos un atbalstīt viņiem uzticēto uzdevumu izpildi.

5. Operatīva reaģēšana uz iekšpolitiskajiem un ārpolitiskajiem notikumiem. Partijai nepieciešams paust savu nostāju par aktuāliem politiskiem notikumiem, informējot par to iespējami lielāku iedzīvotāju daļu. Šim mērķim nepieciešams izmantot visas pieejamās metodes un iespējas: sākot ar publikācijām partijas mājaslapā un beidzot ar publiskiem pasākumiem, kā arī uzstāšanos Latvijas Republikas Saeimas tribīnē.

6. Sakaru nostiprināšana ar starptautiskajām komunistiskajām un strādnieku organizācijām. Mūsdienu pasaulē viss ir pārāk savstarpēji saistīts, lai varētu risināt Latvijas iedzīvotāju problēmas nerēķinoties ar kaimiņvalstīm un starptautiskajām struktūrām, kuru daļa ir arī mūsu valsts. Tādēļ starptautiskā sadarbība ar mērķi panākt imperiālisma problēmu izpratni no marksistiskā skatpunkta un veicināt sadarbību ar līdzīgi noskaņotiem spēkiem ārzemēs ir aktuāls LSP uzdevums.

Latvijas Sociālistiskajai partijai nāksies pārvarēt daudzas grūtības, kas prasīs lielas pūles un visu tās biedru spēku iesaisti, taču ne jau LSP noveda Latviju līdz tās pašreizējam stāvoklim, toties mēs esam gatavi uzņemties atbildību par izkļūšanu no esošās situācijas un jaunas, labākas, taisnīgākas iekārtas veidošanu.

Varu darbam, nevis kapitālam!