Latvijas Sociālistiskā partija

07.11.2017

Šodien, 2017.gada 7.novembrī aprit jau 100 gadi kopš Lielās Oktobra revolūcijas – notikuma, kurš izmainīja ne tikai Krievijas un tās tautu likteņus, bet arī neatgriezeniski mainīja visas cilvēces vēstures gaitu, iezīmējot jaunu ēru tās attīstībā. Līdz 1917.gada oktobrim vairākums cilvēces dzīvoja nabadzībā, strādāja jau kopš bērnības līdz galējam spēku izsīkumam vecumā no 16-18 stundas dienā, tiekot atalgoti atkarībā no darbadevēja labās gribas, un nesaņēma nekādas sociālās garantijas, bet medicīna un izglītība strādnieku vairākumam bija praktiski nepieejama. Lielākā daļa pasaules tautu dzīvoja dažādu impēriju vai koloniālo lielvaru pakļautībā, sabiedrībā, kurā pilnīgi likumīgi eksistēja rasu un dzimumu nevienlīdzība.

Krievijas sociālistiskā revolūcija atnesa tādas pārmaiņas, kā kolektīvā saimniekošana, sociāli atbildīga resursu pārdale un vispārējas vēlēšanu tiesības, kā arī pensijas sirmgalvjiem, pabalstus slimajiem un apmaksātus atvaļinājumus strādājošajiem, kā arī obligātu, valsts apmaksātu izglītību visiem valsts bērniem, pilnīgu abu dzimumu un visu tautu līdztiesību, tiesības uz darbu un pajumti ikvienam cilvēkam. Tā pārvērta nabadzībā un analfabētismā slīgstošo, agrāro valsti par modernu, industriālu lielvaru, kura balstījās uz visas tautas radošo potenciālu, vairāk nekā jebkura cita ieguldīja zinātnē, izglītībā, medicīnā un tehnoloģijās.

Latvijas Sociālistiskā partija sveic visus šī unikālā notikuma simtgadē. Rīdziniekiem ir iespēja atdot godu mūsu revolucionāru piemiņai pie latviešu strēlnieku pieminekļa Vecrīgā un pie 1905.gada revolucionāru pieminekļiem Grīziņkalna parkā un Daugavmalā, kā arī Matīsa kapos.



06.11.2017

Krievijas carisma politika Livonijā un Baltijā kopumā necik neatšķīrās no politikas attiecībā uz Krievijas citām tautībām. Tā nebūt nebija vērsta uz darbaļaužu stāvokļa uzlabošanu, uz Baltijas vācu muižniecības patvaļas ierobežošanu. Taču visu latviešu apdzīvoto zemju apvienošana XVIII gadsimtā Krievijas sastāvā spēlēja izšķirīgu lomu Latvijas nacionālā valstiskuma veidošanas priekšnosacījumiem.

Nākamais svarīgākais faktors ceļā uz latviešu tautas pirmās suverēnas valsts veidošanu kļuva rūpnieciskā proletariāta formēšanās un tā politiskās aktivitātes pieaugums. Nevis nacionālā buržuāzija, kas pretendēja uz līdera lomu, bet tieši proletariāts un tā partija vadīja cīņu par sociālpolitisko atbrīvošanu, par Latvijas pašnoteikšanos.

Pirmais praktiskais mēģinājums panākt nacionālo pašnoteikšanos un radīt Latvijā proletārisku valstiskumu notika 1905–1907 gados. Tajā laikā saformētās rīcības komitejas, kas atstādināja no varas pagastu valdes, pēc būtības ne ar ko neatšķīrās no citās Krievijas vietās Strādnieku, kareivju un bezzemnieku deputātu izveidotajām padomēm. Pēc 1917. gada Februāra revolūcijas Latvijas teritorijā izveidojās Strādnieku, bezzemnieku un kareivju deputātu padomes. Īsā laikā no 1917.gada marta līdz 1917.gada maijam demokrātisku vēlēšanu ceļā neokupētās Latvijas teritorijā tika izveidots plašs padomju tīkls.

Visu pārveidošanās procesu priekšgalā stāvēja strādnieku un zemnieku atbalstītā Latvijas Sociāldemokrātiskā partija. Bet bija arī citi ietekmīgi politiskie spēki, kas vētraino notikumu gaitā tiecās nodrošināt savas intereses. Arī tiem bija savs vēlamās nākotnes redzējums. Īstā Latvijas buržuāzijas aktivitātes izprašanai fona izprašanai jāņem vērā, ka Lietuvas, Latvijas un Igaunijas „valstiskuma” idejas brieda un noformējās vācu ģenerālštāba speciālās apakšvienībās Pirmā pasaules kara gados un kļuva par pamatu vācu okupācijas politikai, kas virzīta uz Krievijas sašķelšanu. Galvenais uzdevums bija radīt marionešu valdības, ar kuru palīdzību plānoja pārvaldīt sagrābtās teritorijas.

Iecerēto plānu realizācijai par labākopalīgu uzskatīja Latvijas buržuāziju. Par bīstamu pretinieku – Latvijas proletariātu. Vēsturē pirmās Latvijas tautas nacionālā – padomju, proletāriskā – valstiskuma veidošanā galvenā nozīme ir Lielā Oktobra sociālistiskā revolūcijai. Tādu iespēju atklāja Tautas Komisāru Padomes 1917. gada 2. (15.) novembrī pieņemtā, Ļeņina un Staļina parakstītā „Krievijas tautu tiesību deklarācija”.


Latviešu strēlnieki Kremlī

Ar šo aktu tika pasludināta tautu vienlīdzība un suverenitāte, tiesības uz pašnoteikšanos, patstāvīgas valsts izveidošanu, līdz pat iespējai izstāties no Krievijas. Šajos apstākļos, tūlīt pēc bruņotas sacelšanās Petrogradā, Strādnieku, bezzemnieku un kareivju padomes deputāti, sapulcējoties Valkā 1917.gada 9.novembrī, paziņoja, ka neokupētajā Latvijas teritorijā visa vara pāriet Padomes rokās un pasludināja sevi par augstāko varas orgānu.

Iskolata Izpildkomiteja, kurā par priekšsēdētāju bija ievēlēts Fricis Roziņš, faktiski kļuva par pirmo padomju valdību Latvijā. Lielākais politiskais spēks tolaik palika Latvijas Sociāldemokrātija (LSD). Par savu kursu tā nosprauda uz vienotas nedalāmas Latvijas (Kurzeme, Livonija, Latgale) kā autonomu sastāvdaļu nākotnes Sociālistiskajā Krievijā. Šo mērķi ar sajūsmu atbalstīja Latvijas tauta. Svarīgi atcerēties, ka Krievijas impērijā Latvija kā administratīvi teritoriāls veidojums nepastāvēja.

Latvieši galvenokārt dzīvoja Kurzemes un Livonijas guberņās, kur kopš seniem laikiem saimniekoja Baltijas vācu baroni. Jautājums par visaptverošu un teritoriāli vienotu Latviju pirmo reizi tika atrisināts Sociālistiskās revolūcijas apstākļos Krievijā. Padomju Krievijas valdība tūlīt pēc Oktobra revolūcijas, atbalstot Latvijas tautas centienus pēc vienotas Latvijas, apmierināja Latvijas Strādnieku, bezzemnieku un kareivju padomes lūgumu par Daugavpils, Rēzeknes un Ludzas apriņķu atdalīšanu no Vitebskas guberņas un to pievienošanu pārējai Latvijas daļai.

Latvijas darba tautai vēsturiski svarīgs notikums bija 1918.gada 22.decembrī V.I.Ļeņina parakstītais KSFPR Tautas komisāru padomes 1918. 22. decembra Dekrēts „Par Latvijas Sociālistiskās Republikas neatkarības atzīšanu”. Tas ievērojami nostiprināja Padomju Latvijas valdības pozīcijas apliecinot, ka Padomju Krievija cienī un atbalsta Latvijas darba tautas gribu nodibināt savu neatkarīgu valsti. LSD uzdevums šajā periodā bija padomju iekārtas izveidošana un nostiprināšana. Latvijas strādnieku, bezzemnieku un strēlnieku padomju 1.kongress, kas notika Rīgā no 1919.g. 13. – 15. I. pieņēma Padomju Latvijas Konstitūciju. Tās 1. p. skan:

I. Vispārējie noteikumi
1. Apvienotā Latvija ir Sociālistiska Padomju Republika, kura apvieno Kurzemi, Vidzemi un Latgali. Latvijas dalīšana Kurzemē, Vidzemē un Latgalē tiek atcelta.
Piezīme: robežas ar kaimiņu valstīm pagaidām paliek līdzšinējās, un viņu grozīšana jāizdara, savstarpēji vienojoties ar kaimiņu valstīm.

Jau 1919.g.martā Latvijas boļševikiem, rekvizējot privātuzņēmumus, izdevās daļēji atrisināt bezdarba problēmu pilsētās. Kā Padomju varas galvenos pasākumosvar minēt tādus jaunievedumus kā bezmaksas medicīniskā palīdzība, bezmaksas izglītība, Latvijas augstskolas, (vēlāk Latvijas Universitātes), nodibināšana 1919.g.8.februārī, Mākslas muzeja atklāšana valstī ievērojamā gleznotāja Vilhelma Purvīša vadībā. Darbu sāka Latvijas opera, Strādnieku teātris un daudzas citas kultūras iestādes. Republikas valdība daudz rūpējās par redzamākajiem rakstniekiem, latviešu tautas kultūras darbiniekiem. Tika piešķirtas mūža pensijas maksimālās algas apmērā Rainim Aspazijai, Kr. Baronam u.c. Vēsturisko notikumu gaita Latvijas pirmās neatkarīgās valsts pastāvēšanai atvēlēja īsu laiku. Jau 1920. gada 13.janvārī Latvijas Padomju valdībai nācās paziņot par savas darbības pārtraukšanu. Tā aizrobežu imperiālistu un vietējās kontrrevolūcijas žņaugos krita Latvijas Padomju Sociālistiskā Republika – pirmā latviešu tautas suverēnā valsts.

Bet Latvijas darba tautas vēsturiskā cīņas pieredze pret buržuāzijas diktatūru par sociālistiskas valsts radīšanu būs nepieciešama jaunajos vēsturiskajos apstākļos.

Vladimirs Frolovs
LSP priekšsēdētājs


21.03.2017

Sākoties 1917.gadam, Krievijas Impērija jau vairākus gadus bija iesaistīta I Pasaules karā, kas negatīvi ietekmēja gan valsts ekonomiku, gan arī iedzīvotāju dzīves līmeni. Protams, tas radīja neapmierinātību, kā rezultātā notika ielu protesti.

Tā februāra beigās, saasinoties pārtikas situācijai Pēterburgā, galvaspilsētas ielās izgāja apmēram 300000 strādnieku. Cara valdība centās ar spēku izklīdināt demonstrantus, noslepkavojot apmēram 20000 galvaspilsētas garnizona karavīru. Bet jau 28.februārī situāciju galvaspilsētā pilnībā kontrolēja nemiernieki, ieskaitot 125.garnizonu, kas pārgāja viņu pusē. Tajā pašā dienā Pēterburgas padomes Izpildkomitejas vadība uzsāka pārrunas ar Valsts Domes Pagaidu Komiteju par Pagaidu valdības izveidošanu.

Vienlaicīgi pieauga neapmierinātība ar caru arī viņa apkārtējo vidū. Nikolajs II centās glābt situāciju un devās uz Petrogradu, bet ceļu jau bija bloķējis nemiernieku karapulks. Būdams spiests atkāpties pie Pleskavas, Nikolajs mēģināja vēlreiz saglabāt varu, izdodot 1.martā Manifestu par «tautas uzticības valdības izveidošanu». Bet jau nākamajā dienā, lielāko politisko partiju līderu spiediena rezultātā, bija spiests parakstīt atkāpšonos no troņa. Tajā pašā dienā beidzot tika izveidots Pagaidu valdības pirmais sastāvs.

Galvenais spēks izveidotajā Pagaidu valdībā bija Konstitucionālo demokrātu (kadetu) partija, kas, kā parādīja vēsture, nespēja atrisināt virkni problēmu: strādāt spējīgas valdības izveidošana, Satversmes sapulces sasaukšana, ekonomikas atjaunošana, jautājums par mieru uz zemes. Kas pusgada laikā izraisīja virkni krīžu.


Runājot par pirmsrevolūcijas laiku Latvijā, ir jāatzīmē tās klašu sastāvu. Sākoties Pirmajam pasaules karam, tirdzniecībā un rūpniecībā nodarbināto iedzīvotāju skaits bija 31,7%, bet tajā pašā laikā ar lauksaimniecību nodarbojās 59,3%- salīdzinot ar Krieviju tajā pašā laikā šie cipari vidēji bija atbilstoši 17.3% un 77,2%. Dominējoša, bet salīdzinoši neliela daļa lauksaimniecībā bija muižnieki un stiprā lauku buržuāzija, kuriem piederēja 85% zemes, un lielākā tās daļa piederēja vācu baroniem. Rīgā bija labi attīstīta smagā mašīnbūve, vagonbūve, ķīmijas, gumijas un tekstila rūpniecība. Bija vērojama iedzīvotāju aizplūšana no laukiem uz pilsētām. 

Rūpniecības uzņēmumu evakuācija, ar sev raksturīgo proletariāta aizplūšana, izejvielu trūkums, iedzīvotāju nabadzība un lielas valsts teritorijas daļas okupācija noveda pie tā, ka pilsētas bija pārpildītas ar nabadzīgiem cilvēkiem un bezdarbniekiem. Tas kļuva par labu augsni masveidīgai un nežēlīgai šo cilvēku ekspluatācijai no baronu, muižnieku un fabrikantu puses. Prolitariāts bija novājināts, bet tajā pašā laikā bija motivēts darboties- klašu cīņa aizvien saasinājās.

Ar dažu dienu starpību neokupētajās Latvijas daļās- Vidzemē un Latgalē, revolucionārās darbības attīstīstījās paralēli Petrogradas notikumiem. Strādnieki un karavīri aizvien biežāk organizēja sanāksmes, masu demostrācijas, nonāca arī līdz sadursmēm ar policija. 4. (17.) martā Rēzeknē, Petrogradas strādnieku vadībā, vietējais garnizons atbruņoja policiju, atbrīvoja arestantus. Nākamajā dienā Rīgā, Valmierā, Cesīs un Daugavpilī karavīri godināja revolūcijas uzvaru, bet vakarā Latviešu strēlnieku un Krievijas armijas daļas pārstāvji ievēlēja delegāciju, kuras sastāvā bija četri LNSD (Latvijas Novada Sociāldemokrātija) pārstāvji un viens bezpartejiskais, un aizsūtīja uz Petrogradas Strādnieku un karavīru deputātu padomi.

Jau 7. (22.) martā uz Latviju sāka sūtīt boļševiku avīzi “Pravda”, “Sociāldemokrāts” un izdot populāro avīzi “Cīņa”, kas nostiprināja bolševiku pozīcijas darbaļaužu vidū. Marta sākumā tika izveidota Rīgas Strādnieku deputātu padome, kas kā pirmo pieņēma lēmumu par tautas policijas izveidošanu. Aprīļa vidū Padome pieņēma lēmumu par 8 stundu darba dienu, kas tiek īstenota 1917.gada jūnijā, neskatoties uz uzņēmēju protestiem. Šī un citas revolucionārās un progresīvās Padomes darbības noveda pie tā, ka guva strādnieku atbalstu un autoritāti, kļuva par Revolucionārās Padomes centru visā Latvijas teritorijā.

Viens no svarīgākajiem elemtentiem, no kā ir atkarīga revolūcijas gaita, ir armija. 12.armija, kas bija dislocēta Rīgas rajonā, un 5.armija, Daugavpils rajonā, marta sākumā izveidoja savas pārstāvniecības. Tās ir 12.armijas Karavīru deputātu padome un tās Izpildkomiteja (Iskosol) un 5.armijas Karavīru deputātu padome (Armiskom). Pateicoties karavīru revolucionārajam noskaņojumam, vadību šajās komitejās pārņēma menševiki un eseri. LNSD izveidoja nodaļu, kas atbildēja par partijas darbu Ziemeļu frontē, virkne partijas organizāciju Latviešu strēlnieku pulkos. Šīs organizācijas piesaistīja daudz biedru, kas galu galā ļāva izveidot Apvienotās Latviešu strēlnieku pulku padomes izpildkomiteju- Iskolastrel.

Latvijas buržuāzija centās izmantot Februāra revolūciju, lai nostiprinātu savas pozīcijas, pirms revolucionārie spēki ir paspējuši organizēties.1917.gada martā organizēja “nacionālo” centru, kur izveidoja Sabiedrisko organizāciju padomi- Latvijas pilsētu buržuāzijas biedrība. Lauku buržuāzija izveidoja Vidzemes Pagaidu Provinces padomi, kurā darbojās kulaki, baznīcu kalpotāji un Latvijas buržuāzijas sabiedriskie darbinieki.

Ir redzams, ka Februāra revolūcijas sekas Latvijā daudzējādā ziņā atgādināja notikumus Krievijā- divvaldības izveidošana neokupētajā teritorijā. Darbaļaužu un laukstrādnieku pusē bija Strādnieku un karavīru deputātu padomes, kuras pastiprināja Iskolastrel. Šīs organizācijas jau savas darbības sākumā īstenoja pasākumus darbaļaužu interesēs. Buržuāzijas intereses pārstāvēja Pagaidu valdības iestādes pārstāvji, vietējās buržuāzijas organizācijas, ko atbalstīja Iskosol

Tuvākajos mēnešos mēs izsekosim notikumiem cariskajā Krievijā, kur divvvaldība straujos tempos uzkrāj iekšējās pretrunas, redzēsim pie kā tās noved, īpašu uzmanību veltīsim tam, kā šie notikumi ietekmē situāciju Latvijā, kur, savukārt, cīnās par savām interesēm vietējā buržuāzija un darbaļaudis. Aicinām jūs arī sekot notikumu lenšu atjauninājumiem, kur tiks atspoguļoti svarīgi tā laika Latvijas dzīves momenti, citāti no avīzēm, parādīsies atsauces par jauniem rakstiem.


20.02.2017

Ar šo rakstu mēs aizsākam ciklu, kas ir veltīts simts gadu seniem notikumiem. Mūsu mērķis ir radīt pilnīgu priekšstatu par 1917.gada notikumiem Krievijā: par impēriju, kura cīnījās I pasaules karā un tās iekšējām pretrunām, dažādām sociālajām un politiskajām grupām, kuras aizstāvēja savas intereses, sociālekonomiskajā struktūrā ietvertajiem mehānismiem, kuri lēnām, bet nepielūdzami virzīja vēsturi uz priekšu. Tas viss būs mūsu diskusijas pamatā šī gada laikā, bet sāksim ar situācijas raksturojumu Krievijas impērijā XX gadsimta sākumā.

XIX gadsimta beigās Krievijā izveidojās diezgan sarežģīta sociālekonomiskā situācija. Apmēram 80% iedzīvotāju bija zemnieki, un lauksaimniecības nozare ieņēma svarīgu vietu tautsaimniecībā, bet virkne zemnieku problēmu, kas radās līdz ar dzimtbūšanas atcelšanu (atkarība no muižniekiem, lauku vadīšanas demokratizācija) nebija atrisinātas, kas radīja spriedzi. 

Tajā pašā laikā diezgan strauji attīstījās industrija, daudzi zemnieki pārcēlās uz pilsētām, iekārtojās strādāt rūpnīcās. Tas veicināja divu šķiru veidošanos: buržuāzija- ražotņu īpašnieki un pilsētu industrializācijas strādnieki. Turklāt, pati valsts bija vēlīnā feodālisma, absolūtās monarhijas klasiskais veidojums, kas neapmierināja nevienu no šķirām.


Pirmā problēma šajā stabilajā konstrukcijā bija daudzās krīzes XX gadsimta sākumā: ekonomiskā krīze 1900.-1903. g., tai sekojošā ilgstošā recesija, Krievijas- Japānas karš, Pirmā Krievijas revolūcija 1905.-1907.g. Šo notikumu gaitā zemnieki (Viskrievijas zemnieku savienība), strādnieki (partijas Eseri un KSDSP) un buržuāzija (Kadetu un Oktobristu partijas) izvirzīja valstij dažādas prasības. Sākotnēji cars apmierināja prasības, izdodot manifestu 1905.gada 17.oktobrī, bet vēlāk atlaida pirmo Domi, tad-1907.gada 3.jūnijā, arī otro Domi, kas būtiski izmainīja pārstāvniecības dalībnieku skaita proporcijas par labu muižniekiem un buržuāzijai. Tādejādi tika nosprausts kurss uz jebkuras neapmierinātības izpausmju apspiešanu.

Atsevišķa tēma ir stāvoklis Krievijā ārpolitikas arēnā. Neskatoties uz savu lielo teritoriju, vareno armiju, ekonomikas jomā Krievija bija pasaules imperiālistiskās sistēmas viduvējība, turklāt lielā mērā atkarīga no ārvalstu kapitāla un tehnoloģijām. Pasaules imperiālistiskās sistēmas pieaugošo pretrunu apstākļos valsts tika iesaistīta liela mēroga militārajos konfliktos.

Tas arī notika līdz ar I Pasaules kara iesākšanos. Iesaistoties šajā karā ar visām neatrisinātajām problēmām ārpolitikā, cariskā valdība ar pašas rokām radīja visus apstākļus revolucionārai situācijai. 

Saasinoties situācijai frontēs un nogurstot no pastāvīgajām karadarbībām, iedzīvotāju vidū pieauga neapmierinātība visos Krievijas sabiedrības slāņos, tostarp arī valdošajā grupās. 

Latvija 1917.gada sākumā bija sadalīta frontes līnijas divās daļās, kas atradās uz dienvidiem no Slokas, pie Rīgas, tālāk pa Daugavu līdz Jēkabpils dienvidu pusi un tālāk cieši gar Daugavpili. Dienvidrietumu pusē bija izvietojies vācu karaspēks, ziemeļaustrumos atradās cara armija. 

Tāds stāvoklis nevarēja neizraisīt vietējo iedzīvotāju vidū asu reakciju un neapmierinātību ar karadarbību. Vietējā sociāldemokrātija, kura atšķirībā no mūsdienu liberālajiem reformistiem, kas darbojas tās vārda aizsegā, ievērojot proletariāta idejas, saprata, ka karš nenotiek vienkāršo darbaļaužu un viņu ģimeņu interesēs, viņu bērni tika nogalināti vairākus desmitus kilometrus no mājām, bet gan antagonistu klases- mirstošā feodālisma, stiprinot savas buržuāzijas pozīcijas. 

Būdami norūdīti kaujās, integrēti cara armijā, Latvijas sociāldemokrāti nodarbojās ar aktīvu propagandu, kas bija tik veiksmīga, ka Ziemeļu frontes galvenais komandieris, ģenerālis N. Ruzskis paziņoja: “Rīga un Dvinska ir Ziemeļu frontes nelaime, sevišķi Rīga. Tās ir divas boļševiku propagandas izdaudzinātas ligzdas ”. Būtiska loma bija arī vietējo sociāldemokrātu ciešajai saiknei ar visu revolucionāro kustību Krievijā, ar tās galveno daļu- Petrogradas strādniekiem, kuru vidū tajā laikā darbojās P. Stučka. Viņš sekoja notikumiem Latvijā, nodarbojās ar boļševiku literatūras piegādes organizēšanu uz Latviju. 

Laipni lūdzam šajā notikumiem bagātajā gadā, kas iezīmē veselu virkni svarīgu notikumu, kuri kardināli maina pasaules vēstures skatījumu, kļūs par jauna laikmeta vēstnesi darbaļaužu cīņā par savām interesēm, darbaļaužu, bet nevis kapitāla varu.