Latvijas Sociālistiskā partija

21.03.2017

Sākoties 1917.gadam, Krievijas Impērija jau vairākus gadus bija iesaistīta I Pasaules karā, kas negatīvi ietekmēja gan valsts ekonomiku, gan arī iedzīvotāju dzīves līmeni. Protams, tas radīja neapmierinātību, kā rezultātā notika ielu protesti.

Tā februāra beigās, saasinoties pārtikas situācijai Pēterburgā, galvaspilsētas ielās izgāja apmēram 300000 strādnieku. Cara valdība centās ar spēku izklīdināt demonstrantus, noslepkavojot apmēram 20000 galvaspilsētas garnizona karavīru. Bet jau 28.februārī situāciju galvaspilsētā pilnībā kontrolēja nemiernieki, ieskaitot 125.garnizonu, kas pārgāja viņu pusē. Tajā pašā dienā Pēterburgas padomes Izpildkomitejas vadība uzsāka pārrunas ar Valsts Domes Pagaidu Komiteju par Pagaidu valdības izveidošanu.

Vienlaicīgi pieauga neapmierinātība ar caru arī viņa apkārtējo vidū. Nikolajs II centās glābt situāciju un devās uz Petrogradu, bet ceļu jau bija bloķējis nemiernieku karapulks. Būdams spiests atkāpties pie Pleskavas, Nikolajs mēģināja vēlreiz saglabāt varu, izdodot 1.martā Manifestu par «tautas uzticības valdības izveidošanu». Bet jau nākamajā dienā, lielāko politisko partiju līderu spiediena rezultātā, bija spiests parakstīt atkāpšonos no troņa. Tajā pašā dienā beidzot tika izveidots Pagaidu valdības pirmais sastāvs.

Galvenais spēks izveidotajā Pagaidu valdībā bija Konstitucionālo demokrātu (kadetu) partija, kas, kā parādīja vēsture, nespēja atrisināt virkni problēmu: strādāt spējīgas valdības izveidošana, Satversmes sapulces sasaukšana, ekonomikas atjaunošana, jautājums par mieru uz zemes. Kas pusgada laikā izraisīja virkni krīžu.


Runājot par pirmsrevolūcijas laiku Latvijā, ir jāatzīmē tās klašu sastāvu. Sākoties Pirmajam pasaules karam, tirdzniecībā un rūpniecībā nodarbināto iedzīvotāju skaits bija 31,7%, bet tajā pašā laikā ar lauksaimniecību nodarbojās 59,3%- salīdzinot ar Krieviju tajā pašā laikā šie cipari vidēji bija atbilstoši 17.3% un 77,2%. Dominējoša, bet salīdzinoši neliela daļa lauksaimniecībā bija muižnieki un stiprā lauku buržuāzija, kuriem piederēja 85% zemes, un lielākā tās daļa piederēja vācu baroniem. Rīgā bija labi attīstīta smagā mašīnbūve, vagonbūve, ķīmijas, gumijas un tekstila rūpniecība. Bija vērojama iedzīvotāju aizplūšana no laukiem uz pilsētām. 

Rūpniecības uzņēmumu evakuācija, ar sev raksturīgo proletariāta aizplūšana, izejvielu trūkums, iedzīvotāju nabadzība un lielas valsts teritorijas daļas okupācija noveda pie tā, ka pilsētas bija pārpildītas ar nabadzīgiem cilvēkiem un bezdarbniekiem. Tas kļuva par labu augsni masveidīgai un nežēlīgai šo cilvēku ekspluatācijai no baronu, muižnieku un fabrikantu puses. Prolitariāts bija novājināts, bet tajā pašā laikā bija motivēts darboties- klašu cīņa aizvien saasinājās.

Ar dažu dienu starpību neokupētajās Latvijas daļās- Vidzemē un Latgalē, revolucionārās darbības attīstīstījās paralēli Petrogradas notikumiem. Strādnieki un karavīri aizvien biežāk organizēja sanāksmes, masu demostrācijas, nonāca arī līdz sadursmēm ar policija. 4. (17.) martā Rēzeknē, Petrogradas strādnieku vadībā, vietējais garnizons atbruņoja policiju, atbrīvoja arestantus. Nākamajā dienā Rīgā, Valmierā, Cesīs un Daugavpilī karavīri godināja revolūcijas uzvaru, bet vakarā Latviešu strēlnieku un Krievijas armijas daļas pārstāvji ievēlēja delegāciju, kuras sastāvā bija četri LNSD (Latvijas Novada Sociāldemokrātija) pārstāvji un viens bezpartejiskais, un aizsūtīja uz Petrogradas Strādnieku un karavīru deputātu padomi.

Jau 7. (22.) martā uz Latviju sāka sūtīt boļševiku avīzi “Pravda”, “Sociāldemokrāts” un izdot populāro avīzi “Cīņa”, kas nostiprināja bolševiku pozīcijas darbaļaužu vidū. Marta sākumā tika izveidota Rīgas Strādnieku deputātu padome, kas kā pirmo pieņēma lēmumu par tautas policijas izveidošanu. Aprīļa vidū Padome pieņēma lēmumu par 8 stundu darba dienu, kas tiek īstenota 1917.gada jūnijā, neskatoties uz uzņēmēju protestiem. Šī un citas revolucionārās un progresīvās Padomes darbības noveda pie tā, ka guva strādnieku atbalstu un autoritāti, kļuva par Revolucionārās Padomes centru visā Latvijas teritorijā.

Viens no svarīgākajiem elemtentiem, no kā ir atkarīga revolūcijas gaita, ir armija. 12.armija, kas bija dislocēta Rīgas rajonā, un 5.armija, Daugavpils rajonā, marta sākumā izveidoja savas pārstāvniecības. Tās ir 12.armijas Karavīru deputātu padome un tās Izpildkomiteja (Iskosol) un 5.armijas Karavīru deputātu padome (Armiskom). Pateicoties karavīru revolucionārajam noskaņojumam, vadību šajās komitejās pārņēma menševiki un eseri. LNSD izveidoja nodaļu, kas atbildēja par partijas darbu Ziemeļu frontē, virkne partijas organizāciju Latviešu strēlnieku pulkos. Šīs organizācijas piesaistīja daudz biedru, kas galu galā ļāva izveidot Apvienotās Latviešu strēlnieku pulku padomes izpildkomiteju- Iskolastrel.

Latvijas buržuāzija centās izmantot Februāra revolūciju, lai nostiprinātu savas pozīcijas, pirms revolucionārie spēki ir paspējuši organizēties.1917.gada martā organizēja “nacionālo” centru, kur izveidoja Sabiedrisko organizāciju padomi- Latvijas pilsētu buržuāzijas biedrība. Lauku buržuāzija izveidoja Vidzemes Pagaidu Provinces padomi, kurā darbojās kulaki, baznīcu kalpotāji un Latvijas buržuāzijas sabiedriskie darbinieki.

Ir redzams, ka Februāra revolūcijas sekas Latvijā daudzējādā ziņā atgādināja notikumus Krievijā- divvaldības izveidošana neokupētajā teritorijā. Darbaļaužu un laukstrādnieku pusē bija Strādnieku un karavīru deputātu padomes, kuras pastiprināja Iskolastrel. Šīs organizācijas jau savas darbības sākumā īstenoja pasākumus darbaļaužu interesēs. Buržuāzijas intereses pārstāvēja Pagaidu valdības iestādes pārstāvji, vietējās buržuāzijas organizācijas, ko atbalstīja Iskosol

Tuvākajos mēnešos mēs izsekosim notikumiem cariskajā Krievijā, kur divvvaldība straujos tempos uzkrāj iekšējās pretrunas, redzēsim pie kā tās noved, īpašu uzmanību veltīsim tam, kā šie notikumi ietekmē situāciju Latvijā, kur, savukārt, cīnās par savām interesēm vietējā buržuāzija un darbaļaudis. Aicinām jūs arī sekot notikumu lenšu atjauninājumiem, kur tiks atspoguļoti svarīgi tā laika Latvijas dzīves momenti, citāti no avīzēm, parādīsies atsauces par jauniem rakstiem.


20.02.2017

Ar šo rakstu mēs aizsākam ciklu, kas ir veltīts simts gadu seniem notikumiem. Mūsu mērķis ir radīt pilnīgu priekšstatu par 1917.gada notikumiem Krievijā: par impēriju, kura cīnījās I pasaules karā un tās iekšējām pretrunām, dažādām sociālajām un politiskajām grupām, kuras aizstāvēja savas intereses, sociālekonomiskajā struktūrā ietvertajiem mehānismiem, kuri lēnām, bet nepielūdzami virzīja vēsturi uz priekšu. Tas viss būs mūsu diskusijas pamatā šī gada laikā, bet sāksim ar situācijas raksturojumu Krievijas impērijā XX gadsimta sākumā.

XIX gadsimta beigās Krievijā izveidojās diezgan sarežģīta sociālekonomiskā situācija. Apmēram 80% iedzīvotāju bija zemnieki, un lauksaimniecības nozare ieņēma svarīgu vietu tautsaimniecībā, bet virkne zemnieku problēmu, kas radās līdz ar dzimtbūšanas atcelšanu (atkarība no muižniekiem, lauku vadīšanas demokratizācija) nebija atrisinātas, kas radīja spriedzi. 

Tajā pašā laikā diezgan strauji attīstījās industrija, daudzi zemnieki pārcēlās uz pilsētām, iekārtojās strādāt rūpnīcās. Tas veicināja divu šķiru veidošanos: buržuāzija- ražotņu īpašnieki un pilsētu industrializācijas strādnieki. Turklāt, pati valsts bija vēlīnā feodālisma, absolūtās monarhijas klasiskais veidojums, kas neapmierināja nevienu no šķirām.


Pirmā problēma šajā stabilajā konstrukcijā bija daudzās krīzes XX gadsimta sākumā: ekonomiskā krīze 1900.-1903. g., tai sekojošā ilgstošā recesija, Krievijas- Japānas karš, Pirmā Krievijas revolūcija 1905.-1907.g. Šo notikumu gaitā zemnieki (Viskrievijas zemnieku savienība), strādnieki (partijas Eseri un KSDSP) un buržuāzija (Kadetu un Oktobristu partijas) izvirzīja valstij dažādas prasības. Sākotnēji cars apmierināja prasības, izdodot manifestu 1905.gada 17.oktobrī, bet vēlāk atlaida pirmo Domi, tad-1907.gada 3.jūnijā, arī otro Domi, kas būtiski izmainīja pārstāvniecības dalībnieku skaita proporcijas par labu muižniekiem un buržuāzijai. Tādejādi tika nosprausts kurss uz jebkuras neapmierinātības izpausmju apspiešanu.

Atsevišķa tēma ir stāvoklis Krievijā ārpolitikas arēnā. Neskatoties uz savu lielo teritoriju, vareno armiju, ekonomikas jomā Krievija bija pasaules imperiālistiskās sistēmas viduvējība, turklāt lielā mērā atkarīga no ārvalstu kapitāla un tehnoloģijām. Pasaules imperiālistiskās sistēmas pieaugošo pretrunu apstākļos valsts tika iesaistīta liela mēroga militārajos konfliktos.

Tas arī notika līdz ar I Pasaules kara iesākšanos. Iesaistoties šajā karā ar visām neatrisinātajām problēmām ārpolitikā, cariskā valdība ar pašas rokām radīja visus apstākļus revolucionārai situācijai. 

Saasinoties situācijai frontēs un nogurstot no pastāvīgajām karadarbībām, iedzīvotāju vidū pieauga neapmierinātība visos Krievijas sabiedrības slāņos, tostarp arī valdošajā grupās. 

Latvija 1917.gada sākumā bija sadalīta frontes līnijas divās daļās, kas atradās uz dienvidiem no Slokas, pie Rīgas, tālāk pa Daugavu līdz Jēkabpils dienvidu pusi un tālāk cieši gar Daugavpili. Dienvidrietumu pusē bija izvietojies vācu karaspēks, ziemeļaustrumos atradās cara armija. 

Tāds stāvoklis nevarēja neizraisīt vietējo iedzīvotāju vidū asu reakciju un neapmierinātību ar karadarbību. Vietējā sociāldemokrātija, kura atšķirībā no mūsdienu liberālajiem reformistiem, kas darbojas tās vārda aizsegā, ievērojot proletariāta idejas, saprata, ka karš nenotiek vienkāršo darbaļaužu un viņu ģimeņu interesēs, viņu bērni tika nogalināti vairākus desmitus kilometrus no mājām, bet gan antagonistu klases- mirstošā feodālisma, stiprinot savas buržuāzijas pozīcijas. 

Būdami norūdīti kaujās, integrēti cara armijā, Latvijas sociāldemokrāti nodarbojās ar aktīvu propagandu, kas bija tik veiksmīga, ka Ziemeļu frontes galvenais komandieris, ģenerālis N. Ruzskis paziņoja: “Rīga un Dvinska ir Ziemeļu frontes nelaime, sevišķi Rīga. Tās ir divas boļševiku propagandas izdaudzinātas ligzdas ”. Būtiska loma bija arī vietējo sociāldemokrātu ciešajai saiknei ar visu revolucionāro kustību Krievijā, ar tās galveno daļu- Petrogradas strādniekiem, kuru vidū tajā laikā darbojās P. Stučka. Viņš sekoja notikumiem Latvijā, nodarbojās ar boļševiku literatūras piegādes organizēšanu uz Latviju. 

Laipni lūdzam šajā notikumiem bagātajā gadā, kas iezīmē veselu virkni svarīgu notikumu, kuri kardināli maina pasaules vēstures skatījumu, kļūs par jauna laikmeta vēstnesi darbaļaužu cīņā par savām interesēm, darbaļaužu, bet nevis kapitāla varu.