Latvijas Sociālistiskā partija

26.10.2015

Ceļojumu klubs “GEO”, kura dalībnieku lielāka daļa ir Latvijas Sociālistiskās Partijas pirmsorganizācijas “Spilve” locekļi, eksistē jau vairākus gadus. Viena no kluba aktivitāšu ievirzēm ir Latvijas vēsturisku vietu pētīšana. It īpaši dalībnieki interesējas par latviešu darbaļaužu cīņu pret ekspluatatoriem – dzimtbūtniekiem un muižniekiem, kapitālistiem, ierēdņiem, baltgvardiem, buržuāziskiem nacionālistiem, kā arī pret starptautiskā kapitāla izaudzētiem fašistiem un nacistiem un viņu noziegumiem Latvijas teritorijā. Pēc informācijas savākšanas un vietu apmeklējumiem visa informācija tiek publicēta atklātajos avotos. 

Daudzi jau droži vien dzirdēja, ka katru gadu Latvijas Sociālistiskā Partija un Sociālistiskā Jaunatne rīko piemiņas pasākumus memoriālā, kas tika uzbūvēts bijušās nacistu nāves nometnes “Salaspils” (Kurtenhof) vietā. 
Nesen kluba “GEO” pētnieki ir atraduši informāciju par to, ka, izrādās, šai nometnei bija sava “filiāle” Stopiņu pagastā, Sauriešu ciematā.
Nacisti un viņu brīvprātīgie atbalstītāji no vietējo iedzīvotāju skaita izmantoja Salaspils nāves nometnes ieslodzīto vergu darbu Sauriešu ģīpša karjeru raktuvēs.
Šeit joprojām rok ģipsi un strādā rūpnīca, kas ražo ģipškartona plāksnes un citus būvmateriālus. Likteņa ironijas pēc šī rūpnīca tagad pieder 1932. gadā Vācijā dibinātam uzņēmumam KNAUF. 

Vietā, kur devās pētnieki, ir vairākas pamestas applūdinātas karjeras. Vienas karjeras krastā savā laikā tika lemts uzstādīt piemiņas akmeņus par godu tiem, kas šeit gāja bojā noplicināti, grūtā vergu darbā vai dēļ slimībām. Akmeņu noformēšanas darbam tika pieaicināts vietējais tēlnieks, kura tēvs arī bija Salaspils nāves nometnes ieslodzītais. Akmeņi tika uzstādīti uz nelilelas pussalas. Piemiņas vietā bija nelilels ar elektriskiem lukturiem apgaismots laukums, bet tālāk ievietoja divus akmeņus. Uz viena ir uzrakstīti tie baigie gadi – 1942-1944, bet uz otra – teksts: ”Salaspils nāves nometnes filiāle Saurieši“.
2000-jos gados ģipša rakšanu šajā karjerā pārtrauca, līdz ar to tika pārtraukta arī gruntsūdeņu atsūknēšana. Rezultātā ūdens līmenis karjerā strauji pacēlies.

Kad pētnieku grupa atbrauca uz šo vietu pētniecisko darbu veikšanai, viņi ieraudzīja tikai mirušo applūdināto koku un lukturu stabu galotnes, kā arī 3-5 cm augstu virs ūdens viena no piemiņas akmeņiem augšējo daļu, kas bija praktiski nesaredzama. Pētnieki zem ūdens izpētīja laukumu un akmeņus, kas tagad atrodas ap 70 m tālu no krasta, nofilmēja un nofotografēja visu, kas likās interesants. Dotajā brīdī laukums un akmeņi atrodas apmēram 1.7-1.8 m dziļumā. Ūdens karjerā ir ļoti dzidrs un labā laikā, kad nav vēja un viļņu, uzrakstus var lieliski saskatīt, tiekot pie akmeņiem peldus vai ar laivu.

  • 1.jpg
  • 2.jpg
  • 3.jpg
  • 4.jpg
  • 5.jpg

Ūdens līmenis karjerās pie Sauriešiem pakāpeniski paceļas, applūdināšanai tiek pakļauta ne tikai šī piemiņu vieta, bet arī kotedžu ciemats, kas strauji izaudzis “treknajos gados” Sauriešu karjeru krastos. Tur pārsvarā dzīvo latvijas buržuāzija un ierēdņi. “Biezo” iecienītā apbūves vieta, kas likās tik pievilcīga, izrādījās ne pārāk veiksmīga hidroģeoloģijas ziņā. Augsts gruntsūdeņu līmenis, kura dēļ karjeras tika strauji un nekontrolējami piepildītas pēc to atsūknēšanas pārtraukšanas, izraisīja kotedžu pagrabu applūdināšanu.

Teorētiski šo problēmu varētu atrisināt izrokot ūdens atvadu līdz tuvākai upei, lai izvairītos no liekā ūdens. Bet šeit par galveno šķērsli kļuva, lai cik jocīgi tas neskanētu, jauno saimnieku pārspīlēts buržuāziskums un privātīpašnieciskie ieradumi. Plānotajam ūdens atvadam būtu jāiet caur kaimiņu pagasta privātajiem zemes īpašumiem, un vienoties ar to īpašniekiem nekādīgi neizdodas.

Pēc piemiņu vietas izpētes “GEO” ekspedīcijas dalībnieki pagodināja kritušos Salaspils nāves nometnes Sauriešu filiāles ieslodzītos ar klusuma minūti. 

Aktīvās atpūtas kluba “GEO” ģeogrāfijas biedrība 


13.10.2015

1944.gada 13. oktobrī Padomju Armija atbrīvoja Rīgu. Šajā dienā  beidzās viens no drūmākajiem periodiem  Rīgas vēsturē, kas ilga gandrīz trīs ar pusi gadus, fašistiskās okupācijas laiks. Savu ieguldījumu šajā uzvarā deva Rīgas pagrīdes darbinieki.

Uzreiz pēc fašistu ienākšanas Rīgā, savu darbību uzsāka pagrīdes organizācijas. Cīņas bija ļoti smagas.  Ilgstošās cīņās pagrīdes darbinieki cieta lielus zaudējumus. Hitlerieši okupācijas gados Rīgā arestēja apmēram 12 tūkstošus antifašistiskās pagrīdes un izlūkošanas grupu dalībniekus.

Pēdējos okupācijas mēnešos ļoti aktīvi noritēja mazo pagrīdes grupu un to cilvēku, kas nevēlējās nekādā veidā palīdzēt fašistiem, darbība.  Liela nozīme bija arī tam, ka Rīgas strādnieki atteicās pildīt fašistu pavēles, kas noteica obligātu pilsētas iedzīvotāju piedalīšanos nocietinājumu veidošanā pie pilsētas robežām. Tas notika, neskatoties  uz to, ka par šādu rīcību draudēja nāvessods.

Strādnieki neļāva izzagt dzimto Rīgu.  Patriotu grupas darbojās visās rūpnīcas VEF darbnīcās. Tie bija strādnieki, kas strādāja J.Freimaņa vadībā un, neskatoties uz apsardzi, pamanījās izņemt no sūtīšanai sagatavotajām kastēm vērtīgas mašīnas.

Līdzīgā veidā rīkojās Rīgas kuģu remonta rūpnīcas strādnieku grupa. Strādnieki J.Andersons, A.Gailītis un citi paslēpa bedrēs  zem  grīdas vērtīgus instrumentus.

Rīgas gāzes rūpnīca neuzgāja gaisā tikai tāpēc, ka tur strādāja drosmīgi cilvēki. Meistari Šmits un Bricis, strādnieki Točas un Latuns , mūrnieks Mihelsons, sajutuši kaut ko nelāgu, rūpnīcā noorganizēja slepenas diennakts dežūras. Pirms Padomju Armijas ienākšanas, lai apmānītu hitleriešus, uz rūpnīcas vārtiem uzrakstīja- mīnēts un, to redzot spridzināšanas komandas devās prom.

13oct.jpg

Ienaidnieka mīnētājus spēja apmānīt arī konditorijas fabrikas „Laima” strādnieki. Vienam no viņiem, uzvelkot vācu armijas formu, izdevās pārliecināt fašistu spridzinātājus par to, ka uzņēmums jau ir mīnēts.

Fašisti, uzsākot atkāpšanos, centās iznīcināt ēku, kurā padomju laikā atradās LPSR Rakstnieku savienības nams.  To paredzot, naktī  uz 13.oktobri, sētniece Karlsone kopā ar Ragaini un apkopēju Putniņu aizbarikādēja durvis, bet mūrnieks Millers, bruņojies ar automātu, ko viņš paņēma līdzi bēgot no Latviešu SS brīvprātīgo leģiona, gatavojās apšaudei. Hitlerieši veltīgi lauzās durvīs. Parādoties mīnētājiem, tika uzsākta apšaude, un viņi bija spiesti bēgt.

Tādus piemērus varētu minēt daudz. Tas viss liecina par to, ka liela iedzīvotāju daļa neatbalstīja fašistus, bija atbildīga par savu dzimteni un gaidīja Sarkanās Armijas atnākšanu.  

P.S. Raksts ir sagatavots, izmantojot vēsturnieka Jāņa Dzintara grāmatu „Rīgas pagrīdes noslēpumi”, kuru mēs iesakām izlasīt. Jānis Dzintars ir arī grāmatas „Latviešu tautas cīņa Lielajā Tēvijas karā” līdzautors.


30.09.2015

1944.gada  septembra beigās Salaspils koncentrācijas nometnē tika izpildīti pēdējie nāvessodi, nošaujot. Fašisti nošāva 17 smagi slimos ieslodzītos.  Pārējos izveda uz Vāciju, bet barakas nodedzināja, slēpjot pastrādāto noziegumu pēdas.

Nometnē bija nogalināti apmēram 100 tūkstoši cilvēki, kuru vidū 7 tūkstoši bērni.   1967.gadā nometnes vietā uzcēla Fašisma upuru piemiņai veltīto memoriālo kompleksu. Kopš tā brīža katru gadu septembra pēdējā svētdienā Salaspils memoriālā pulcējas bijušie ieslodzītie un viņu pēcteči, kā arī visi tie, kam nav vienaldzīgi daudzu tūkstošu cilvēku likteņi, kas ir gājuši bojā vai cietuši šajā nāves nometnē.

  • 1.jpg
  • 2.jpg
  • 3.jpg
  • 4.jpg

Šā gada 27. septembrī  Krievijas un Baltkrievijas vēstniecības diplomāti, kara veterāni, Latvijas Salaspils koncentrācijas nometnes bijušo ieslodzīto biedrības pārstāvji, kā arī Latvijas Sociālistiskās partijas biedri piedalījās svinīgajā vainagu un ziedu nolikšanas ceremonijā. Atceres pasākuma dalībnieki pieminēja ar klusuma brīdi šajā nometnē nacistu nomocītos ieslodzītos.

25.septembrī Salaspils kultūras namā notika starptautiskā zinātniskā konference: «Salaspils koncentrācijas nometne, 1941–1944. Vēsture un piemiņa», kura tika organizēta, pateicoties Salaspils domes, Latvijas Okupācijas muzeja un Daugavas muzeja atbalstam. Konferencē uzstājās dažādi Latvijas un ārzemju vēsturnieki, vairākums no kuriem savos ziņojumos izvirzīja mērķi  atmaskot mūsdienu sabiedrībā valdošos «mītus un melus» par Salaspils nometni, kas „radās padomju okupācijas laikā”. Tas nozīmē, ka pasākuma rīkošanas mērķis nebija patiesības meklējumi, bet kārtējais mēģinājums ar visiem spēkiem nomelnot padomju laikus.

Šodien, kad tiek pārskatīta vēsture, ir svarīgi balstīties uz to cilvēku liecībām, kas bija tiešie šo traģisko notikumu liecinieki. Mēs iesakām izlasīt grāmatu „Bērni un karš”, kuru ir sagatavojusi Ludmila Timoščenko, kas  pati ir izgājusi cauri fašistiskajām koncentrācijas nometnēm, desmit gadus vākusi materiālus, meklējusi ieslodzīto adreses un apkopojusi viņu atmiņas šajā grāmatā. Krievu valodā grāmata tika izdota 1999.gadā, bet pateicoties Alfrēda Rubika ( tajā laikā Eiropas Parlamenta deputāta), materiālajam atbalstam, to iztulkoja un izdeva arī latviešu valodā. Tagad grāmata ir kļuvusi pieejama elektroniskā veidā partijas mājas lapas sadaļā- mūsu grāmatas. 


09.09.2015

Pēc KF vēstniecības pasūtījuma  Jēkabpilī,  Varoņu ielā ir  uzsākta Brāļu kapu labiekārtošana. Latvijas Sociālistiskā partija protams iestājas par to, lai kapi tiktu sakopti. Tajā pašā laikā daži apstākļi  rada bažas un liek būt uzmanīgākiem attiecībā pret šo labiekārtošanu. Šī projekta ietvaros ir radusies doma pārvietot pieminekli lielgabalu un zem tā apglabāto karavīru mirstīgās atliekas no pilsētas centra uz Brāļu kapiem, Varoņu ielā. Šī ideja izsauc neviennozīmīgu reakciju iedzīvotāju vidū.

Piemineklis lielgabals, virs ģenerālmajora Sergeja Kuprijanova,  pulkveža Subabutdina Gazejeva un pulkveža Gavrila Šarikalova, kas krita kaujās par Jēkabpils atbrīvošanu, kapu kopiņām, atrodas  Krustpils centrālajā ielā, pretī Kultūras namam. Tā ir kļuvusi par tradicionālu vietu, kur cilvēki pulcējas 23.februārī, Uzvaras dienā, pilsētas atbrīvošanas dienā no fašistiskajiem iebrucējiem.

9sep.jpg

Tā kā šī pārvietošanas ideja ir izsaukusi lielu rezonansi pilsētā, tad 6.septembrī notika tikšanās, kurā piedalījās arī Latvijas Sociālistiskās partijas Jēkabpils pirmorganizācijas biedri ar Natāliju Ždanovu priekšgalā. Kā viņi pastāstīja, Jēkabpils pilsētas mērs Leonīds Salcevičs centās mierināt, ka šogad pārvietošanas nebūs, jo ir jāatrod apbedīto  virsnieku radinieki un jāsaņem viņu piekrišana. Turklāt izrādās, ka paša Brāļu kapu labiekārtošanas plāna vēl nemaz nav, un tas vēl tikai tiks izstrādāts. Pilsētas mērs L.Salcevičs  pavēstīja, ka vietā, kur atrodas  lielgabals un  apbedījumi, grib izveidot skvēru. Tikšanās laikā mērs sarīkoja klātesošo vidū balsošanu, kas parādīja, ka krievu biedrība «Rodņik» atbalsta karavīru pārapbedīšanu un lielgabala pārvietošanu.

Jāaizdomājas ne tikai par karavīru pārapbedīšanu. Latvijas Sociālistiskās partijas Jēkabpils pirmorganizācijas biedri ir nobažījušies par Varoņu - atbrīvotāju parku, kas atrodas blakus piemineklim lielgabalam. Tur ir izvietots pilsētas atbrīvotājiem veltīts memoriāls. Atrodas plāksnes uz kurām ir uzrakstīti kritušo karavīru vārdi. Vai nebūs tā, ka vispirms novāks lielgabalu, bet pēc tam ķersies klāt pašam  memoriālam? Tagad pilsētas mērs sola neaiztikt to, bet kā būs tālāk, nav zināms. Jāsagaida labiekārtošanas plāns. 


06.08.2015

Katru gadu pirmajā augusta sestdienā, pēc senas tradīcijas, 130. latviešu strēlnieku korpusa veterāni ierodas Vietalvā, Pļaviņu novadā, lai godinātu kaujas biedrus. Latvijas Sociālistiskā partija daudzu gadu garumā morāli un materiāli atbalsta šo piemiņas pasākumu. 1944.gada augustā pie Aiviekstes upes un starp Vietalvas pakalniem notika asiņainas cīņas Madonas operācijas ietvaros. Izšķirošā loma šajās kaujās bija  130. latviešu strēlnieku korpusam. Tur notika ļoti sīvas cīņas. Izmantojot to, ka Lubānas zemienē ir daudz neizbrienamu purvu, liels skaits pakalnu un maz ceļu, fašisti nostiprināja savas pozīcijas pakalnu virsotnēs, no kurienes veica apšaudi. Lai sarkanarmieši nevarētu viņus apiet, vācieši izveidoja spēcīgas aizsargjoslas. Šo kauju laikā  padomju karavīri  parādīja lielu vīrišķību. Tā izlūki, zem ienaidnieka smagās apšaudes, no baznīcas zvanu torņa vadīja mūsu artilēriju. Par šo karaspēka varoņdarbu seržants Jānis Roze tika apbalvots ar trešās pakāpes Slavas ordeni un  kļuva par pirmo šī kara apbalvojuma kavalieri korpusa vēsturē. Sarkanajai armijai izdevās pārraut pretinieka aizsardzību, kaut gan vācieši daudzus kilometrus garos Lubānas purvus uzskatīja par neizbrienamiem. Madonas operācijas cīņas nodrošināja turpmāko uzbrukumu Rīgai. Vietalvas un Aiviekstes apkārtnē gāja bojā apmēram 1600 padomju karavīru. Brāļu kapos ir apglabāti vairāk nekā 500 karavīru.

Brāļu kapu memoriālais ansamblis atstāj lielu iespaidu. Pēc tēlnieku Valda Alberga, Zentas Zvāres un arhitekta Edgara Šenberga ieceres, centrālais tēls Lāčplēsis (padomju karavīrs)  ar zobenu uzveic Melno bruņinieku (nacismu). Blakus ir pret debesīm vērsti durkļa smailēs novietoti trīs zvani, kas aicina būt modriem par savu zemi. Brāļu kapu teritorijā ir liela kārtība. Tas ir vietējās varas un KF vēstniecības nopelns, kas materiāli atbalstīja ansambļa kapitālo remontu.

Pēc memoriāla atklāšanas 1968.gada augustā, Sēru dienā Vietalvā pastāvīgi pulcējas vairāki tūkstoši cilvēku. Tagad tik liela apmeklētība vairs nav. Tajā pašā laikā tradīcija ir saglabājusies. Karā kritušos karavīrus pieminēja 130.latviešu strēlnieku korpusa un partizānu organizācijas veterāni, veterānu organizācijas „LAKCA’’  biedri, Krievijas vēstniecības pārstāvis, Latvijas Sociālistiskās partijas biedri ar partijas priekšsēdētāju Alfrēdu Rubiku priekšgalā,  Latvijas Republikas Saeimas deputāts Artūrs Rubiks, kā arī Vietalvas pagasta pārstāvji, kas arī organizēja piemiņas  mītiņu.

130.latviešu strēlnieku korpusa un partizānu organizācijas veterānu biedrības vārdā uzstājās biedrības valdes loceklis Osvalds Mačs, kurš aicināja mūžīgi pieminēt karā kritušos dzimtenes aizstāvjus. Mītiņa beigās notika svinīga ziedu nolikšana. Bet noslēgumā visi pulcējās pie uzklāta galda, lai pieminētu karā kritušos.

130.Latviešu strēlnieku korpusa un partizānu veterānu organizācijas biedrības priekšsēdētājs Alberts Pāže  pateicās Latvijas Sociālajai partijai par morālo un materiālo atbalstu un izteica pateicību vietējai pašvaldībai par tās rūpēm, saglabājot Brāļu kapus. Pie galda tika pieminēts briesmīgais kara laiks, cīņas frontē un partizānu vienībās, koncentrācijas nometnēs nomocītie ieslodzītie. Neviens nevēlējās, lai kaut kas tāds atkārtotos.

Latvijas Sociālistiskās partijas biedri arī nevēlas, lai mūsdienu paaudze piedzīvotu kara šausmas. Tāpēc partijas programmā ir skaidri norādīts- partija ir pret Latvijas darbību jebkādos militārajos blokos un savienībās. Tas nozīmē, ka partija ir par Latvijas izstāšanos no agresīvā militārā NATO bloka , jebkādu šī bloka kara bāzu likvidāciju republikas teritorijā. Kā arī par to, lai Latvijas teritorijā aizliegtu izvietot un pārvietot jebkāda veida masu iznīcināšanas  ieročus. 


31.07.2015

27.jūlijā Rēzeknē svinēja 71.gadadienu kopš pilsētas atbrīvošanas no vācu fašistiskajiem iebrucējiem. Katru gadu Rēzeknes iedzīvotāji un tās viesi pulcējas pie pieminekļa Rēzeknes atbrīvotājiem, lai  pieminētu karā kritušos un apsveiktu veterānus. Latvijas Sociālistiskās partijas biedri vienmēr ir piedalījušies un aktīvi piedalīsies  šī svarīgā pasākuma organizēšanā. Tā bija gan tad, kad partija atradās opozīcijā, gan tagad, kad partija strādā Rēzeknes pilsētas valdošajā koalīcijā. Oficiāli atbildīga par to, lai mītiņš notiktu, ir veterānu  organizācijas “LAKCA” Rēzeknes nodaļa, kuras valdē ir Sociālistiskās partijas biedri.

Divas dienas — 23. un  24.jūlijs — pagāja, lai  pie Spruktu, Petušku, Brencavu un Ratinieku ciemiem un viensētām „pārgrauztu” lauku nocietinājumu sistēmas, kuru kopējais dziļums ir apmēram 8 km un tikpat, lai pārvarētu atlikušos 10-12 km līdz Rēzeknei. Visas aizsardzībai ērtās dabiskās robežas fašisti izmantoja, lai apturētu Sarkanās Armijas virzīšanos. Bet ienaidnieka pretošanos  nemainīgi lauza mūsu armijas daļu saskaņotā rīcība. 27.jūlija rītausmā pirmais pilsētā iegāja  N.Aļehina pulks. Bet apmēram ap pulksten 14:00 visa pilsēta jau bija atbrīvota no okupantiem. Ievērojot tradīcijas, kopš Suvorova laikiem, par Rēzeknes pilsētas komandantu tika iecelts pulkvedis N.Aļehins, kas pirmais iegāja pilsētā - par to var lasīt grāmatās, kurās ir rakstīts par to varonīgo laiku.

Dalībniekus  apsveica Rēzeknes mērs Aleksandrs Bartaševičs. «Tie ir svētki gan pilsētai, gan  man, un par to ir  ļoti svarīgi runāt» – teica mērs tiem, kas uzskata, ka nebija nekādas atbrīvošanas, bet sākās jauna okupācija. Apsveikt Rēzeknes iedzīvotājus atbrauca Krievijas Federācijas ģenerālkonsulāta konsuls Daugavpilī Vladimirs Šukins. Veterānu  organizācijas “LAKCA” Rēzeknes nodaļas priekšsēdētājs Ivans Dudkins aicināja glabāt piemiņu par tiem laikiem. Pie pieminekļa tika nolikti ziedi. Pēc mītiņa  notika koncerts, kurā piedalījās Rēzeknes pilsētas un novada pašdarbības kolektīvi.


08.07.2015

Draudzības kurgānu izveidoja 1959. gadā. Tas simbolizē cīņu draudzību, kas nostiprināta krievu, baltkrievu un latviešu partizānu asinīm kaujās pret fašistiskajiem okupantiem. Kopš tā laika, jūlija pirmajā svētdienā, pie Kurgāna ik gadu sabrauc veterāni – padomju partizāni un Lielā Tēvijas kara dalībnieki, viņu radinieki un jaunatne.

Dažādus laikus ir pārdzīvojis Kurgāns. Padomju laikā cīņu biedri no visām trijām republikām tikšanos Kurgānā atzīmēja kopā, pāri Zilupei brīvi gāja ciemos viens pie otra. Tagad cīņu biedri var tikai cits citam pamāt ar roku, bet paspiest biedra roku nav iespējams – ceļā ir robeža, kas sadala Kurgāna teritoriju.

Kopš 90-tajiem gadiem Latvijas Sociālistiskā partija vienmēr organizēja tikšanās Kurgānā. Tā tas bija un tā arī būs. Šogad bija izdarīta neliela atkāpšanas no tradicionāla mītiņa. Sakumā notika piemiņas zīmes atklāšana. Pirmo reiz ideju par tādu piemiņas zīmi izteica tikšanas Draudzības kurgānā 2012. gadā 130.Latviešu strēlnieku korpusa un partizānu veterānu organizācijas biedrības priekšsēdētāja vietnieks Ilmārs Puteklis. Latvijas Sociālistiskā partija atbalstīja ideju un palīdzēja realizēt dzīvē.

Tieši Ilmāram Puteklim un biedrības priekšsēdētājam Albertam Miervaldim Pāže bija tas gods atklāt piemiņas zīmi. Tur trijās valodās (latviešu, krievu, baltkrievu) ir uzrakstīts: „70 gadu Padomju Savienības uzvarai Lielajā Tēvijas karā pret fašistisko Vāciju.”

Pēc tam notika mītiņš. Uzstājas partijas biedri, kara veterāni, Krievijas Federācijas vēstniecības pārstāvis. Noslēdzošais mītiņa akords bija Latvijas Sociālistiskas partijas priekšsēdētāja Alfrēda Rubika uzstāšanās.

Šķērsot robežu ir stingri aizliegts. Taču nelielām delegācijām ir atļauts tiltiņa vidū apmainīties ar ziedu pušķiem. Pēc mītiņa noslēgšanās tā dalībniekiem bija iespēja brīvā atmosfērā, pie svētku galda, dalīties atmiņās, dziedāt un dejot.


07.07.2015

Dārgie biedri veterāni!

Latvijas Sociālistiskā partija kvēli un sirsnīgi sveic Jūs 57.tikšanās reizē Draudzības Kurgānā!

Mūsu tradicionālā tikšanās Draudzības Kurgānā – Padomju partizānu kauju slavas un draudzības vietā, kura kļuvusi par simbolu krievu, baltkrievu un latviešu tautu draudzībai, notiek septiņdesmitās gadadienas kopš Padomju Savienības uzvaras pār nacistisko Vāciju zīmē.

Padomju tauta uzvarēja ienaidnieku, kura priekšā krita Eiropa. Padomju kareivji, partizāni un aizmugures darbaļaudis ne tikai aizstāvēja savu Dzimteni, bet arī atbrīvoja no brūnā mēra Eiropas valstis.

Mums ir ar ko lepoties. Mums ir no kā mācīties. Mums ir kam līdzināties. Arī pēc 70 gadiem mūsu Uzvara ir kā ass kauls rīklē fašistu līdzskrējējiem, modina viņos revanša alkas. Un tādēļ tiek pārrakstīta vēsture, pazemoti veterāni – antifašisti. Mūsu paaudzes uzdevums – nodot Jūsu pieredzi un Jūsu Dzimtenes mīlestību nākamajām paaudzēm. Tā ir mūsu tikšanās reižu Draudzības Kurgānā būtība.

Šodien atkal pasaulē nav miera. Spēki, kuri pirms 70 gadiem cieta sakāvi, cenšas revanšēties, pārrakstīt vēsturi pa savam, nomelnot uzvarētāju varoņdarbu. Šodien galvenais uzdevums ir nepieļaut naida eskalāciju jebkurā tā veidā, saglabāt mieru un patieso vēsturi, nodot veterānu dzīves gudrību un pieredzi nākamo paaudžu jauniešiem.

Atcerēsimies V.I. Ļeņina vārdus: „Esiet stingri! Uzvara būs mūsu!”. Dārgie veterāni, frontinieki, partizāni un aizmugures darbaļaudis! LSP novēl Jums spēku un veselību, prieku un labklājību, mīlestību un saticību Jūsu ģimenēs. Jūsu varoņdarbs ir mūžīgs! Jūsu slava ir nemirstīga!

Latvijas Sociālistiskās partijas valde 2015.gada 5.jūlijā


29.06.2015

1941. gada 22.jūnijā sācies Lielais Tēvijas karš. Hitleriešu divīzijas, raujoties uz austrumiem, strauji okupēja PSRS rietumu republikas, tai skaitā arī daļu no Latvijas. Varoņīgi cīnījās liepājnieki, kuri par nedēļu piesaistīja sev un aizkavēja nacistu karaspēku kustību Ļeņingradas virzienā. Aizsardzībai gatavojās Rīga.

Komunistiskās Partijas vadība sākusi strādājošo, partijas un komjaunatnes locekļu bruņoto vienību veidošanu. 22-24.jūnijā strādnieku pulkiem ar Iekšlietu Tautas Komisariāta pulka atbalstu izdevās apspiest bruņotu -  bijušo baltgvardu, Aizsargu, Pērkonkrustiešu un citu vietējo fašisma atbalstītāju sacelšanos pret padomju varu. Toties atsevišķi bruņotie uzbrukumi Sarkanajai Armijai, bēgļiem un padomju varas atbalstītājiem turpinājās arī vēlāk.

Jau 25.jūnijā sāka formēt ne tikai strādnieku bataljonus, bet arī vienības, kuras nosacīti nosauca par “īpašu komjauniešu rotu”, kuras sastāvā tika iekļauti Latvijas Valsts Universitātes sagatavošanas kursu audzēkņi. Viņi pārsvarā bija no provinces atbraukušie strādnieku un zemnieku bērni, kuriem padomju vara deva iespēju par brīvu mācīties augstskolā. Diemžēl, karš sagrāva padomju jauniešu plānus.

Uz LKP Centrālo Komiteju tika izsaukti 18 bijušo Interbrigāžu komandieri un kaujinieki, kuri piedalījās civilajā karā Spānijā. Jānis Kalnbērziņš nosūtīja viņus uz Strādnieku Gvardes bataljoniem, lai viņi palīdzētu saformēt, apmācīt to dalībniekus aprīkoties ar ieročiem un padalītos ar savu kaujas pieredzi. Vienu no pirmiem bataljoniem (250 cilv.) izveidoja “VEF”, “Vairogs” un “Sarkanā Zvaigzne” rūpnīcu strādnieki F.Veisenfelda vadībā.

Strādnieku Gvardes vienībās iestājās Rīgas Proletāriešu, Kirova un Maskavas rajona komjauniešu aktīvisti, tai skaitā arī komjauniete Viktorija Misa – Latvijas Valsts Universitātes studente. Par komjauniešu studentu rotas komandieri kļuva LPSR TKP Fiziskās Kultūras un Sporta Komitejas priekšsēdētāja vietnieks – Arvīds Rendnieks. Viņš jau iepriekš apliecināja sevi kā drosmīgs boļševiks cīņā pret K.Ulmaņa diktatorisku varu.

Vienlaikus ar Rīgas strādnieku bataljonu formēšanu to kaujinieki piedalījās kaujas uzdevumos – kopā ar Sarkanarmijas patruļām sekoja kārtībai Rīgā, meklēja diversantus un izpletņlēcējus, par kuriem regulāri ziņoja vietējie iedzīvotāji. Strādnieku Gvardes patruļas iznīcināja ienaidnieka diversantu grupu “Sarkanais Kvadrāts” rūpnīcas tuvumā, Šmērļos, Mežaparkā, kā arī pilsētas centrā.

7.strādnieku bataljona kaujinieki iznīcināja Torņakalnā Arkādija parkā izpletņlēcēju grupu. 27.jūnijā, pēcpusdienā vietējie bruņotie fašistu atbalstītāji ieņēma dažas ēkas tilšu tuvumā, lai veicinātu ātrāku vāciešu ienākšanu pilsētā, un apšāva pilsētas aizstāvju pozīcijas. Centraltirgus ēkās Aizsargi  izveidoja barikādes, taču Strādnieku Gvardieši viņus iznīcināja, bet nelielu daļu sagūstīja.  

Naktī, 27-28. jūnijā Padomju Latvijas valdība un LKP tika evakuēta uz Valku. Pilsētā palika tikai nelieli spēki. 29. jūnijā vācu karaspēki vairākkārt mēģināja šķērsot Daugavu, taču Strādnieku Gvarde cīnījās drosmīgi un neļāva hitleriešiem īstenot ātru pilsētas ieņemšanu. Kaujas laikā strādnieku bataljoni uzspridzināja Pontonu un Zemgales tiltu, taču sprāgstvielu trūkuma dēļ viņiem neizdevās uzspridzināt dzelzceļa tiltu.

Vācieši veica nepārtrauktu artilērijas un mīnmetēju apšaudi, viņu aviācija bombardēja Rīgas aizstāvju pozīcijas. Nesot lielus zaudējumus varoņi tomēr neļāva hitleriešiem tikt pāri Daugavai. 2:00, 30.jūnijā tika paziņots, ka vāciešiem izdevies šķērsot Daugavu pie Krustpils, bet 3:00 - 15km no Rīgas - pie Doles salas, un lieli ienaidnieka spēki tagad pārvietojas gar Maskavas šoseju Rīgas virzienā.

Lielu zaudējumu un vāja bruņojuma dēļ Strādnieku Gvarde vairs nevarēja noturēt ienaidnieku un bija spiesta atkāpties pilsētas dziļumā. Šādos apstākļos, aplenkuma bīstamības dēļ, padomju vienības bija spiestas ar zaudējumiem sākt atstāt pilsētu. Smagākās kaujas tajā dienā notika depo, centrālcietuma un krievu kapu rajonā, gar dzelzceļu. Šeit no abām pusēm zaudējumi sasniedza 2 000 cilvēku. 1. jūlijā vācieši ieņēma Rīgu.

Rīgas aizsardzība neļāva ienaidniekam ātri un bez zaudējumiem ieņemt pilsētu, kas deva 2 papildus dienas iedzīvotāju, valdības un materiālo vērtību evakuācijai. Strādnieku Gvardes bataljoni, Komunistiskās Partijas un komjauniešu vienības sadarbībā ar Sarkanarmijas vienībām pašaizliedzīgi un drosmīgi cīnījās, lai gan viņu bruņojuma un kaujas prasmju un pieredzes līmenis bija daudzkārt zemāks par Eiropas labākās armijas (Vācu) kareivjiem.

Daļai komjauniešu, tai skaitā arī Arvīdam Rendniekam un Viktorijai Misai tajās dienās izdevās izdzīvot, un vēlāk viņi turpināja cīņu pret hitleriešiem un viņu atbalstītājiem 1. atsevišķā latviešu strēlnieku pulka sastāvā, līdz viņus nosūtīja uz okupēto Rīgu, lai viņi tur organizētu pagrīdnieku pretestību fašistiskiem okupantiem. Diemžēl, šo drosmīgu un pašaizliedzīgu cīnītāju liktenis ir skumjš, jo beigu beigās nodevības rezultātā viņi tika arestēti, spīdzināti un nošauti Biķernieku mežā 1943.gada 6.maijā. Taču viņu varoņdarbs nav aizmirsts un slava paliks mūžos.


26.06.2015

Pirms 74 gadiem, 22. jūnija agrā rītā Vācija uzbruka PSRS, un sākās Lielais Tēvijas karš. Atzīmējot kara sākuma gadadienu, Latvijas sociālistiskās partijas  locekļi un atbalstītāji  nolika ziedus pie pieminekļa „Rīgas un Latvijas atbrīvotājiem no vācu fašistiskajiem iebrucējiem”. Pasākumā piedalījās Krievijas un Baltkrievijas vēstniecību diplomāti un Lielā Tēvijas kara veterāni.

26jun.jpg

Mēs izsakām pateicību visām Padomju Savienības tautām , kuras uz saviem pleciem iznesa galveno smagumu cīņā ar brūno mēri un noliecam galvas.  LSP nekad neaizmirsīs daudznacionāls Sarkanās Armijas lielo ieguldījumu pār fašismu gūtajā uzvarā. Mēs pienācīgi novērtējam partizānus un pagrīdniekus, visus , kuri pašaizliedzīgi strādāja aizmugurē. Mūžīga slava varoņiem, kas krituši cīņā par Dzimtenes un cilvēces brīvību!