Latvijas Sociālistiskā partija

25.06.2015

Septiņas dienas — no 23. līdz 29.jūnijam — ilga vīrišķīgā Liepājas pretošanās, kas pirmā saņēma fašistu triecienu Latvijas zemē. Hitleriskās armijas vadība cerēja, ka līdz zobiem apbruņotie karavīri bez problēmām šķērsos Kurzemi un caur Rīgu zibens ātrumā nonāks pie Ļeņingradas. Bet Liepājas aizstāvji sagrāva ienaidnieka nodomus.

Ienaidnieku Liepājas piepilsētā sagaidīja ģenerāļa Nikolaja Dedajeva sarkanās armijas 67. strēlnieku divīzija. Kauju trešajā dienā ģenerāli smagi ievainoja, un viņš nomira mediķu rokās. Par divīzijas komandieri kļuva  štāba komandieris pulkvedis Bobovičs.

Pilsētas aizstāvēšanā piedalījās arī civiliedzīvotāji. Visur tika uzsākta strādnieku  vienību veidošana. Tās vadīji bija pieredzējuši komunisti, bijušie pagrīdes darbinieki :- rūpnīcas «Тosmare» partijas sekretārs  Arturs Pētersons, metalurģijas rūpnīcas arodbiedrības organizācijas  vadītājs E.Mucnieks un citi. Šo vienību karavīri varonīgi cīnījās plecu pie pleca ar kājniekiem, jūrniekiem un robežsargiem pie Liepājas robežām, bet pēc tam pilsētas ielās. Viņiem bija arī jācīnās ar pilsētā nonākušajiem pārģērbtajiem desantniekiem.

Lai cīnītos svarīgākajās vietās, pilsētas aizsardzības štābs izveidoja komjaunatnes triecienvienību, kuru komandēja Imants Sudmalis, viņa vietnieki bija pilsētas komjaunatnes sekretārs Boriss Pelnēns  un rajona komjaunatnes komitejas darbinieks Jānis Januška. Pilsētas pionieru nama vadītāja Līna Jansone uzņēmās izveidot Liepājas sanitāro vienību un nodrošināja to ar zālēm.

Jau kara pašā sākumā hitlerieši parādīja savu īsto seju. Kad ievainoto un bēgļu evakuācija pa dzelzceļu kļuva neiespējama, tika nolemts lielu sanitāro transportu sūtīt pa jūras ceļu. Ar to transportēja 770 cilvēku- ievainotos karavīrus, sievietes un bērnus. Kuģis no ostas atgāja jau naktī, bet gaisma uzausa, kad tas bija dažus kilometrus no krasta. Neskatoties uz to, ka bija labi saskatāmas atpazīstamības zīmes ar sarkano krustu, fašisti, pārkāpjot visas starptautiskās normas, uzsāka bombardēšanu un nogremdēja kuģi. Virs slīkstošajām sievietēm, bērniem un bezpalīdzīgajiem ievainotajiem nēsājās «messeršmiti». Šīs briesmīgās ļaundarības hitlerieši veica Liepājas aizstāvju acu priekšā, radot viņos jaunu naida un dusmu uzplūdumu pret ienaidnieku. 

Liepājas aizsardzība būtiski palēnināja karaspēka kustību, tā kā vācu armijas vadība plānoja pilnībā ieņemt pilsētu otrajā kara dienā.
Mūžīga piemiņa varoņiem!


22.06.2015

Vācu nacistu zvērības rezultāti Latvijas teritorijā Lielā Tēvijas kara laikā. (dati uz 1945.g.,1 .febrūarī)

Nr.

 

Pilsēta,

apkrinķis

 

Kopā

Izvesti

uz Vāciju

Iznīcināti

Civil-iedzīvotāji

t.s.bērni

Padomju

kara-

gūstekņi

 

 

 

1

Rīga un

apkārtnes

179 000

5 000

130 400

309 400

36 386

2.

Daugaupils

40 000

 

124 800

164 800

9 000

3.

Jelgava

4 650

 

18000

22 650

6 000

4.

Rēzekne

11 000

1 000

35000

46 000

550

5.

Rīgas apkrinķis

760

2

401

1 161

505

6.

Daugaupils

apkrinķis

5 029

250

809

5 838

6 179

7.

Rēzeknes apkrinķis

4 199

1 045

429

4 628

4 539

8.

Lūdza un apkrinķis

3 000

 

19

3 019

2 008

9.

Grīva un apkrinķis

1 956

190

127

2 083

635

10.

Jēkabpils

4 000

 

4000

8 000

450

11.

Jelgavas apkrinķa

atbrīvotоs pagastos

649

 

7909

8 558

 

12.

Cēsis

590

32

46

636

2 285

13.

Cēsu apkrinķis

112

 

 

112

287

14.

Valka un pagasts

1 534

 

14

1 548

2 009

15.

Baltināva un apkrinķis

1 802

 

237

2 039

5 548

16.

Abrenes apkrinķis

2 158

506

2

2 160

3 778

17.

Bauska un apkrinķis

2 350

 

10

2 460

3 811

18.

Madona un apkrinķis

1 600

 

 

1 600

Nav datu

Kopā:

264 389

8 025

322 203

586 592

83 970


Avots:  LVVA, P-132, ap. 30, 1.26,lp. 176., Ziņojums b. J.Kalnbērziņam
Sagatāvoja - Inna Jakštas


18.06.2015

Sestdien, 13.jūnijā, Latvijā notika LTK veterānu tikšanās. Pasākumā piedalījās pa diviem pārstāvjiem no Latvijas, Lietuvas un Igaunijas- tiešie to notikumu dalībnieki, kas LTK gados dienēja ar Suvorova ordeni apbalvotajā  130. Latviešu strēlnieku korpusā, 8. Gvardes igauņu strēlnieku pulkā un ar Sarkanā karoga ordeni apbalvotajā Klaipēdas lietuviešu strēlnieku divīzijā.

Tikšanās organizatori bija Latvijas Sociālistiskā partija, Igaunijas kara  vēstures klubs „Front Lain” un Lietuvas kara vēstures apvienība „Aizmirstie Karavīri”.

  • 1.jpg
  • 2.jpg
  • 3.jpg
  • 4.jpg
  • 5.jpg

Pasākuma laikā dalībnieki nolika ziedus un aizdedzināja piemiņas sveces Igaunijas strēlnieku korpusa brāļu kapos Tušķos, Lietuvas divīzijas brāļu kapos Liekņos, Latvijas korpusa brāļu kapos Vaiņodē un Dobelē un citās vietās. Vēl arī Bunkas ciematā apmeklēja memoriālo akmeni, kas atrodas tajā vietā, kur tika pieņemta fašistiskā grupējuma „Kurland”  kapitulācija.  

Tikšanās noslēdzās ar svētku vakariņām. Delegācijas apmainījās ar piemiņas dāvanām,  frontinieki atcerējās cīņu epizodes, dalījās atmiņās savā starpā un ar jaunatni par saviem pārdzīvojumiem, par pieredzēto pirms 70 gadiem. Izdevās arī apspriest  visu trīs valstu veterānu organizāciju kopējās sadarbības nākotnes plānus.


21.05.2015

Kurzemes katls (vai arī Kurzemes cietoksnis) ir nosacīts teritorijas apzīmējums  Kurzemes teritorijā esošā trijstūra Liepāja-Tukums-Ventspils apzīmējums, kur II Pasaules kara laikā no 1944. gada oktobra līdz 1945. gada maijam 1. Baltijas un 2. Baltijas frontes Sarkanā armija, t.sk. arī 22. armijas sastāvā esošais 130. latviešu strēlnieku korpuss ielenca  un bloķēja Vācijas armijas grupu Kurzeme - divas armijas, 32 divīzijas,  kurās karoja arī abas latviešu leģiona divīzijas. Izveidojās Kurzemes katls, kur 1944. gada 9.-10. oktobrī 1. Baltijas Frontes Sarkanās Armijas spēki sasniedza Baltijas jūru pie Mēmeles. Tas izolēja armijas grupu "North" (25. janvārī tā tika pārdēvēta par armijas  grupu "Kurland" un palika ielenkumā līdz kara beigām) no pārējiem Vērmahta spēkiem.

Pagrīdes un partizānu antifašistiskā cīņa Kurzemē sākās vēl pirms izveidojās „Kurzemes katls”. Tāpat kā visur, arī Latvijā Pretošanās kustību pārstāvēja tikai „sarkanie” (radikālie sociālisti). Liberāļi, buržuāziskie demokrāti un nacionāļi neizrādīja kaut cik nopietnu pretošanos hitleriešiem, bet tieši otrādi, nostājās uz kolaboracionisma ceļa.

Lielākās partizānu vienības Kurzemes katlā bija: Macpāna vienība (vadītājs - Andrejs Macpāns), "Bulta" (vadītājs Ernests Āboliņš), "Sarkanā Bulta" (vadītājs Vladimirs Semjonovs, bet pēc tam , kad viņš gāja bojā- Viktors Stolbovs),  (neskatoties uz līdzīgajiem nosaukumiem, tās bija divas dažādas grupas) "Vairogs" (vadītājs Vilhelms Valtsons), Žurmežu grupa (vadītājs V. Redjko), Abavas grupa  (vadītājs Nikolajs Kapustins). Lielās grupas tika sadalītas vairākās mazās grupās, kas uzturēja sakarus ar vienības komandieri.

1944. gadā Kurzemē varēja sastapt  daudzus patstāvīgus dezertierus no „Latviešu leģiona”. Daudzos gadījumos dezertieru grupas uzturēja kontaktus ar partizāniem, bet parasti tās necentās cīnīties pret nacistiem,  un to mērķis bija izvairīties no kara darbībām un nosūtīšanas uz fronti. Bet tā kā hitlerieši veica reidus un ķēra dezertierus, tad leģionāriem, kas slēpās, vajadzēja iesaistīties bruņotās cīņās ar fašistiskajiem okupantiem.

Slepenā antifašistiskā darbība noritēja arī pilsētās un pilsētas pagrīdnieki centās uzturēt sakarus ar partizāniem. Nevar nepieminēt antifašistu Imantu Sudmali, kas piedzima Liepājā, kara laikā uzturējās Rīgā un vēlāk tika nogalināts. Imanta Sudmaļa piemineklis pēc kara tika atklāts viņa dzimtajā pilsētā, bet pēc tam 1991.gadā demontēts (!), bet par laimi nebija iznīcināts. Arestēto antifašistu nāves sodi (parasti nošaujot) turpinājās līdz aprīļa beigām un pat līdz 1945.gada maija sākumam.

Šo cīņu laikā Kurzemē atradās 230 tūkst. vietējo iedzīvotāju, 150 tūkst. bēgļu no visas Latvijas, kā arī 35 tūkst. bēgļu no dažādiem PSRS reģioniem, ko uz turieni bija aizdzinuši nacisti, cerībā aizvest tos kā darbaspēku uz Vāciju. Šos cilvēkus vācieši izmantoja smagajos nocietinājumu celtniecības darbos.

1945.gada 3.maijā vācu armijas štāba priekšnieks ģenerālis Ferčs atveda no Vācijas no Vermahta vadības pavēli par visu daļu evakuāciju no Kurzemes uz Vāciju. Karaspēks atkāpās līdz divām ostām- Liepājā un Ventspilī, lai kāptu uz kuģiem.

7.maijā Sarkanās Armijas daļas pārgāja uzbrukumā. Tajā pašā laikā vācu armijas vadībai tika nosūtīts ultimāts, kurā tika pieprasīta kapitulācija. 8.maijā radio bija saņemta piekrišana.

1945. gada 8.maijā Ezerē vācu karaspēka vadība parakstīja kapitulācijas aktu. Sarkanajai Armijai gūstā padevās 146 000 vācu karavīri un 28 ģenerāļi,  no kuriem 9 tūkst. bija latviešu leģionāri.

Vairāki virsnieki, esesieši  un kolaboracionisti, neskatoties uz lielo risku,  paspēja aizbēgt, daži nošāvās. 9. un 10. maijā bija fiksētas pēdējās apšaudes starp hitleriešiem un partizāniem. Daudzi Vermahta karavīri mēģināja slēpties mežos, bet vēlāk tomēr nonāca padomju armijas gūstā. 



18.05.2015


Foto: Jēkabpils / Otrā pasaules kara memoriāls

Bijušo Jēkabpils rajona un Krustpils pilsētas teritoriju Daugavas labajā krastā atbrīvoja karaspēks, kas  bija pakļauts  2.Baltijas frontei un, kuras komandieris bija armijas ģenerālis Andrejs Jerjomenko.

Tieši uz Krustpili virzījās 22.armija, kuru komandēja ģenerālleitnants Genādijs Korotkovs. Šajā armijā vēl bija arī  90.strēlnieku korpuss (komandieris ģenerālmajors Ernests Seduliņš) un 130. Latviešu strēlnieku korpuss ( komandieris Detlavs Brantkalns). 

Foto: 130. Latviešu strēlnieku korpusa komandieris ģenerālmajors Detlavs Brantkalns.

Kā īpašs uzdevums ģenerālim G. Korotkovam  tika uzdots ieņemt Krustpils rajonā dzelzceļa tiltu pār Daugavu, neļaut hitleriešiem atkāpjoties to uzspridzināt. Galvenā loma šajā operācijā bija ģenerāļa D. Brantkalna latviešu korpusam. To pastiprināja ar strēlnieku divīziju, tanku brigādi, artilērijas un sapieru daļām. 

1944. gada 7.augustā  sākās uzbrukums. Tas ienaidniekam bija tik ļoti negaidīts, ka latviešu karaspēka daļas vācu kājniekus iznīcināja viņu ierakumos un patvertnēs.  Tanki ar tajos esošo latviešu strēlnieku desantu kopā ar tiem cieši sekojošajām kājnieku mašīnām virzījās uz rietumiem un drīz sasniedza ienaidnieka artilērijas pozīcijas. Ienaidnieks panikā sāka atkāpties, pametot ieročus un tehniku. Dienas beigās ģenerālmajora Kalniņa 43. gvardes  latviešu  divīzija sasniedza lielo ceļu, kas veda no Krustpils uz ziemeļiem, un bloķēja to.

8. augustā Sarkanās armijas daļas bloķēja dzelzceļu Krustpils-Rīga un uzspridzināja no Krustpils braucošo ienaidnieku ešelonu ar kara tehniku. Diemžēl, tiltu jau bija uzspridzinājušas fašistiskās armijas daļas, kas pa to atkāpās uz otru krastu. 

Līdz 8. augusta pulksten  12  latviešu korpusa daļas jau bija ieņēmuši visu Krustpils pilsētu. Tomēr palikušās ienaidnieka armijas daļas paspēja atkāpties pa Daugavas pārceltuvēm uz Jēkabpils pilsētu. Tur ienaidnieka aizsardzība bija vēl stipra, un šī apdzīvotā vieta tika atbrīvota tikai pēc divām diennaktīm. Šajā operācijā latviešu korpusa  karavīri pierādīja, ka ir cienīgi 20.gadsimta sākuma leģendāro latviešu strēlnieku slavas turpinātāji. 

Kaujā par Jēkabpils atbrīvošanu krita 2500 Sarkanās armijas karavīru. Viņu mirstīgās atliekas tika apglabātas 16 brāļu kapos pilsētā un tās apkārtnē. Par vīrišķību un varonību Jēkabpils atbrīvošanas kaujās deviņiem cilvēkiem bija piešķirts Padomju Savienības Varoņa nosaukums.  


15.05.2015

Pēc Vācijas uzbrukuma PSRS 1941.gada 22. jūnijā, lai pretotos okupantiem, tika izveidotas pagrīdes un partizānu grupas. Tādas grupas darbojās Rīgā- Imanta Sudmaļa vadībā, Liepājā- Borisa Pelnēna un Alfrēda Starka vadībā, Daugavpilī - Pāvela Lebča vadībā, kā arī Ventspilī.

1941.gada septembra sākumā komunisti Boriss Vasčenko, Frīdrihs Aļba, Konstantīns Drosakis un viņa jaunākais brālis Marks izveidoja kaujas grupas. Antifašisti okupantiem izsauca šausmas vairāku mēnešu garumā, kamēr nodevības rezultātā gestapovieši  viņus nesagūstīja un pēc ilgas un nežēlīgas spīdzināšanas sodīja. 

Izšķirošā loma tam, ka jau 1942. gada rudenī hitleriešiem Rīgas ielās kļuva ļoti neomulīgi, bija Rīgas pagrīdes organizāciju drošsirdīgajiem vadītājiem- Arvīdam Rendiniekam, Ernestam Saulītim un Vitoldam Jauntirānam.  Spilgtu lappusi antifašistu cīņu vēsturē ierakstīja izlūki Augusts Leinesārs un Augusts Jumiķis. 

Pagrīdnieki veica savu darbību  rūpnīcā VEF, „Vairogs”, Rīgas porcelāna rūpnīcā, tekstila fabrikā „Boļševička”, „Rīgas tekstilā”, „Zasulauka manifaktūrā” un Iļguciema stikla rūpnīcā, Tramvaju depo, Rīgas dzelzceļa mezglā un Jūras ostā.

1943.gada maijā hitlerieši nošāva 100 arestētos pagrīdniekus. Bojā gājušo vidū bija Arvīds Rendinieks un Ernests Saulītis. 1944.gada  februārī tika sodīti Imants Sudmalis un viņa cīņu biedri Maldis Skreija un Džems Bankovičs.

1944. gada pavasarī Vidzemē darbojās 283 pagrīdes grupas, kurās bija apmēram 3000 cilvēku, Rīgā- 56 grupas, kuru kopējais cilvēku skaits bija apmēram 1000 cilvēku. 1944.gada aprīlī tika izveidota 2. Latvijas partizānu brigāde, komandiera Pētera Ratiņa vadībā, kurā bija 1500 kaujinieku, tā sāka savu darbību Latvijas centrālajā daļā, un  3. Latvijas partizānu brigāde, komandiera Otomāra Oškalna vadībā, kurā bija 500 kaujinieku, kas iegāja Latvijas ziemeļu rajonos.

Visu nacistiskā okupācijas režīma laiku partizāni un diversantu grupas Latvijā no sliedēm nolaida 279 kara vilcienu sastāvus, notrieca  sešas lidmašīnas, uzspridzināja 53 tiltus, iznīcinājušas apmēram 30 000  SS un Vērmahta karavīru  un virsnieku, kā arī viņu sabiedrotos- policistus un „pašaizsardzības” lauku vienību kaujiniekus.

Latvijas nacistiskās okupācijas laikā tika nogalināti un sodīti vairāk nekā seši tūkstoši Latvijas partizānu un pagrīdnieku. Fašistiskās okupācijas laikā Latvijā darbojās 48 cietumi, 23 koncentrācijas un 18 geto nometnes- kopā 87 ieslodzījuma vietas. Kara gados fašistiskie okupanti un viņu sabiedrotie Rīgā un tās apkārtnē nogalināja vairāk nekā 300 tūkstošus mierīgo iedzīvotāju un padomju karagūstekņu.

Patiesie latviešu varoņi nespīdzināja un nenogalināja mierīgos iedzīvotājus, nededzināja viņu mājas, un nekaroja pie vāciešiem. Šie varoņi atdeva savas dzīvības cīņā ar okupantiem, viņi drosmīgi krita no ienaidnieka rokas un ne uz sekundi neatteicās no gaišajiem brīvības, vienlīdzības un sadraudzības ideāliem. Viņi ne no kā nebaidījās un atdeva savas dzīvības par to, lai mēs dzīvotu, lai mūsu nākotne būtu laimīga un gaiša. 

Spilves pirmorganizācija 



14.05.2015

Uzvaras dienas priekšvakarā Maskavā ieradās sešu starptautisko organizāciju pārstāvji no 18 valstīm, kuru vēsture ilgst jau septiņus gadu desmitus. Delegātu vidū bija arī Latvijas Sociālistiskās partijas priekšsēdētāja vietnieks Vladimirs Frolovs.

Viņi pulcējās pie Starptautiskā apaļā galda, lai apspriestu tēmu: «1945. – 2015. cīņu gadi, jauni izaicinājumi», ko organizēja Krievijas Federācijas Komunistiskā partija. Tikšanās bija veltīta tam, lai kopēji novērtētu demokrātisko kustību darbību, kolektīvi apspriestu turpmākā darba virzienus. Tajā tika arī apspriesta fašisma atdzimšanas problēma Eiropā un nepieciešamība apvienot pasaules antifašistiskos spēkus, lai nepieļautu kara atkārtošanos, kas izdzēsa desmitiem miljonu cilvēku dzīvības. Pasākuma gaitā KFKP līderis Genādijs Zjuganovs apbalvoja ārzemju viesus ar KFKP CK piemiņas medaļu  «Uzvaras 70.gadadiena».

Dalībniekiem bija iespēja piedalīties svētku pasākumos, kas šajās dienās notika Maskavā, ko viņi labprāt arī  izmantoja. 

  • 1.jpg
  • 2.jpg
  • 3.jpg
  • 4.jpg
  • 5.jpg
  • 6.jpg

12.05.2015

Uzvaras parkā, Rīgā 9. majā pulcējušies tūkstošiem cilvēku, lai piedalītos pasākumos, kas veltīti Uzvaras dienai un nacisma sagrāvei. Starp viņiem bija Latvijas Sociālistiskās Partijas locekļi un atbalstītāji. Viņi arī pievienojās piemiņas gājienam "Mūžīgais pulks" un īpaši gribēja atzīmēt un pieminēt latviešu komjauniešus, kuri ir atdevuši savas dzīvības par Padomju Latviju un visu darbaļaužu brīvību.