Latvijas Sociālistiskā partija

08.05.2015

Jau ir pagājuši septiņdesmit gadi kopš tām 1945. gada siltajām maija dienām, kad Jūs pielikāt uzvaras punktu padomju tautas cīņai pret hitlerisko Vāciju Lielajā Tēvijas karā. Šis karš uz mūžīgiem laikiem izmainīja mūsu tautu, kā asiņaina vētra tas pāršalca pār mūsu zemi, aiznesot sev līdzi 27 miljonus mūsu līdzpilsoņu dzīvības. Jūs izturējāt visu: draugu un tuvinieku nāves, badu un pirmo kara mēnešu neveiksmes, bezmiega naktis un četrdesmit grādu salu. Jūs noturējāties un uzvarējāt. Par spīti visam.

Grūti izteikt vārdos to dziļo un patieso sajūsmu par Jūsu varoņdarbu un pateicību Jums par to. Šis varoņdarbs, nepārspīlējot, ir nemirstīgs. Tas ir nemirstīgs ne jau tāpēc, ka par to ir uzņemts simtiem filmu, uzrakstīts tūkstošiem grāmatu un pateikti miljoniem vārdu, bet gan tāpēc, ka šis varoņdarbs šodien dzīvo katrā no mums. Jūs esat kā tēvi, kas ir audzinājuši bērnus, izaudzinājuši veselu tautu.

Visa Padomju Savienība no Augstākā virspavēlnieka līdz pat skolniekam, kas strādāja frontes aizmugurē plecu pie pleca 1418 dienu garumā soli pa solim tuvināja Uzvaru. Sarkanās Armijas karavīri, lidotāji un jūrnieki, kas cīnījās frontē pret fašistiem, partizāni, kas izraisīja ienaidnieka vilcienu sastāvu nobraukšanu no sliedēm, un frontes aizmugures darbaļaudis, kas apgādāja valsti ar visu nepieciešamo sākot no maizes un līdz pat šāviņiem, medmāsas, kas kopa ievainotos, un skolotāji, kas glāba bērnus no bombardēšanas – Jūs visi parādījāt visai pasaulei neiedomājamu vīrišķības, gribas un vienotības piemēru. Jūs par savu varoņdarbu likāt sajūsmināties pat ienaidniekiem. Jūs iemācījāt lepoties par savu valsti daudzām paaudzēm pēc sevis! Uzvaras karogu virs Reihstāga atcerēsies vienmēr!

Diemžēl, laiks ir nepielūdzams, ar katru gadu Jūsu kļūst aizvien mazāk, bet Jūsu varoņdarbs tāpēc neizbāl. Jūs dāvājāt valstij septiņdesmit gadus mierīgas debesis virs cilvēku galvām, pa šo laiku ir izaugušas vairākas paaudzes, un mēs, uzvarētāju bērnu, mazbērnu un mazmazbērnu vārdā šajā saulainajā pavasara dienā gribam pateikties Jums par milzu pūlēm, izturību un drosmi cīņā, par visu to, ko ziedojāt Uzvaras labad.

Svinīgi solām Jums nežēlot spēkus, lai piemiņa par Jūsu uzvaru dzīvotu un kļūtu stiprāka pateicīgo pēcnācēju sirdīs.

APSVEICAM JŪS SVĒTKOS! SIRSNĪGS SVEICIENS UZVARAS DIENĀ!

LSP Valde


27.04.2015

1942.gada novembrī  vietējās baltkrievu skolas lietvedis Aleksejs Kalinovičs Maslovskis izveidoja pagrīdes skolotāju grupu. Sākumā tajā darbojās tikai daži ķopā strādājoši cilvēki: lauksaimniecības skolas direktors Kazimirs Mežeckis, ģimnāzijas skolotājs Francs Klagins, skolotājs Aleksandrs Soldaščenoks un daži citi.

Grupas biedri regulāri ziņoja vadītājam par to, ko viņiem izdevās uzzināt. Zņas tika nodotas tālāk- partizāniem un uz  «lielo zemi ». Svarīgo ziņu plūsma būtiski palielinājās, kad grupai pievienojās Ivans Malašenoks, kurš strādāja Zilupes dzelzceļa stacijā. Viņš ziņoja par vācu ešelonu kustību, kopēja preču dokumentus. Kazimirs Mežeckis klausījās radio  Sovinfobiroja (Padomju infobiroja?) ziņas un nodeva tās  biedriem tālākai izplatīšanai.

Grupas darbība kļuva aktīvāka 1943.gada vasarā, kad izdevās izveidot tiešos sakarus ar Latvijas partizānu brigādes štāba izlūkiem, kā arī ar Rīgas un Viļņas nelegālajām vienībām. Īpaša loma šeit bija skolotājam Aleksandram Soldaščenokam (dažos dokumentos- Soldaščinskis), kam, pateicoties mācībām Viļņas skolotāju seminārā, bija iespēja regulāri braukāt pa Baltijas teritoriju. Vēl bez informācijas iegūšanas, neagrīdes biedriem izdevās veikt dažas diversijas uz dzelzceļa un uzspridzināt sprāgstvielu un sapieru instrumentu noliktavu, kas bija izvietota ilsētas stadiona saimniecības ēkās.

Grupu iznīcināja vācu kontrizlūkošanas vienība neilgi pirms pilsētas atbrīvošanas. Aleksandrs Soldaščenoks (foto) tika arestēts un gāja bojā Zaksenhauzenas nāves nometnē.

LSP Zilupes pirmorganizācija


15.04.2015

Kurš gan PSRS nav dzirdējis par slaveno 8. panfiloviešu divīziju. Ludzēnieši pamatoti var lepoties ar to, ka viņu rajonu un arī Ludzu 1944.gada jūlijā atbrīvoja panfilovieši. Un Ludzas rajona avīzes vēsture saistīta ar šīs pazīstamās vienības darbību. Divīzijas politnodaļas topogrāfijā tika salikts un nodrukāts laikraksta pirmais numurs. Avīzes nosaukums tad bija «Лудзенская правда». Tas bija 1944. gadā 25. jūlijā, trešajā dienā pēc pilsētas atbrīvošanas. Avīzes pirmā numura izdošanā pielika daudz pūļu divīzijas laikraksta redaktors Leonīds Makejevs.

Avīzes ievadrakstā bija teikts, ka pilnīga uzvara pār fašismu ir tuvu. Tur bija rakstīts, ka ludzēniešiem ir jāatgriežas pie mierīga darba un jāatjauno iznīcinātais. Citā rakstā L.Makejevs stāstīja, kā notika Ludzas atbrīvošana, par tikšanos ar meiteni Aņu un viņas draudzeni, kas gatavoja sarkano karogu, lai paceltu to pilsētas ielā. Kad divīzija devās uz priekšu, lai galīgi sakautu ienaidnieku, avīzes izdošana uz laiku tika pārtraukta. Tās darbība tika atjaunota augusta beigās, kad ar Ludzas vecā poligrāfista Sujera palīdzību, kurš spēja noslēpt un saglabāt tipogrāfijas šriftus, izdevās organizēt tipogrāfijas darbu.

Avīze aicināja atjaunot iznīcināto un darāmā bija ļoti daudz. Atkāpdamies, vācieši sagrāva un nodedzināja 770 dzīvojamo māju, 1680 zemnieku saimniecību, 23 skolas, 4 slimnīcas, 2 aptiekas, 2 TN, 4 sakaru nodaļas, 7 baznīcas, 2 dzelzceļu stacijas. Rajonā iedzīvotāju skaits samazinājās vairāk nekā par 25000 cilvēkiem. Stipri bija cietusi arī lauksaimniecība. Sakarā ar darba spēka samazināšanos, par 5830 hektāriem mazāka bija kļuvusi sējumu platība. Zirgu skaits zemnieku saimniecībās bija samazinājies par 36%, liellopu- par 33%. cūku- par 53%, aitu- par 41%.  

Tūlīt pēc atbrīvošanas sākās atjaunošanas darbi, ko organizēja un vadīja komunistiskās partijas komiteja un apriņķa izpildkomiteja. Zemnieku saimniecību atjaunošanai tika piešķirti ilgtermiņa kredīti, pirmkārt, kritušo un kara invalīdu, partizānu ģimenēm. Jau 1944. gada augustā darbu atsāka trīs slimnīcas ar 90 gultasvietām, kur strādāja 5 ārsti un 9 feldšeri. 1945. gada sakumā rajonā jau darbojās 19 dzirnavu, 4 apavu šūšanas darbnīcas, metālapstrādes darbnīca, mēbeļu darbnīca. Tie bija pirmie, neapšaubāmi vieni no grūtākajiem un svarīgākajiem Padomju varas spertajiem soļiem, mierīgas dzīves atjaunošanai Ludzas rajonā.

Pēc Ludzas rajona avīzes «Par komunisma uzvaru» materiāliem.


08.04.2015

Starptautiskajās fašistiskajās koncentrācijas nometnēs ieslodzīto atbrīvošanas dienas priekšvakarā vēlamies vērst uzmanību uz situāciju, kas ir saistīta ar Salaspils koncentrācijas nometni. Koncentrācijas nometni, no kurienes Otrā pasaules kara laikā Vērmahta karavīriem piegādāja bērnu asinis, grib parādīt kā starpposmu pirms nosūtīšanas tālāk. Tiesībsargājošo iestāžu reakcija uz to ir ļoti pavirša. Spriediet paši.

Pēc tam, kad „Latvijas avīzē” 2014.gada 3.oktobrī bija publicēts Viestura Sprūdes raksts par Salaspili, Latvijas Sociālās partijas priekšsēdētājs Alfrēds Rubiks uzrakstīja Drošības policijai iesniegumu par to, ka rakstā ir mēģināts mazināt fašistu izdarīto noziegumu nozīmi šajā nometnē un lūdza sniegt juridisku novērtējumu V.Sprūdes izteikumiem:
«Mēs uzskatām par nepieņemamu un  lūdzam sniegt atbilstošu juridisku vērtējumu raksta autora mēģinājumam mazināt noziegumu, kurus nacisti izdarīja pret Salaspils nometnē ieslodzītajiem pieaugušajiem un bērniem, smagumu. Neskatoties uz  lielo dokumentālo materiālu un izdzīvojošo ieslodzīto liecībām par fašistu zvērībām, V.Sprūde savā rakstā  cenšas mazināt  nometnē izdarīto zvērību nozīmi: «Salaspils nebija sanatorija, bet tajā pašā laikā režīms mums bija vieglāks nekā Rīgas centrālajā cietumā, kur tika izpildīti nāves sodi, vai arī īstajās koncentrācijas nometnēs Dahavā, Mauthauzenā, Štuthovā…  Cilvēki nometnē parasti pavadīja vairākus mēnešus, pirms viņi tika  nosūtīti tālāk uz citām Eiropas nometnēm, atbrīvoti vai nosūtīti uz lauksaimniecības darbiem, kā to izdarīja ar baltkrievu bērniem». Kā izsmiekls un apvainojums visiem tiem tūkstošiem cilvēku, kuri tika nomocīti un nogalināti Salaspils nāves nometnē, skan raksta autora piekrišana kāda vēsturnieka secinājumam, ka “Salaspilī nebija nāves nometne.”   

Drošības policija šajā rakstā neko pretlikumīgu nesaskatīja:
«Publikācijā tiek apšaubīti atsevišķi fakti par nacistiskās Vācijas pastrādāto noziegumu daudzumu konkrētajā vietā un laikā, bet ne fakts, ka nacistiskās Vācijas okupācijas režīms ir pastrādājis noziegumu. Demokrātiskā valstī ikvienam cilvēkam ir tiesības brīvi paust savus uzskatus, ja vien tie nepārkāpj normatīvajos aktos noteiktos ierobežojumus. Šīs tiesības ir attiecināmas arī uz uzskatiem, kas var radīt negatīvu rezonansi.» - savā atbildē raksta Drošības policija.

Bijušajiem koncentrācijas nometnes ieslodzītajiem ir smagi dzirdēt tādu atbildi. 


07.04.2015

1941.g. jūlija pirmajās nedēļās tika īstenota plaša mēroga nežēlīgu pasākumu virkne pret ebrejiem. 4 jūlija  tika sadedzināta Lielā Horālā sinagoga ar cilvēkiem Gogoļa iela 25. Rīgas pievārtē Biķernieku mežā jau 7.jūlijā bija nogalināti tūkstošiem ebreju. Slepkavas komandēja SS brīgadenfirers Valters Štālekers, melno “darbu” īstenoja Viktora Arāja komanda.

Cilvēkus uz ielām piekāva un arestēja, izmeta no darba un mājvietām, dzena vergu darbos un apģērba viņiem bija jānēsā dzeltena Dāvida zvaigzne, lai atšķirtu no pārējas sabiedrības. Sākot ar 1941 g. augustu ebrejiem Rīgā lika atstāt savas mājas un pārcelties Maskavas priekšpilsētā (forštati).

Šīgeto teritorija ietvēra Maskavas ielas kreiso pusi, sākot no Lāčplēša ielas, ieskaitot Jersikas ielu līdz Ebreju ielai (tieši blakus vecajai ebreju kapsētai). No turienes stiepās tālāk caur Lauvas ielu līdz Lielajai Kalna ielai; tad no Lielās Kalna ielas labās puses, ieskaitot Daugavpils, Jēkabpils, Katoļu, Lāčplēša ielu, atpakaļ līdz lielajai Maskavas ielai. Ap 30 000 ebreju tika izmitināti 12 kvartālos. Līdz šim geto rajonā dzīvoja 7 000 cilvēku.

1941.g. 25 oktobrī geto tika slēgts no pasaules. Neievērojot šādus nosacījums geto ieslodzītiem  draudēja nāves sods:

  • ebreju īpašumā nedrīkst būt vērtslietas;
  • ebreji nedrīkst atrasties ārpus geto teritorijas;
  • ebreji caur dzeloņdrāšu žogu nekāda veidā nedrīkst sazināties ar civiliedzīvotājiem;
  • ebreji nedrīkst nodarboties ar apmaiņu ( barteru);
  • ebreji nedrīkst dzemdēt bērnus;
  • ebreji nedrīkst saņemt vai nosūtīt pastu.

Rīgas oberbirgermeistara vācieša Hugo Vitroka virs vadībā grūta un nežēlības pilna dzīve geto turpinājās tikai līdz 30 novembrim, kad notika pirmā ebreju masveidā slepkavošana Rumbulā .Pēc tam geto tika sadalīts dīvās daļas. Viena atrādās no Vācijas ievestie ebreji, bet otrā dzīvi palikušie Latvijas ebreji. Geto strauji tukšojās sakarā ar nogalināšanu un  pārvešanu  uz citām nometnēm, vēlāk uz Mežaparka nometni ( Kaiserwald), līdz visbeidzot 1943. g. novembri tika likvidēts.

Rakstu sagatavoja - Inna Jakštas
Izmantotie avoti:
1. Stāstiet par to saviem bērniem.  Grāmata par Holokaustu Eiropā 1933-1945.g., Stokholma 1999.g. (latviešu tulkojumu)
2. Holokausts. Mācību materiālu kopojums. Rīga, 2001.g.


02.04.2015

Fašisti nogalināja ne tikai pieaugušos, bet arī bērnus. Otrā Pasaules kara laikā gāja bojā 13 miljonu bērnu. Osvencimas koncentrācijas nometnē iznīcināja 800 tūkst. bērnu, bet Salaspilī - 7 tūkstošus.

Šie briesmīgie cipari ir ņemti no grāmatas „Bērni un karš”, ko ir sagatavojusi Ludmila Timoščenko. Autore pati ir  izgājusi cauri fašistu koncentrācijas nometņu šausmām un desmit gadu vākusi  materiālus, meklējusi ieslodzīto adreses un ir publicējusi tos atmiņas šajā grāmatā.

Šodien, kad tiek pārskatīta vēsture, kad Salaspils koncentrācijas nometni cenšas parādīt kā nevainīgu darbaudzināšanas nometni, svarīgi balstīties uz cilvēku, kas ir bijuši šo traģisko notikumu dalībnieki, liecībām.

Krievu valodā grāmata tika izdota 1999.gadā, bet pateicoties Eiropas Parlamenta deputāta Alfrēda Rubika materiālajam atbalstam vēlāk to iztulkoja un izdeva latviešu valodā. Tagad grāmata ir pieejama elektroniskā veidā. 


27.03.2015

Rīga, Latgales priekšpilsēta. Agrāk saukta – Maskavas forštate. Šeit, Ivana kapos atrodas īpaši karā kritušo apbedījumi. Te guldīti kritušie karavīri, kas cīnījās par Latvijas galvaspilsētu kara pirmajās dienās.

Devītā diena kopš kara sākuma. Vecrīga jau kritusi.Turējās vēl tikai Maskavas forštate. No Daugavas kreisā krasta (Pārdaugavas) vācieši šāva uz to visai trāpīgi. Viņiem atlika vienīgi sagrābt Maskavas priekšpilsētas ielas, lai noslēgtu loku un neļautu simtiem Rīgas strādnieku, kas bija iesaistījušies pašaizsardzības vienībās un vilcieniem ar bēgļiem, kuri atstāja Rīgu caur Juglu Valkas virzienā, pamest Rīgu un palikt dzīviem.

Lai noturētos pret loka noslēgšanu, cīņas gāja gar Ivana kapiem, gar dzelzceļu un Maskavas puses tramvaju depo. Tieši Maskavas forštatē notika vissmagākās Rīgas aizsardzības cīņas 1941.gadā. Šeit aizturēja vācu tanku un kājnieku uzbrukumus, ložmetēju uguni. Zaudējumi bija milzīgi. Pirmos kritušos kareivjus apglabāja jau 30.jūnijā. 1.jūlija rītā kļuva skaidrs, ka zem svelmainās saules uz dzelzceļa uzbēruma, tramvaja sliedēm, kapos starp apbedījumiem guļ kritušie zēni, kuru skaits sniedzas ne desmitos, bet simtos.

No abām pusēm kopā kritušo bija ne mazāk par 2000 cilvēku. Vācieši savējos uzreiz savāca.  (vācu fašistiskie okupanti pilnībā ieņēma Rīgu 1941.gada 1.jūlijā.) Un uz ielām gulēja vienīgi vakardienas cīnītāju, jauno zēnu – Rīgas aizstāvju līķi. Tad Ivana baznīcas mācītājs – tēvs Nikolajs Šalfejevs kopā ar Grebenščikovas vecticībnieku draudzes pārzini Ļvovu Murņikovu devās uz vāciešu komandantūru. Vāciešiem nebija iebildumu – glabājiet savus kritušos.

Apglabāšana izvērsās kā masu pasākums. Dažviet atradās rati, citiem bija zirgi, lietoja arī rokas ķeras. No katras mājas Maskavas forštatē nāca ar lāpstām. Vecticībnieki savā kapsētas daļā no dzelzceļa puses apglabāja 800 kritušos. Atpazīt viņus nebija iespējams. Pareizticīgo kapsētas daļā no Lielā Kalna ielas puses apglabāja vēl 150 kritušos. Viņu vārdus saglabāja tēvs Nikolajs Šalfejevs, uzrakstot uz paša izgatavotām kartiņām: „Kritis pilsētā Rīgā. Pamests kaujas laukā.”

Par krievu baznīcu draudžu piederīgo savākto naudu jau 1942.gadā, vāciešu okupētajā Rīgā, viens no tolaik veiksmīgākajiem arhitektiem Vladimirs Šervinskis izgatavoja pieminekļus kritušajiem karavīriem. Divus iespaidīgu izmēru slāvu krustus – apglabāšanas vietām pareizticīgo un vecticībnieku Ivana kapsētas daļās. Šis ir vienīgais zināmais tāds gadījums visā Otrā Pasaules kara vēsturē.

P.S. Pagāja gandrīz mēnesis, iekams Maskavas forštate ar asarām un pašaizliedzību apglabāja pēdējos pilsētas aizstāvjus. Un tad nāca jauna nelaime. Viss forštates centrs no Lāčplēša ielas līdz Sarkanajam kalniņam tika noteikts kā ebreju geto ... 

Pēc tā laika notikumu acu liecinieka rīdzinieka Aleksandra Timofejeviča Jemeļjanova atmiņām. 1941.gadā viņam tad bija 12 gadu.
Rakstā ir izmantoti 2013.gada 10.oktobra avīzē «Vesti » publicētie materiāli (8.-9.lpp.) 
Rakstu sagatavoja Inna Jakšta
latviešu valodā tulkoja - Jānis Treikals. 


20.03.2015

Šodien mums ir grūti iedomāties, bet pirms 70 gadiem maijs kļuva par vienu no laimīgākajiem mēnešiem vēsturē. Karš beidzās un kopā ar to bombardēšana, ložu svilpoņa,  rūgtums par zaudētajiem cīņas biedriem. Mēs, kas zina par tā laika notikumiem no vēstures mācību grāmatām un vecmāmiņu un vectētiņu stāstiem, kara atbalsi vēl joprojām  redzam fotogrāfijās, kuras ir uzņēmuši  bezbailīgie fotožurnālisti. Ikviena Lielā Tēvijas kara fotogrāfija ir unikāla, kaut vai tāpēc, ka tā ir nofotografēta grūtos apstākļos. 

Fašistiskās Vācijas uzbrukums bija pēkšņs. Frontes līnija pārvietojās ātri. Tādēļ kaujas ar hitleriešiem 1941.gada vasarā Latvijā fotogrāfijās praktiski neatspoguļojās. Pašiem  sevi fotografēt karaspēka daļās bija aizliegts. Aizliegums neattiecās vienīgi   uz portretu un grupu fotogrāfijām. Korespondenti gāja līdzi armijas grupējumam un visu fiksēja. Tā lielu daļu uzņēmumu, kas ataino aktīvo karadarbību Latvijas teritorijā 1944. gadā , veica  korespondenti, kuri pārvietojās kopā  ar Baltijas fronti.

Fotokorespondenti strādāja arī Latviešu strēlnieku daļās. Strautmanis – strādājis Atsevišķajā strēlnieku rezerves pulkā, 308. un 201. latviešu gvardes strēlnieku divīzijās. Ž.Zvirgzdiņš -  strādājis  Atsevišķajā strēlnieku rezerves pulkā. I.Edvartovs  strādājis 201 latviešu strēlnieku divīzijā. O.Špronks aktīvi nodarbojies ar fotografēšanu 1. aviācijas pulkā. Miķelsons un N.Auziņš uzņēmis daudzus kadrus laikā, kad  Sarkanā Armija atbrīvoja Latviju 1944. gadā. Latviešu kara korespondenti ir ieguldījuši savu daļu milzīgajā Otra pasaules kara  foto arhīvā. 

Ja jūsu ģimenē ir tā laika fotogrāfijas un jūs vēlaties tās parādīt arī citiem, tad sūtiet mums. Mēs tās noteikti publicēsim.


18.03.2015

No 24.februāra Maskavas namā notiek piemiņas medaļas „70 gadi Uzvarai Lielajā Tēvijas karā” pasniegšanas LTK veterāniem. Pasākumu rīko Krievijas Federācijas vēstniecība kopā ar Latvijas Sabiedrisko organizāciju padomi, kas, savukārt, pieaicināja brīvprātīgos, tai skaitā arī Latvijas Sociālistiskās Partijas (LSP) pārstāvjus. Partijas biedri palīdzēja veterāniem orientēties lielajā ēkā, nokļūt līdz apbalvošanas vietai, vajadzības gadījumā organizēta transportu apbalvoto nokļūšanai mājās. Pasākums notiek svinīgā gaisotnē, partijas biedri ir priecīgi par iespēju apliecināt cieņu veterāniem, aprunāties ar viņiem, sniegt un gūt pozitīvas emocijas.

Latvijas Sociālistiskās partija
Rīgas pilsētas Latgales priekšpilsētas pirmorganizācija


16.03.2015

Šogad apritēs 70 gadi kopš Uzvaras dienas pār hitlerisko Vāciju Otrajā Pasaules karā. Otrais pasaules karš ir pats asiņainākais konflikts pasaules vēsturē. Tajā gāja bojā 65-67miljons cilvēku. PSRS un tās sabiedrotie veda taisnīgu atbrīvošanas svēto karu.

Gadi aizrit, veterānu paliek arvien mazāk. Drīz mūžībā aizies pēdējie. Bet paliks viņu varoņdarbs,  kas audzinās jaunās paaudzes. Tās augs mīlestības un varonības garā pret savu Dzimteni, ar naidu  pret fašismu.

Latvijas Sociālistiskā partija kopā ar sabiedriskajām un veterānu organizācijām. aktīvi piedalīsies 9.maija svētku pasākumu organizēšanā un vadīšanā.

Laikā, kad turpinās vēstures pārrakstīšana, Latvijas Sociālistiskā partija centīsies parādīt, pirmkārt  jau jaunajai paaudzei, Uzvaras un Latvijas atbrīvošanas no fašistiem lielo nozīmi.

Šoreiz mēs piedāvājam paskatīties uz karu caur plakāta prizmu. Daži plakāti šodien  ir īpaši aktuāli, jo tie raksturo mūsu laiku, un tajos tiek paustas idejas kā iziet no pašreizējās situācijas.

Par to var pārliecināties ikviens.