Latvijas Sociālistiskā partija

Ziedu nolikšana Šķaunes brāļu kapos (š.g. 6. jūlijā). Šķaune ir pirmā apdzīvotā vieta, kura tika atbrīvota no vācu fašistiskajiem iebrucējiem 1944.g. 18.jūlijā. Šeit, 75 gadus atpakaļ, robežu šķērsoja 43.gvardes latviešu strēlnieku divīzijas daļas.

Latvijas Sociālistiskā partija ar nožēlu saņēma ziņas par bijušā Kipras prezidenta un ilggadējā Kipras komunistiskās partijas ģenerālsekretāra Dimitra Kristofiasa nāvi.

Neatlaidīgs aktīvists, pacifists, viņš spēra pirmo soli, lai apvienotu divas tik dažādas Kipras sabiedrības daļas- grieķus un turkus.

LSP valde izsaka dzīļu līdzjutību Dimitra Kristofiasa tuviniekiem.

ASV gadu desmitiem īsteno sankciju un propagandas kara politiku, attiecībā pret Irānu. Paralēli šai rīcībai, turpinās arī ASV un tās sabiedroto militārā spēka klātbūtnes palielināšana reģionā. Redzot, ka esošā politika attiecībā uz Irānu nedod gaidāmos rezultātus, Vašingtona sāka izmantot pārbaudītās metodes - skaļas provokācijas, kurās uzreiz apvaino tai nepaklausīgo valsti.

Tā bija arī 1964.gadā, bēdīgi slavenā Tonkinas līča incidentā. Toreiz ASV inscinēja uzbrukumu saviem kuģiem, lai attaisnotu Ziemeļvjetnamas bombardēšanu neizsludinot karu.Tas tika skaidrots ar nepieciešamību apturēt “komunistu agresiju”. Tam sekoja asiņainais karš, kā rezultātā gāja bojā ap 3 milj.cilvēku.

Arī 2003.gadā, pirms Irākas okupācijas, ASV militāristi baroja pasauli ar propagandu par masveida iznicināšanas ieroču esamību Sadāma Huseina rokās. Kā vēlāk atklājās, tie bija klaji meli. Bet ASV nekautrējās atkārtot tos atkal un atkal, lai attaisnotu sava karaspēka ievešanu Irākā. Arī tam sekoja viena no lielākajām 21.gadsimta traģēdijām.

Ņemot vērā ASV imperiālistiskās politikas zaudējumu gan Sīrijā, gan Irākā, nav brīnums, ka Vašingtona vēlās izmantot jebkuras metodes, lai saglabātu savas pozīcijas Persijas līča reģionā. Šiem mērķiem arī tika uzsākta kārtējā provokācija pret šo ASV plānu seno pretinieku- Irānas Islāma Republiku.

Latvijas Sociālistiskā partija ar uztraukumu atzīmē pieaugošus draudus mieram, ko izsauc starpimperiālistisko interešu sadursmes dažādos pasaules reģionos. Miers paliek aizvien trauslāks, dēļ pastāvīgās alkatīgā kapitāla ekspansijas un no tā rokām piebarotā militārisma. Mēs kategoriski nosodām provokatīvas ASV aktivitātes attiecībā uz Irānas Islāma Republiku un uzliekam visu atbildību par iespējamo konfliktu starp abām valstīm uz ASV.

Aicinām Latvijas Republikas valdību būt maksimāli piesardzīgiem un nosvērtiem, īstenojot aizsardzības un ārpolitiku, par galveno kritēriju izvēloties mūsu valsts iedzīvotāju drošību.

Latvijas Sociālistiskās partijas Valde

1941.g. 22. jūnijā hitleriešu karaspēks uzbruka Padomju Savienībai. Hitlerieši un to satelīti bija sakoncentrējuši kaujas gatavībā 190 divīzijas, vairāk nekā 3500 tanku, gandrīz 5000 lidmašīnu un pāri par 50 tūkst. lielgabalu un mīnmetēju. Kopējais agresora dzīvais spēks sasniedza 5 milj. karavīru.

3.50 no rīta, vācieši sāka pirmos uzlidojumus Liepājai, bet vēlāk mēģināja straujā triecienā ieņemt pilsētu. Bet šeit, līdzās Brestas cietoksnim, ienaidnieks saņēma pamatīgu prettriecienu. Nelielā aizstāvju garnizona, kuru veidoja 67. divīzijas daļas, “Tosmares” un “Sarkanā Metalurga” strādnieki, Borisa Pelnēna un Imanta Sudmaļa komjaunieši, partijas un padomju aktīvisti un miliči, nedēļas laikā aizstāvēja pilsētu. Varonīgie Liepājas aizstāvji ne tikai izsauca uz sevi veselas hitleriešu divīzijas uguni, bet jau tajās karstajās jūnija dienās, kuras daudziem bija pēdējās viņu mūžā, pārvilka svītru pāri “Barbarosa” plānam. 

Mūžīgi atcerēsimies!

Neraugoties uz milzīgo sakrājušos problēmu slogu ekonomikā, sociālajā jomā un starptautiskajās attiecībās, pēc nesenajām vēlēšanām atjauninātā Latvijas vara spītīgi cenšas ieturēt mantoto Latvijas sabiedrības šķelšanas kursu, pielietojot, citu metožu starpā, uzskatu pretstatīšanu par Otrā pasaules kara un Lielā Tēvijas kara raksturu un iznākumu. Ar neatlaidību, kādas acīmredzami pietrūkst visaktuālāko šodienas problēmu risināšanā, valdošie politiķi arvien izraisa viedokļu pretstāvi par attieksmi ne vien pret padomju kareivjiem - Latvijas atbrīvotājiem no nacistiskā jūga, bet arī pret tādiem dokumentāli un juridiski apstiprinātiem faktiem un notikumiem, kā, piemēram, Salaspils koncentrācijas nometnē ieslodzīto un Audriņu ciema mierīgo iedzīvotāju traģēdija. Šim mērķim, bez kautrēsanās, kā "jaunās patiesības" liecinieki, tiek piesaukti bijušie koncentrācijas nometnes apkalpojošā personāla darbinieki un citas līdzīgas personas, kā dubultaģents - pārbēdzējs, kurš krietni pastrādājis saviem kuratoriem gan PSRS, gan ASV pusē. Nav gribējis izkrist no "pareizās" vēstures rakstītāju ierindas arī jaunievēlētais valsts prezidents. Svinīgi nosolījies kalpot visu Latvijas iedzīvotāju interesēm, viņš tūlīt pat nāca klajā ar priekšlikumu iepretī piemineklim Rīgas Atbrīvotājiem no fašistiem uzcelt "alternatīvu" pieminekli cīnītājiem pret padomju režīmu. Atliek vien nožēlot, ka būtiskas iedzīvotāju daļas, tai skaitā Latvijas pilsoņu, necieņa pret vēsturisko atmiņu jau ir kļuvusi par stabilu oficiālās valsts varas pozīciju.

Vērojot notiekošo, neviļus rodas jautājumi: kāpēc notiek tik sīva cīņa pret fašisma uzvarētāju, kuri neļāva realizēt plānu padarīt Latviju par "Ostlandes" protektorātu, varoņdarba vēsturiski taisnīgu novērtējumu? Vai tikai ne tāpēc, ka zaudētājiem ir sāpīgi atcerēties savu zaudējumu? Vai ne tāpēc, ka daži vēl joprojām domā, ka 1945. gadā zaudēja nevis visā karā, bet tikai kaujā?

Šīs pozīcijas piekritējiem būs noderīgi atcerēties, kādu vērtējumu padomju kareivju lomai Otrajā pasaules karā tika devis nebūt ne vislielākais PSRS draugs V. Čērčils 1944. gada septembrī: "Es izmantošu gadījumu, lai rīt Kopienu palātā atkārtotu to, ko tiku teicis agrāk, ka tieši krievu armija izlaida iekšas vācu kara mašīnai un šobrīd notur savā frontē neizmērojami lielāko daļu pretinieka spēku".

Šo vērtējumu apstiprina arī citi vispārpieejami fakti: kaujās Austrumu frontē Trešais reihs zaudēja kā kritušos, ievainotos un sagūstītos ap 10 miljonus kareivju un virsnieku, ka arī 48 tūkstošus tanku un pašgājējlielgabalu, 167 tūkstošus artilērijas sistēmu, 17 tūkstošus kaujas un transporta kuģu. Sarkanā armija sagrāva un sagūstīja 607 pretinieka divīzijas. Uzmanību! Tas ir trīs ceturtdaļas no kopējiem Vācijas zaudējumiem. Šī arī ir atbilde uz jautājumu, kam pasaule ir pateicību parādā par uzvaru pār Vācijas fašismu.

Latvijas Sociālistiskā partija kategoriski nosoda jebkādus centienus sagrozīt padomju tautas Lielā Tēvijas kara kā atbrīvošanas kara raksturu. Mēs izsakām dziļu sašutumu par nekrietno provokatīvo kņadu, kas kārtējo reizi uzsākta ap pieminekli Rīgas Atbrīvotājiem, citām piemiņas vietām un padomju kareivju apbedījumiem.

Revanšisms neies cauri! Pateicīgie pēcteči saglabās gaišo piemiņu par daudznacionālās padomju tautas varonību, kura aizstāvēja savu Tēvzemi um atbrīvoja no fašistiskajiem agresoriem apspiestās Eiropas valstis.

Latvijas Sociālistiskās partijas Valde.

Paldies visiem, kas piedalījās LSP ikgadējā talkā (Biķernieku mežs), sakopjot hitleriešu nobendēto latviešu komjauniešu, Rīgas antifašistiskās pretošanās kustības vadītāju kapa vietu.

Š.g. 19. maijā Latvijas Sociālistiskās partijas aktīvisti sakopa partizānam Vitoldam Jauntirānam veltīto atceres vietu. Šeit, Jumpravas mežā, Vitolds Jauntirāns gāja bojā varoņa nāvē (1943.g. 14.maijā), nevienlīdzīgā cīņa ar šucmaņu un fašistu soda ekspedīciju.

Š.g. 9. maijā Latvijas Sociālistiskās partijas biedri atzīmēja Lielās Uzvaras 74. gadadienu vairākās Latvijas pilsētās.

LSP priekšsēdētājs Vladimirs Frolovs, partijas Valdes locekļi un Rīgas pirmorganizāciju aktīvisti piedalījās ziedu nolikšanā pie pieminekļa Latvijas un Rīgas atbrīvotājiem. Svinīgā mītiņa laikā klātesošos sveica ilggadējais partijas priekšsēdētājs Alfrēds Rubiks.

LSP biedri izdalīja vairākus tūkstošus “Latvijas Sociālista” numurus, piedalījās vēsturiskās rekonstrukcijās.

Š.g. 9. maijā Latvijas Sociālistiskās partijas Ludzas novada pirmorganizācija organizēja un vadīja Uzvaras Dienai veltītos pasākumus. Pilsētas iedzīvotāju veidotās “Nemirstīgā pulka” kolonnas priekšgalā gāja LSP priekšsēdētāja vietnieks, Ludzas pirmorganizācijas sekretārs Frīdijs Bokišs. Pēc gājiena notika mītiņš pie memoriāla kritušajiem ludzāniešiem.