Latvijas Sociālistiskā partija

Vācu nacistu zvērības rezultāti Latvijas teritorijā Lielā Tēvijas kara laikā. (dati uz 1945.g.,1 .febrūarī)

Avots:  LVVA, P-132, ap. 30, 1.26,lp. 176., Ziņojums b. J.Kalnbērziņam
Sagatāvoja - Inna Jakštas

1941.g. jūlija pirmajās nedēļās tika īstenota plaša mēroga nežēlīgu pasākumu virkne pret ebrejiem. 4 jūlija  tika sadedzināta Lielā Horālā sinagoga ar cilvēkiem Gogoļa iela 25. Rīgas pievārtē Biķernieku mežā jau 7.jūlijā bija nogalināti tūkstošiem ebreju. Slepkavas komandēja SS brīgadenfirers Valters Štālekers, melno “darbu” īstenoja Viktora Arāja komanda.

Cilvēkus uz ielām piekāva un arestēja, izmeta no darba un mājvietām, dzena vergu darbos un apģērba viņiem bija jānēsā dzeltena Dāvida zvaigzne, lai atšķirtu no pārējas sabiedrības. Sākot ar 1941 g. augustu ebrejiem Rīgā lika atstāt savas mājas un pārcelties Maskavas priekšpilsētā (forštati).

Šīgeto teritorija ietvēra Maskavas ielas kreiso pusi, sākot no Lāčplēša ielas, ieskaitot Jersikas ielu līdz Ebreju ielai (tieši blakus vecajai ebreju kapsētai). No turienes stiepās tālāk caur Lauvas ielu līdz Lielajai Kalna ielai; tad no Lielās Kalna ielas labās puses, ieskaitot Daugavpils, Jēkabpils, Katoļu, Lāčplēša ielu, atpakaļ līdz lielajai Maskavas ielai. Ap 30 000 ebreju tika izmitināti 12 kvartālos. Līdz šim geto rajonā dzīvoja 7 000 cilvēku.

1941.g. 25 oktobrī geto tika slēgts no pasaules. Neievērojot šādus nosacījums geto ieslodzītiem  draudēja nāves sods:

• ebreju īpašumā nedrīkst būt vērtslietas;
• ebreji nedrīkst atrasties ārpus geto teritorijas;
• ebreji caur dzeloņdrāšu žogu nekāda veidā nedrīkst sazināties ar civiliedzīvotājiem;
• ebreji nedrīkst nodarboties ar apmaiņu ( barteru);
• ebreji nedrīkst dzemdēt bērnus;
• ebreji nedrīkst saņemt vai nosūtīt pastu.

Rīgas oberbirgermeistara vācieša Hugo Vitroka virs vadībā grūta un nežēlības pilna dzīve geto turpinājās tikai līdz 30 novembrim, kad notika pirmā ebreju masveidā slepkavošana Rumbulā .Pēc tam geto tika sadalīts dīvās daļas. Viena atrādās no Vācijas ievestie ebreji, bet otrā dzīvi palikušie Latvijas ebreji. Geto strauji tukšojās sakarā ar nogalināšanu un  pārvešanu  uz citām nometnēm, vēlāk uz Mežaparka nometni ( Kaiserwald), līdz visbeidzot 1943. g. novembri tika likvidēts.

Rakstu sagatavoja - Inna Jakštas
Izmantotie avoti:
1. Stāstiet par to saviem bērniem.  Grāmata par Holokaustu Eiropā 1933-1945.g., Stokholma 1999.g. (latviešu tulkojumu)
2. Holokausts. Mācību materiālu kopojums. Rīga, 2001.g.

Rīga, Latgales priekšpilsēta. Agrāk saukta – Maskavas forštate. Šeit, Ivana kapos atrodas īpaši karā kritušo apbedījumi. Te guldīti kritušie karavīri, kas cīnījās par Latvijas galvaspilsētu kara pirmajās dienās.

Devītā diena kopš kara sākuma. Vecrīga jau kritusi.Turējās vēl tikai Maskavas forštate. No Daugavas kreisā krasta (Pārdaugavas) vācieši šāva uz to visai trāpīgi. Viņiem atlika vienīgi sagrābt Maskavas priekšpilsētas ielas, lai noslēgtu loku un neļautu simtiem Rīgas strādnieku, kas bija iesaistījušies pašaizsardzības vienībās un vilcieniem ar bēgļiem, kuri atstāja Rīgu caur Juglu Valkas virzienā, pamest Rīgu un palikt dzīviem.

Lai noturētos pret loka noslēgšanu, cīņas gāja gar Ivana kapiem, gar dzelzceļu un Maskavas puses tramvaju depo. Tieši Maskavas forštatē notika vissmagākās Rīgas aizsardzības cīņas 1941.gadā. Šeit aizturēja vācu tanku un kājnieku uzbrukumus, ložmetēju uguni. Zaudējumi bija milzīgi. Pirmos kritušos kareivjus apglabāja jau 30.jūnijā. 1.jūlija rītā kļuva skaidrs, ka zem svelmainās saules uz dzelzceļa uzbēruma, tramvaja sliedēm, kapos starp apbedījumiem guļ kritušie zēni, kuru skaits sniedzas ne desmitos, bet simtos.

No abām pusēm kopā kritušo bija ne mazāk par 2000 cilvēku. Vācieši savējos uzreiz savāca.  (vācu fašistiskie okupanti pilnībā ieņēma Rīgu 1941.gada 1.jūlijā.) Un uz ielām gulēja vienīgi vakardienas cīnītāju, jauno zēnu – Rīgas aizstāvju līķi. Tad Ivana baznīcas mācītājs – tēvs Nikolajs Šalfejevs kopā ar Grebenščikovas vecticībnieku draudzes pārzini Ļvovu Murņikovu devās uz vāciešu komandantūru. Vāciešiem nebija iebildumu – glabājiet savus kritušos.

Apglabāšana izvērsās kā masu pasākums. Dažviet atradās rati, citiem bija zirgi, lietoja arī rokas ķeras. No katras mājas Maskavas forštatē nāca ar lāpstām. Vecticībnieki savā kapsētas daļā no dzelzceļa puses apglabāja 800 kritušos. Atpazīt viņus nebija iespējams. Pareizticīgo kapsētas daļā no Lielā Kalna ielas puses apglabāja vēl 150 kritušos. Viņu vārdus saglabāja tēvs Nikolajs Šalfejevs, uzrakstot uz paša izgatavotām kartiņām: „Kritis pilsētā Rīgā. Pamests kaujas laukā.”

Par krievu baznīcu draudžu piederīgo savākto naudu jau 1942.gadā, vāciešu okupētajā Rīgā, viens no tolaik veiksmīgākajiem arhitektiem Vladimirs Šervinskis izgatavoja pieminekļus kritušajiem karavīriem. Divus iespaidīgu izmēru slāvu krustus – apglabāšanas vietām pareizticīgo un vecticībnieku Ivana kapsētas daļās. Šis ir vienīgais zināmais tāds gadījums visā Otrā Pasaules kara vēsturē.

P.S. Pagāja gandrīz mēnesis, iekams Maskavas forštate ar asarām un pašaizliedzību apglabāja pēdējos pilsētas aizstāvjus. Un tad nāca jauna nelaime. Viss forštates centrs no Lāčplēša ielas līdz Sarkanajam kalniņam tika noteikts kā ebreju geto ... 

Pēc tā laika notikumu acu liecinieka rīdzinieka Aleksandra Timofejeviča Jemeļjanova atmiņām. 1941.gadā viņam tad bija 12 gadu.
Rakstā ir izmantoti 2013.gada 10.oktobra avīzē «Vesti » publicētie materiāli (8.-9.lpp.) 
Rakstu sagatavoja Inna Jakšta
latviešu valodā tulkoja - Jānis Treikals. 

Š.g. 16. novembrī Rīgā notika Latvijas Sociālistiskās partijas XVI kongress. Kongresā ar LSP Valdes atskaites ziņojumu uzstājās partijas priekšsēdētājs Alfrēds Rubiks.

„Latvijas oficiālās politikas nelaime ir tā, ka politiķi pārāk uzticas un liek lielas cerības uz to, ka iestāšanās NATO, Eiropas Savienībā, tagad – eirozonā pati par sevi atrisinās problēmas valstī. Šādas iestāšanās tiek uzskatītas par mērķiem, nevis par līdzekli kādu mērķu sasniegšanai. Šāds mērķis var būt cilvēku labklājība un tādas vides radīšana valstī, lai iedzīvotāji justos droši un aizsargāti, pilntiesīgi un vienlīdzīgi likuma priekšā, lai valstī būtu stabilitāte un draudzīga vide attīstībai.  Par nelaimi tā nav. Iestājamies, svinam uzvaras, bet reālā ekonomika neattīstās , izglītība un zinātne nīkuļo, cilvēki ir neapmierināti un turpina izbraukt no valsts. Tukši aicinājumi būt patriotiem, nebraukt no valsts projām neko nedos. Cilvēki grib ēst, veidot ģimeni, dzemdēt bērnus, tos skolot un paši strādāt labi atalgotu darbu. Visa tā lielai daļai cilvēku, tanī skaita jaunatnei Latvijā pietrūkst”, – paziņoja Latvijas Sociālistiskās partijas XVI kongresa

„Apstiprinātais 2014.gada valsts budžets, kas ir jaunā plānošanas perioda Eiropas Savienībā līdz 2020.gadam pirmais gads, neko labu nesola – nīkuļošana turpināsies. Izaugsme, „ekonomiskais izrāviens” un Nacionālajā attīstības plānā  aprakstītais visdrīzāk liela mērā tā arī paliks uz papīra rakstīts”, teikts ziņojumā.